ceturtdiena, 2013. gada 16. maijs

Gandrīz mednieku stāsti. Ungārija. Turpinājums

   Nākošajā reisā devos ar citu auto, tagad vairs neatceros secību, bet ar visiem izbraucu pa reisam, līdz tiku pie savas Scania. Aplis nebija liels, jo bija tikai 5 autiņi un vasarā visi gribēja atvaļinājumu, tāpēc man sēdēt nenācās.Pārsvarā reisi bija uz Ungāriju, bet gadījās arī uz Bulgāriju, Rumāniju un Itāliju.
   Kādā no pirmajiem reisiem, Ungārijā izkrāvos un braucu pēc kravas, karte priekšā un aiziet, toreiz tāda navigācija nebija, bet vienā no mazpilsētām,  krustojumā netrāpīju uz pareizā ceļa. Diena arī lietaina padevās. Jau eju ārā no pilsētas un saprotu, nav riktīgi, bet nav jau vieglais, uz vietas neapgriezīsi. Un piedevām vēl dzelzceļa tilts priekšā. Baigi zems man izlikās, un pārbaudīt - ies vai nē apakšā arī vēlēšanās nebija. Vai tad maz Rīgā zem Akmens tilta iesprūduši. Un vēl jo vairāk, ka virziens arī nav īstais, vajag tik apgriezties. Ātri novērtēju situāciju (tas viss notiek braucot) un pieņemu lēmumu pirms tilta cirst riņķī. Pirms dzelzceļa uz abām pusēm ir nobrauktuves uz lauka, es nolemju iegriezt priekšu vienā pusē un tad atpakaļgaitā pārstumties krustīm pāri šosejai, tā, lai autiņš paliek uz šosejas. Tā kā esmu bez kravas, tad nospriežu, ka piekabi no tās peļķes pēc tam izvilkšu. Pilsētiņa neliela, kustība pa šoseju arī neliela, vajadzētu iznākt. Bet nekā. Šovs tikai sākās. Līst un nepiekrauts autiņš dubļos, tas pats, kas uz ledus. Kur nobremzēju, tur arī paliku. Ielieku atpakaļgaitā, bet autiņš nekust, mēģinu uz priekšu - tas pats.
    Jau interesanti, bet vēl labāk paliek, kad saprotu, ka piekabe ir krustīm uz šosejas. Kamēr staipu kaklu, skatos viens jau ar Ņivu apstājas aizmugurē. Toreiz Ungārijā diezgan populāri auto. Skatos, vīrs nāk klāt un policijas formā! Izrādās braucis garām, skatās bāliņš mocās, prasa, vai nevajag palīdzību. Saku, ka traktors derētu, nedaudz pavilktu un būtu ok. Vīrs saka, ka pazvanīs ugunsdzēsējiem, iekāp Ņivā un prom?!
    Ar vieglo, vēl varēja aizspraukties garām. Laiks iet, lietus līst, cik ilgi sēdēsi. Provēju vēl, bet sapratu, ka veltīgi. Sēžu, gaidu. Pēc kāda laika, spogulī pamanu, vīri staigā gar autiņu, lecu ārā un redzu - stāv ceļmalā ugunsdzēsēju auto un vīri pilna pļava. Otrā pusē jau autobuss ar cilvēkiem netiek garām, arvien jautrāk. Domāju, tūlīt vilks ārā no dubļiem, bet šie savā mēlē vāvuļo un skraida šurpu turpu. Noprasa man, vai ar kravu, saku - nē. Viņiem tas auto neliels, bet abi tilti velkošie (tipa GAZ 66), domāju mierīgi izķeksēs. Ne dauz tikai iekustināt un kad tiktu uz piķa, tad jau es pats. Saukšot diktāku mašīnu. Ok, ok. Nu jau man vienalga, ka tikai izvelk. Pa rācijām šie sabīda lietas un saka lai gaidot kabīnē. Pa to laiku uz šosejas sāk veidoties štavs uz abām pusēm. Nepagāja ne pusstunda, kad ieraugu, lido pa šoseju ceļamkrāns. Tipa KATO. Četri tilti un izbīdāmā strēle vien šupājas. Pirmā doma, kas ienāca prātā - pusgadu varēšu strādāt par velti, kamēr atpelnīšu. Tāda tehnika izsaukta! Šie piebrauc, izbirst vēl kādi seši vīri, domāju tūlīt trose būs klāt un ārā. Nē! Krāns nostājas zem tilta, zem tā paša, kur baidījos līst un stumj laukā ķepas. Man mati gaisā, domāju galīgi traki, ar celšanu cels. Pa to laiku uzradās čalis, kurš mācēja krieviski runāt.
   Šis man ņem skaidrot, lai neuztraucoties par maksu. Ne forintus, ne euro ne vajadzēšot, jo es esmu no svešas valsts, man gadījās ķibele un tāpēc esot avārijas brigāde, lai to atrisinātu. Izklausījās jau cerīgi, bet ticība nebija. Krāns pa to laiku jau nostājies uz ķepām un redzu, vīri velk trosi no vinčas. Piekabināja un izvilka bez aizķeršanās, man tikai lika sēdēt un grozīt stūri. Un visu to filmēja vietējā televīzija, vai nav kārtīgs šovs. Kad beidzot stāvēju uz šosejas un jau uzzinājis pareizo virzienu, kur  vajadzēja braukt, biju, izlijis, dusmīgs un vēl neēdis. Kādas pāris st kopā biju pazaudējis, bet, kad atāķēja trosi un teica čau, es lieki nekavējos. Liku robā un prom, kamēr nav pārdomājuši un naudu neprasa. Kad pārbraucu mājās, pie dispečera kabinetā gāju ar satraukumu, domāju rēķins jau būs priekšā, bet nebija. Es arī neko neprasīju un nestāstīju, bet vēl pāris mēnešus gaidīju, ka pasauks un liks parakstīties Tā arī nekas neatnāca. Maģāri nepiemānīja.