Gandrīz mednieku stāsti. Ungārija.

Pirmais reiss.

   Pieņēma mani principā bez pieredzes, tik vien bija kā stāžs pie stūres. Sākumā biju maiņas šoferis

(maiņinieks- mūsu valodā), tas ir, šoferim vajag atvaļinājumu, vai kādu citu iemeslu dēļ nepieciešams būt mājās ilgāk, tad uz viņa auto sēdina maiņinieku un tas izbrauc reisu vai divus. Parasti jaunos šoferus uz tādiem noteikumiem pieņema, lai apskatītos vai vispār no viņa kas sanāks. Tagad pēc krīzes, kura gan vēl joprojām nav beigusies, ir nedaudz savādāk.

   Neliela atkāpe, bet pieņēma mani un pēc pāris dienām pazvanīja, ka nākošajā dienā jābrauc. Ja

jābrauc, tad jābrauc. Savācu somu ar dažām lupatām, kaut ko laikam no ēdamā, bet neko daudz, jo saprašana, ko īsti vajag nebija. Nebija man ne gāzes plīts, ne ūdens kanna. Ko ņemt var uzzināt šeit

   No rīta ar vieglo braucu uz darbu, bet pēcpusdienā dēlam bija izlaidums, beidza 9. klasi. Sapratu,
ka netikšu, bet nevarēju, jau pirmajā dienā, tikko pieņemts darbā, pateikt, ka man vajag brīvdienu. Ceru, ka dēls saprata. Pēc trīs gadiem jau bija savādāk, es laicīgi pateicu, ka man dēlam būs izlaidums un sakārtojām lai varu tikt.

   Aizbraucu, parādīja man mašīnu, atkal Scania, bet nu jau 4 sērija, apaļā. Motors gan knaps,tikai
320zirgi un kabīne zemā, bet tad, tas vēl nebija svarīgi. Iedeva norīkojuma lapu uz Liepājas Metalurgu, lai viņam vieglas smiltis. Iesauca kabinetā vienu no vecajiem (ne gados, bet pieredzē) šoferiem, lai tas man apstāsta, kā un pa kuru ceļu braukt. Es lepni izvilku Polijas karti, kuru iepriekšējā dienā grāmatnīcā biju nopircis( citu valstu vienkārši nebija veikalā) un tur ar zilo flomāsteri iezīmēja ceļu. Ievilka vietas, kur var gulēt pa nakti. Atgādinu, Latvija tikko bija iestājusies ES, bija jūnija sākums. Šie čaļi jau bija ar stāžu, sākuši ar KAMAZ un pieredzējuši visu to bardaku uz robežām. Man tas viss izpalika un labi vien ir, bet to visu es uzzināju vēlāk.
  Sapildīju pilnas bākas ar degvielu un braucu uz Liepāju. Metalurgā iekrāva drāti ruļļos un uz priekšu. Jābrauc bija uz Miškolc Ungārijā. Vairs neatceros kā, bet es satikos ar to pašu čali, kurš
zīmēja man maršrutu. Viņam bija reiss uz Bulgāriju. Aizvilka viņš mani līdz Ungārijai. Tas mūsu
 valodā nozīmē, braucām kopā. Kolēģis  priekšā, es aiz muguras. Brīžiem  viņu pat neredzēju, bet visu laiku tika doti norādījumi pa rāciju.  Bet divatā braucot, daudz ko, jaunie nepamana, jo visu laiku cenšas tikt līdz un galvenā uzmanība pievērsta priekšā braucošajam, ka tikai neatstāj vienu.
 Es nebiju izņēmums. Te mūsu ceļi šķīrās, kolēģis aizbrauca uz Bulgāriju, bet es nopauzēju un braucu uz Miskolc  Pa ceļam nopirku Ungārijas karti, atradu adresi, tad vēl navigācijas nebija. Līdz izkraušanas vietai bija kādi 80km, bet kolēģim tikai pusceļš.  Bijām tikuši cauri Lietuvai, Polijai un Slovākijai.  Pa ceļam vēl kolēģis apskaidroja, ka Slovākijā nav jēdzīgu stāvvietu un reiss jāieplāno tā, lai SK var paņemt, tas ir izbraukt vienā paņēmienā. To varēja arī izdarīt, jo bijā kādi 140km un pāris stundās varēja izskriet. Polijai vajadzēja 2 dienas.
  Viņš man apstāstīja par šaibām, te vairs nebija Igaunija un tās bija jāmaina katru dienu. Un frāzi, kuru kolēģis pateica, man iespiedās atmiņā - braucot mājās  jau jādomā, kā brauksi nākošajā reisā. Toreiz vēl par to nedomāju, vienkārši braucu, bet ar laiku, tas izstrādājās perfekti. Bet par laikiem
un braukšanas režīmiem  sīkāk var uzzināt kolēģa Jančuka blogā -  šeit . 
   Eiropas savienība jau bija, bet robežkontrole vēl pastāvēja, tagad, kad iestājāmies Šengenas zonā
tas viss liekas ārprāts. Toreiz Polijas ceļi arī bija katastrofa, bet tagad pani būs visu Poliju pa
jaunam pārvilkuši, ne tā kā pie mums.
   Iebraucu Miskolc atradu adresi un izkrāvos. Tāda maza, es pat neteiktu rūpnīca, drīzāk cehs, kurā

štancēja naglas. Neatceros, ko vedu atpakaļ uz Latviju, bet mājup braucu viens. Atceros, ka līdzi paņemtā pārtika beidzās un nebija pat ar ko ūdeni kafijai uzvārīt. Nopirku elektrisku tējkannu 

(12V, tāda neliela, vienai krūzītei), bet tās mūžs nebija ilgs, jo kādu dienu sajaucu ligzdas un 

iegrūdu 24V, pat nepaspēja ūdens uzsilt, kad mana tējkanna izbeidzās. Bet tad jau bija Polija un ceļmalas krogos varēja iekost. Polijā viss bija kaut kā saprotamāk. Panos noskatīju gāzes balonu, 

bet pirkšanu atliku uz nākošo reisu, jo vienā reisā nevar visu. Un vēl jo vairāk, kamēr nav savs auto. Poļu baloni ir labāki, to jau es zināju un arī panos var uzpildīt. 

   Rīgā izkrāvos braucu mājās, pa ceļam iebraucu Centrex Ulmaņa gatvē, tagad tas arī veiksmīgi

izbeidzies. Staigāju gar plauktiem un ieraugu poļu gāzes bolonu, ātri sarēķinu, ka pēc kursa ganrīz 

tas pats, tikai bez virsmas uz kuras katlu likt. Virsma maksā gandrīz tikpat, bet paraugā izlikts viss komplekts un cenu zīme tikai uz balona. Dabīgi radās doma - kasiere taču nezina, vai tas ir 

komplektā vai atsevišķi (svītru kodi arī ne visur bija). Un tā es tiku pie sava gāzes balona par  

normālu cenu. 

    Kad pārrados mājās sieva gan teica, ka esmu novājējis. Tas arī viss šoreiz.

Gandrīz mednieku stāsti. Igaunija.

Pirmā Scania.

Kad es tiku pie Scania stūres, citi jau gāja pensijā, tāpēc nepretēndēju uz atklājēja godu, bet interesantākos momentus gribu pastāstīt.

Latvija jau bija brīva un man jau bija mobilais telefons, bet pirmo reizi saskāros ar robežas šķērsošanu, Līdz tam (komunistu laikā), nekas tāds nebija. Nu tālāk par sojuzu jau arī nebiju. Tālākais, kur biju, Ušgorod ar Gaz 53.
Toreiz talciniekiem no Ukrainas vedām nopelnīto - kartupeļus, graudus, bet ne par to.
Scanis vecs, bet motors zvērs. Sākumā braukājām divatā, kolēģis ierādija maršrutu un visu pārējo.
Jābrauc bija no Tukuma uz Igauniju. "Tukuma piens'' tajā laikā jogurtu neražoja, to veda no Igaunijas, jau ar ''Tukuma piena'' logo. Paši saprotiet, tātad leduskapis. Autiņš un divasīgā piekabe. Sākumā
kamēr divatā, viss ok. Uz ceļa jau to vellu varēju noturēt. Bet, tad kolēģis aizgāja un paliku viens.
Tagad tas vells bija jādabū atpakaļgaitā pie rampas un tas vairs nebija kā kursos, kad noliku E
kategoriju. Pagāja pāris mēneši, kamēr daudz maz normāli varēju veikt šo manevru un, ja kolēģis nebūtu pateicis, kas jāskatās spoguļos, tas būtu vēl ilgāk.
Bet sākumā gāja traki. Mugura slapja, plecs sāp, laiks iet, bet es stumdos pa sētu un nevaru trāpīt.
Jau smējos - krāvējiem apniks, tie iedos telefonu, kad piestumsies, pazvani. Pēc pusgada jau varēju atpakaļgaitā ar visu piekabi boksos uz bedres trāpīt.
Nu tā sāku braukāt. Tajā laikā Latvijā vēl nevienam nevajadzēja šaibas(diagrammas), bet igauņi
jau prasīja.  Tad pirms robežas ieliku jaunu šaibu un pucēju tālāk. Pirmdienas rītā izbraucu no
Tukuma un sestdien biju mājās. Igaunijā bija jāsavāc produkcija no trīs vietām Polva, Rakvere, Viljandi. Četras reizes nedēļā. Gulēju Tukumā pie rampas, kamēr izkrāva, tad atkal paņēma kādu
kravu pa ceļam uz EST un es aizlidoju. Gāju caur Valku. Tikai viena robeža, bet lai to pārietu vajadzēja 5st no EST/LV, uz turieni varēja pa st., ja tukšā, tad jau paveicās. Uz robežas atmuitoja
un Tukumā es varēju pa tiešo uz kombinātu pie rampas. Atceros naktī ielidoju robežā no EST ,
gaidu papīrus, Katru reizi vēl vajadzēja braukt uz angāru pārtikas un veterinārā dienesta
pārbaudei. No katra izstrādājuma vajadzēja pa paraugam, tipa kontrolei. Nu stāvu jau laukumā gaidu papīrus un man zvana no Tukuma - līdz četriem paspēšu atbraukt? Vajag tieši to, kas man mašinā. Dabīgi nepaspēju. Ielidoju Tukumā, piestūmos pie rampas un pa tiešo no  mana autiņa lika tajos ,
kuri vēl bija sētā. Pārējie jau bija ceļā uz Rīgu.
Igaunījas laiks man bija kārtīga prakse pirms došanās uz otru pusi - Eiropu.
Tad pirmo rezi apgāzu paliktņus ar visu kravu. Iekrāva man pus mašīnu  Polva un tagad jāskrien uz
Rakveri. Pa ceļam atstāju piekabi Viljandi un lidoju tālāk. Neatceros kurā pilsētā, bet no krusta, kā palaida( luksoforā zaļais), Scanis bez piekabes,  astoņnieks, 450zirgi, Priekša pa gaisu. Dzirdu aizmugurē kaut kas nograb. Man jau radās doma, ka sagāzās jogurti. Izbraucu no pilsētas un
pirmajā stāvvietā griežu iekšā. Nemaz nevajadzēja taisīt durvis vaļā, lai saprastu - nu ir sūdi. Pa
apakšu jau tecēja jogurts. Ja nemaldos četrus paliktņus apgāzu un tad uzzināju, ka kravas
stiprināšanai ir speciāli stieņi. Ne man kāds viņus deva, nekā. Tā arī braukāju, bet nu jau bija

māciba - nepilna krava ir nestabila.

Vienreiz piekabei pēdējie paliktņi sagura, tas ir - no sava svara visu laiku šupojoties apakšējie iepakojumi vienkārši saspiežas un krava uz paliktņa sasveras. Šoreiz tieši uz durvju pusi,  es jau to nezinu, bet muitniekam redz vajag redzēt, kas kravā.  Uzvelku cimdus un rauju durvis vaļā. Kad sāka jogurta bundžas birt uz galvas, sapratām, labi nebūs. Labi, ka nepaspēju atraut līdz galam. Pa četriem knapi aizspiedām durvis ciet. Tukumā kautkā tikām galā.
Tad vēl ziemā pa nakti gāju uz Rakveri, jau EST sāka putināt un tā ķepē, bet es tik kurinu. Uz ceļa
jau putra, bet pedālis grīdā. Tad vienu brīdi  jūtu, nu nevelk autiņs. Paskatos spidometrā nedauz virs 80. Kas tad tas! Paskatos spogulī un redzu, piekabe jau blakus nāk. Ieliku zemākā robā un
pedāli grīdā. Stiepju un gaidu, viss ok, bet spogulī otreiz paskatīties bail, ko piekabe dara. Beigas
jau paskatījos. Iztaisnoju un momentā nometu zem 80. pabraucu vēl gabalu un likos gulēt.
Braucot uz Igauniju man nevajadzēja neko ēdamu līdz, jo pirms krīzes laikā Straupē ceļmalas
krogs strādāja bez pārtraukuma un vienmēr varēja paēst. Porcijas tur tādas, ka nevar apēst.
Tagad tas krogs līdz 10 vakarā strādā, bet porcijas joprojām lielas.
Pusporcijas zupa un puse otrais, jau pārēdies.Tur ja gribēja kādu izāzēt, aizveda uz krogu
un ļāva pasūtīt. Reti kurš painteresējas par porcijas lielumu, bet kad to noliek uz galda, tad skaidrs,
ka lielākais ēdājs šaipus Rīgas nebūsi. Vienreiz bija līdz sieva un pasūtiju viņai pusporciju firmas
otro. Kad atnesa, sieva pārsteigumā prasīja - tā ir pusporcija? Atbildēju, kā jā un lai runā klusāk jo domās, ka parāk maza porcija, bet viņa saka - tas taču zilonim.
Tajā laikā radās jau lielāka izpratne par braukšanas kultūru un uzvedību uz ceļa, bet, kā vēlāk
izrādījās no tālbraucēju dzīves vēl biju tālu.
Nobraukāju pusotru gadu un kādu dienu viss beidzās, paliku atkal bez darba.
Pa to laiku Latvija iestājās jaunā savienībā, šoreiz Eiropas, bet es ieraudzīju sludinājumu rajona
avīzē- vajadzīgs tālbraucējs  Nolēmu pamēģināt. Aizbraucu, pieteicos, paņēma. Sākumā domāju,
ka tas pagaidām, kamēr atradīšu citu darbu, jo tad atkal bija brīdis, kad gribējās, katru nakti
 gulēt mājās, gultā.
Bija beidzies vēl viens posms manā dzīvē un sākās nākošais, bet par to nākošreiz.

Pats sākums. Gandrīz mednieku stāsti.

1. Ievada vietā.

   Sveicināti! Doma padalīties ar redzēto jau lidinājās gaisā labu laiku, bet kaut kā nevarēju saņemties. Viena lieta stāstīt, bet, kad tas jāuzliek uz papīra, izrādās, nav tik vienkārši.
   Tagad jācenšas atcerēties, ko skolā mācija literatūras skolotāja. Gan jau varēs piekasīties 
   par gramatiku un pareizrakstību, bet, kā teica klasiķis - kā es māku, tā es maunu.
   Un tad man Skype atsūtija Jančuka tālbraucēja piezīmes. Ielīdu, paskatījos, sadūšojos.
   Varbūt kas sanāks. Vismaz pats varēšu palasīt pēc gadiem 15 pie kamīna, iemalkojot rumu.
   Tas, ja izvilkšu līdz pensijai, jo pie mūsu stulbās valdības, bet par to lai raksta citi, man bez rupjībām un mātes pieminēšanas nesanāks.
   
   
   
   

   • Gandrīz sākums.

     Jau skolas laikā domāju; ka būšu šoferis. Nu nevar visi būt kosmonauti un ārsti.
     Atceros pirmo filmu par tālbraucējiem, latviskais nosaukums - Drudzis uz baltās joslas.
     Mums puišeļiem nedēļu, bija ko apspriest. Tu redzēji? A kāda tam mašina!
     Kaut kad 90.gados tv rādija un liels bija mans izbrīns, ka filma ir melnbalta. 
     Žēl, ka neatceros oriģinālo nosaukumu, labprāt noskatītos. Filma amerikāņu, 
     vismaz man tā likās. Tagad nets, Skype, Yuo Tube, tai laikā pat  parastais telefons 
     visiem nebija. Tāpec palika tikai atmiņas un labākā gadījumā kāda bilde albūmā.
     Tad tehnikuma laikā noskatījos "Konvojs''. Filma nevisai, bet autiņi vareni.
     Viskrutākās tieši amerikāņu tipa - ar garo purnu. Kā tagad smejos - mečta uzbeka.
     (krieviski - uzbeka sapnis)
     Es tāpat kā Jančuks beidzu automehāniķus, tikai Kandavā, bet tas bija sen.
     Tehnikumu pabeidzu, bet specialitātē nostrādāju laikam pusotru mēnesi.
     Nu kāds es speciālists, kuram pat teorētisko zināsanu mazāk kā traktoristam. 
     A man šoferi ar stāžu un veči ap 50. Aizgāju pie direktora un saku - dod mašinu.
     Pabraukšu, būs prakse, būs pieredze varbūt tad arī diploms noderēs.
     Un es sāku šoferēt. Pirmais autiņs Gaz 53, iepatikās. 
     Diploms noderēja jau Latvijas laikā, kad dibināju savu uzņemumu un vajadzēja 
     izņemt licensi transporta pakalpojumiem, bet tas tā.
     Tajā laikā, kad gribēju, nemaz tā nevarēja tik tālbraucējos. Bija jābūt partijā, 
     precētam un diviem bērniem. Partija gan bija viena, ne kā tagad, bet bērni, bija 
     kā ķīla, ka nepamuksi ārzemēs no strādnieku laimes zemes.
     Tad pārgāja vēlme dauzīties apkārt, jo katru vakaru būt mājās, tas tomēr nekādā
     naudā nav samaksājams.
     Tad nāca perestroika un sekojošais bardaks. Visu likvidēja, neko mums nevajag.
     Paliku bez darba un loģiski, ģimene bez iztikas līdzekļiem.
     Gadus 10 jau biju nobraucis. Gadus piecus pa mežiem padauzījos, tad atkal tiku 
     uz autiņa. Vēl piecus nobraucu, četrus ar savu mašinu un atkal paliku bez darba.
     Bet pasaule ne bez labiem civēkiem. Piedāvāja braukāt uz Igauniju ar Scania.
     Scanis vecs, trešā sērija, bet v veida astoņnieks 450 zirgi. Un tad es sapratu, ka 
     krievu mašīnā mani vairs nedabūs. Līdz tam braucu ar bulli (MAZ) un bēdu 
     nezināju. Reduktoru mainījām lauka vidū,  divatā, naktī, novembrī. Tagad ir ko 
     atcerēties un pasmaidīt.
     • Un tā sākās mana tālbraucēja karjera, bet par to vēlāk.