pirmdiena, 2021. gada 1. novembris

Gandrīz mednieku stāsti. Izglāba.

         Izglāba.
  Šo nolēmu nelikt "Jaunajā ērā", bet kā atsevišķu stāstiņu. Notika tas čehos pagājušajā (2020.) vasarā. Šoreiz vilku uz Itāliju. Jau bija septembra sākums, bet čehos 30 grādi. Netālu aiz Ostrava bija remonts uz bāņa, kaut ko čehs tur  bakstījas un ceļš bija šaurs, jo vidus bija ciet un fūres brauca pa pašu malu, līdz ar barjerām, blakus vieglie. Nebija garš tas posms, kādi pāris km. Bet tieši šajā posmā, piekabes riepa, pamanījās uzsprāgt. Bāziens bija pamatīgs, pat kabīnē sajutu sitienu. Paskatījos spogulī un sapratu, manā, kreisajā pusē un tieši remonta posmā. Skaisti! Tūlīt būs štavs, ja apstāšos, jo kaut arī remonts, visi iet ap 80km/h. Bet nestāties nevaru, jo jānoskaidro, kurš ritenis un vai vispār varu turpināt braukt. Vai nav vēl kas parauts līdzi. Stājos nost, jo mēs jau bracam pa pašu malu, bet tik šaurs, ka durvis neattaisīsi, ja vieglais blakus. Novaktēju, kad bija sprauga, vieglie nenāca un lecu laukā. Pirms tam gan uzvilku vesti, lai vismaz redz. Citādi nonenīs un vārdu nepaprasīs. Aizlavījos līdz piekabei.  Skatos vidējais ritenis. Ok, tātad vēl ir cerība, ka novilkšos no bāņa, jāpaskatās tikai vai poduška nav pāsista. Tā paldies Dievam vesela, tikai vadi aprauti, sānu gabarītiem. Zogos atpakaļ uz kabīni. Paskatos navigācijā, pēc kādiem 400m, nobrauciens. Nu tik tālu aizvilkšos.  Avarijkas jau pirms stājos ieslēdzu. Tagad rakstot, tikai ienāca prātā. Vispār jau paveicās, kā tajā brīdī neviens vieglais nebija blakus. Avārija momentā. Nu ko, sāku lēnām kustēt un ieraugu, ka aizmugurē jau policijas auto ar mirgalkām. Vēl pie tam, netrafarētā Škoda. Nu neko, velkos tālāk un nobraucienā griežu nost. Nostājos līkumā, kreisajā pusē, jo man jābūt malā. Policija aiz manis un nāk klāt. Lai noripinot līdz lejai, citādi vēl kāds āksts iemaukšot aizmugurē. Tomēr nobrauciens no bāņa. Nostājos un sāku meklēt instrumentus. Policija aizmugurē un atkal nāk klāt. Cik ilgi es ņemšos? Saku st vismaz. Ok, šis saka un iet atpakaļ. Sameklēju instrumentus un sāku skrūvēt. Pēc mirkļa sapratu, drēbes jāvelk nost, jo biju saules pusē un ārā ap 30. A policisti sēž savā Škodā un bēdu nezina, kondiška iet, tumšie logi, aš škrobe. Atskrūvēju bez problēmām, jo visiem šefs sapircis gaļas mašīnas (spec ierīce riteņu skrūvēšanai, pēc izskata tiešām atgādina gaļas mašīnu), bet tālāk vairs negāja tik gludi. Disku nevarēja dabūt nost, bet uzsist ar ko nebija. Mēģināju ar zapasku(rezerves riteni), bet nekas nesanāca. Pa to laiku atbrauca ceļu uzturēšanas dienests un policija aizbrauca. Tie savukārt policijas vietā nolika speciālu piekabīti ar mirgojošām lampām un arī aizbrauca. Ik pa brīdim garām pabrauca arī smagie. Nolēmu kādu apturēt, varbūt palaimējas un kādam būs arī kuvalda. Cerības mazas, bet ja nu. Pa starpu tomēr mēģināju dabūt nost to nolāpīto disku, bet tā kā uzsist kārtīgi nebija ar ko, dabīgi nekas man nesanāca. Kādus trīs vai četrus man izdevās arī apturēt, bet kārtīga āmura nevienam nebija. Bet visa šī stāsta pamatā ir tas, ka neviens čehs neapstājās. Ja jūs zinātu, kā es viņus "slavēju", un pārsvarā krieviski. Apstājās poļi, slovāks.
Tuvojās vakars, sapratu, ka te nekas nebūs, jātiek līdz kādam miestam. Savācu instrumentus, navigācijā izpētiju uz kuru pusi labāk doties un vilkos projām. Kādi 5km, tuvākā bija, bet veiksmīgi aizvilkos. Braucu miestā pa kalnu lejā un meklēju, kur varētu nostāties, lai nevienam netraucētu. Skatos, veikals kreisajā pusē un blakus laukums, kur varētu piespiesties, jo miests pavisam neliels un uz Svētā Marka laukumu nav ko cerēt. Nostājos un skatos, blakus sētā viens sievišķis grozās. Es tūlīt pie žoga un prasu vai nevar līdzēt. Vajag kārtīgu āmuru.
Šī  atbild, pasaukšot vīru. Jau labāk. Jo privātmājā jau nu noteikti atradīsies kāds belžamais. Iznāk vīrs un es atkārtoju savu jautājumu, lai būtu vēl skaidrāk, parādu uz beigto riteni. Tūlīt, viņš saka un ieiet atpakaļ mājā. Pēc brīža viņš atgriežas ar vieglā atslēgām rokā un rāda uz busu, kurš stāv tālāk uz ielas. Nedaudz paracies busā, viņš nāk ar kārtīgu kuvaldu rokās. Tieši tas, kas man vajadzīgs. Kādas trīs reizes iesviedu pa disku, tas nost. Tagad tik darbošanās vaina. Kaut arī jau bija vakars, es biju putās, kamēr samainiju riteņus. Čehs arī ik pa brīdim pieslēdzās ar palīdzību, par ko es tiešām biju dikti priecīgs. Bet vislabākais bija pašās beigās. Riteņi jau bija samainīti un jau vācu savus štrumentus, pienāk čehs un rokās tam divi alus kausi. Vienu viņš sniedz man! Saku, es nevaru, man vēl jātiek līdz normālam parkingam. Viņš saka, tas bezalkoholiskais, veldzēt slāpes. Jo viņš redzēja, kamēr es darbojos, ik pa laikam, padzēros minerālīti. Alus bija vēss un gards. Tieši laikā. 
  Tā viens cilvēks ar savu palīdzību izglāba veselu valsti no kauna, pašam pat nezinot!
  Un es veiksmīgi turpināju ceļu. Lai veicas visiem, kas ceļā!
   

Gandrīz mednieku stāsti. Jaunā ēra.

                Jaunā ēra.     
   Sveiki visiem! Pēc Mclarena ilgi nesēdēju, ik pa laikam ieskatījos sludinājumos. Tas, ka darbu atradīšu es biju pārliecināts. Kādu. To laiks rādīs. Jo es varu izvēlēties, kuru piedāvājumu pieņemt. Manā profesijā piedāvājums ir lielāks, nekā pieprasījums. Sākumā atlasīju Itālijas braucējus, tad tos, kuri brauc ar Scania un tad jau pārējie nosacījumi- samaksa utt. Darba devējs savus noteikumus, es pretī savus, ja varam vienoties, tad strādājam. Bet tas, par ko sākumā vienojāmies ir jāpilda! No abām pusēm. Vēlāk var mēģināt veikt kādas korekcijas, bet tas jau būs grūtāk. Pa lielam visu vajag atrunāt sākumā, lai vēlāk nav pārpratumi. 
  Ir bijis, ka atklātā tekstā tev piedāvā, braukt pa melno. Trīs reisi mēnesī Itālija! Kad pateicu, ka tā nebraucu, man paprasīja- varbūt tu uz nepareizo firmu atnāci? Dabīgi, ka uz nepareizo, tūlīt atbildēju. Tad viens, pa telefonu vaicāja, vai man ir rekomendācijas. Nenovaldījos, jums redz vajag rekomendācijas un ar pieredzi, bez kaitīgiem ieradumiem utt, bet mums darba ņēmējiem, jātic uz vārda, jūsu solījumiem. Kurus bieži nepildat. Nometa klausuli. Nu nevaru es klusu pastāvēt un arī tādēļ nācās no dažām firmām aiziet. Nepatīk viņiem, ja saka, ko domā. Tāpēc es tagad uzreiz saku, ka uz goda pjedestāla es nebiju un nebūšu, bet savu darbu es izdarīšu. Jo esmu nonācis pie secinājuma, tu vari krāt pozitīvos punktus kaut piecus gadus, bet vienu reizi sanāks nokļūdīties,  nākošos piecus gadus, tu būsi pats sliktākais cilvēks uz pasaules. 
  Kaut kā tā. Ievada vietā.
 9.martā sāku strādāt. Ielecu pēdējā vagonā. Tūlīt sākās covid ēra. Itālijā jau plosījās pilnā sparā. Vismaz tā bazūnēja visās malās. Sieva arī, satraucās, vai man to vajag. Bet Scania bija un Itālija arī, nu braukšu, tad jau manīs. Pirmais reiss kā reiz uz Bergamo reģionu. Nu neko, ko rādīja TV un stāstīja ziņās es neredzēju, bet apgalvot, ka tā nebija arī nevaru. Dabīgi tas bija, kas nedzirdēts un neredzēts (es domāju covid), tāds satraukums bija sākumā. Izbraucu reisu, bez problēmām. Šefs visiem sadeva cimdus, maskas, dezinfekcijas līdzekļus. Sākumā visi ievērojam distancēšanos. Itālijā  pieteicies un sēdi kabīnē, sakrāva, izkrāva,  atdeva dokumentus un lasies. Tas pats LV. Kur vēl labāk. Nekur nav jāskraida un nekas nav jāmeklē. Tā mēs braucām. 
  Vienā no pirmajiem reisiem eju uz Itāliju (kā vienmēr 😉), pavasaris jau virmo gaisā, bet Polijā agri no rīta bija uzsnidzis. Pavisam nedaudz, bet pilnīgi pietiekami, lai slidinātos. Pie Warszawa vēl nekas, bet pie trubām (Pjotrkov Tribunalski), jau bija balta zeme. A no trubām līdz Czestockowa remonts. Mēs jau remontā ieturam distanci, bet tagad vēl vairāk un braucām arī ne vairāk kā 40km/h. Slidens. Tā mēs zosu gājienā tuvojamies Radomsko aplim. Pirms apļa vēl vairāk palielinu distanci un lēnām bremzēju. Man priekšā fūre iet aplī pa kreisi uz parkingu, no pretējās puses arī nāk fūre (ledusskapis), vai nu par vēlu,vai strauju bremzēja, bet ledusskapis ietriecās pirmai fūrei pašā aizmugurē, tas nepaspēja iziet no apļa. Tas notika tieši man pretī, tikai aplim otrā pusē. Es tikai redzu, kā ledusskapim priekšā DAF kabīne pazūd. Aš sarāvos. Iebraucu aplī, apstājos un skrienu skatīties, kas draiverim. Skatos kabīne tomēr ir vietā, bet škērē un viss sitiens bijis tieši pa kreiso (šofera) pusi. Iekšā jauns čalis, ap 30. Logs ārā, durvis saņukātas, nevarējām atlauzt. Čalis bija piespiezts ar stūri pie beņķa. Kā izrādījās leitis. Nabags teica, kā grūti elpot, baigi spiež. Ierāpos pa izgāzto logu kabīnē un mēģināju atspiezt stūri ar kājām. Nekas man nesanāca. Nu neesmu ne Švarcis, ne Hērakls. Neviens cits iekšā nelīda. Covids!! Sapratu, ka neko vairāk nevaru, līdu ārā. Bet sajūta stulba. Vajag palīdzību, bet tu tikai vari skatīties. Vieglie arī nervozi, jo apli es nobloķēju no vienas puses, otrā pusē avārija. Tā es aizbraucu. Vēlāk, jau kad biju nostājies, attapos, varējām taču aplikt siksnu ap stūri un ar fūri pavilkt, bet citiem arī, tas neienāca prātā. Varbūt vēlāk, nezinu, bet pēc kāda mēneša, viens bāliņš zināja teikt, ka DAF bija ievilkts parkingā un šoferis izgriezts. Neesot dzirdējis, ka beigts. Nu es arī tā ceru, ka paspēja, bet tajā naktī es sūdīgi gulēju. Tā bezpalīdzības sajūta nospieda.
  Izbraucu reisu un jau atgriežoties Rīgā, SWH dzirdu, pateicības vārdus ( vairs neatceros tieši kam, bet sakarā ar covid), jā visi bija satraukti, nezināja ko un kā darīt. Nu tad es uzrakstīju Whatsapp ,lai mums, tālbraucējiem par godu uzliek Criis Ree -The Road To Hell (Ceļš uz elli), jo mēs braucām arī uz, tajā laikā, pašu bīstamāko vietu Eiropā. Dziesmu uzlika, bet pieteica savādāk, neatceros tieši kā, nebija dūšas to pateikt ēterā. Bet lai jau paliek.
  Tagad visur tikai par covid vien runāja, bija sākusies jauna ēra. Tas kā bija līdz šim, vairs nebūs. Kara laika paaudze, salīdzināja, kā bija pirms kara un kā pēc. Nākošā (mana) paaudze ar atmodas laiku un barikādēm, tagad būs- pirms un pēc covid. Tā es atkal atgriežos no Itālijas, krava uz Tallinn. Itālijā un Igaunijā, tajā laikā skaitījās vislielākā saslimšana. Tallinn izkrāvos un piektdienas vakarā biju mājās. Biju saaukstējies, bet visur, kladzināja par covid. Sajutos nelāgi, ja nu esmu saķēris to zarazu. Zvanu un piesakos uz testu, man pasaka, uz otrdienu, a ir piektdienas vakars! Kādu otrdien, man jāzina tagad, esmu vai neesmu slims. Līdz otrdienai, ja esmu slims, varu puspasauli aplaist.  Zvanu vēlreiz un saku, pats aizbraukšu, saki uz kurieni, bet rīt! Tā tur pabūrās pa kompi un piedāvā rīt (tas ir sestdien), Biķerniekos ap četriem pēcpusdienā (precīzi neatceros). Ok. Vakarā vēl piezvanu šefam un pabrīdinu. Šefs saka, nebūs tev nekāds covid, bet ok, varbūt domāja, negribu strādāt.  Drošs paliek drošs, pārceļos uz citu dzīvesvietu (man ir tāda iespēja).
  Sestdien ap pusdienlaiku man zvana un piedāvā atbraukt ātrāk!? Saku, ka man vajag vismaz stundu, lai aizbrauktu. Ok, bet varot braukt. Nu labi. Sataisos un braucu arī. Biķerniekos neviena cilvēka, ne pirms manis, ne pēc. Kamēr es tur biju, neviens neatnāca. Nākošā dienā gan nosauca vairāk par tūkstoti testētos. Nezinu, nezinu. Piebraucu pie telts, iznāk tie kosmonauti un aicina mani iekšā. Nosēdina un krēsla, saraksta papīrus un eksekūcija var sākties. Kad to puļķi iegrūda rīklē, nebija patīkami. Žākstījos, bet izturēju. Kad iegrūda degunā, tā sāka ķērkt, kā salauzīšot krēslu, jo es saķēru viņas roku un atgāzos atpakaļ. Krēsls palika uz divām kājām. Tā dullā gribēja, laikam līdz elkonim, iegrūst to puļķi. Tad viņa teica, lai atlaižot roku, jo tas puļķis esot jādabū ārā. Atlaidu roku un eksekūcija beidzās. Teica, lai gaidot rezultātu, 24 st laikā paziņošot. Kātad, sms atnāca tikai otrdien. Nebija man nekāds vīruss un labi vien ir, jo vēlreiz es negribu to pasākumu. Nu ko, strādājam tālāk.
  Mēs tālbraucēji, tikai priecājāmies, par visiem ierobežojumiem, jo trasē bijām tikai mēs. Pa retam kāds vieglais. Autobusi, jau otro gadu nav. Pagājušajā gadā kemperi arī nebija. Avāriju principā nebija. Warszawa, Wien, Milan, kad vēl tā būs, ka 8 no rīta var iet ar pilnu pedāli, sastrēgumi nebija. Es savu mūžu tā nebiju maucis. Jo nebija jau kur iet, viss bija ciet. Nostāvi savu pauzi un mauc tālāk. Vienā maiņā nolidoju 905km, tas taču ir ārprāts. Normālos apstākļos to nemaz nevar izdarīt. Tajā laikā bija atļauts braukt 11st,  es principā to nekad neizmantoju, braucu kā parasti. Bet lēnām sāka atcelt ierobežojumus un atvērās veikali. Toreiz biju nolēmis tikt līdz Wien, nostāšos pie veikaliem un no rīta iešu tālāk. Wien ielidoju ar pēdējām minūtēm, desmitā stunda jau gāja uz beigām. Pie pirmajiem veikaliem jau pamanīju, stāvlaukumā pilns ar vieglajiem. Vēl neko ļaunu nenojautu, aizlidoju līdz vietai, kur domāju pārlaist nakti un sapratu- zvans. Neviena brīva vieta. Austrieši šturmē veikalus. Man beidzās arī desmitā stunda. Nu ko, tas brīdis ir klāt, jāizmanto papildiespēja. 11. stunda. Liku Scanim pa klaņiem un lasījos no Wien prom. Ja nemaldos bija 10st, 45min un 905km, kad nostājos. Tas nav normāli. 
  Pamazām visas valstis sāka atcelt ierobežojumus, parādījās vieglie, sastrēgumi, avārijas, viss kā parasti. Un nemēģiniet mani pārliecināt par pretējo. Visus sūdus uz ceļa sataisa vieglie. Spilgts piemērs pāgājušo vasaru panos. Nāku atkal mājās. Czestockowa remontos, vesela kolonna ar fūrēm, starp tām kādi pieci vieglie un trīs no tiem pamanās sabadīties savā starpā. Kamēr tie āksti noskaidros, kurš lielāks kretīns, štavs.
   Tajā laikā, Itālija savas robežas nesargāja, jo visi pārējie no viņiem bija pārmīzuši jēgu, un sargāja savējās. Itālijā neredzēju nevienu vācu, franču, vai austriešu fūri, par viegliem vispār nerunāsim. Tajā laikā, tur bijām mēs, austrumeiropieši- leiši, poļi, čehi, slovāki, igauņi un letiņi, visi no viņiem novērsās. 
   Bet vispār, tas ko mēs redzam, kā ir citur un kā pie mums, liek aizdomāties, kas te notiek?! Tas kā sākumā katra valsts pa savam, pieņēma kaut kādus pasākumus, lai it kā ierobežotu saslimšanu. Parādīja, ja tiešām tā zaraza būtu tik nāvējoša, lielākā daļa Eiropas būtu izmirusi. Es nesaku, ka slimība nav, bet te vairāk ir politiskas un vēl nezin kādas spēles. Jo tas ko mēs redzam, neiet kopā ar to, ko mums stāsta. Man tikai viens nav skaidrs, kā panāca, ka visi mēdiji pūš vienā stabulē. Dzīvosim, redzēsim. Un neslimojiet, turamies!
  Pagājušajā gadā beidzot biju Romā, tūristi nav, visur varēja tikt klāt un apskatīt, bet par to citreiz.
  Beigām mazliet jautrības. Nāku uz mājām, panos pirms Bialystok, skatos, iedegas tablo - fūres uz kontroli. Pani arī tagad izmanto tehnoloģijas un nemetas paši uz ceļa. Vienreiz pat uz otro joslu pans izskrēja pie Katowic. Nu tā, tablo iedegas, braucam iekšā. Kādi pieci gājām, viens aiz otra. Es pēdējais, mani arī apturēja, pārējos palaida. Nostājos, pans klāt, tā un tā, kontrole. Nu labi. Lai es uzvelkot masku. Labi, uzlieku masku, pans pakāpjas  un prasa vai ir kādi dokumenti. Prasu, kādus vajag. Kā prasa, tā atbildu. CMR, tiesības, license,utt.
Saku, ka ir un iedodu CMR (kravas pavaddokumenti), kamēr meklēju pārējos, dzirdu - kurva!, bļe!, pans tādā pārsteigtā tonī, ka es pat sarāvos. Ko tad viņš tādu izlasīja dokumentos, kas tagad būs? Vedu kaut kādas iekārtas no Itālijas uz Vilnius. Pa to laiku jau esmu sameklējis, tiesības un pārējos dokumentus. Dodu panam, šis prasa, no Itālijas? Atbildu apstiprinoši, no Bergamo provinces?, šis turpina, atkal apstiprinu. Pans atkal- kurva!, Bļe! un atlec no kabīnes. Tagad man pielec, covids!!! Lai atverot durvis, parādot, kas kravā. Atvēru durvis, pans pa gabalu palūrēja un teica, lai gaidot kabīnē. Pats ierausās vieglajā un pildīja savus papīrus. Nevajadzēja viņam vairāk neko, tā jau nelaimīgs izskatījās. Es pēc tam smējos un citiem stāstīju, pans droši vien pat pāriniekam neteica, ka Itālijas mašīnu noturējis, citādi tas būtu no vieglā izmucis lamādamies- kurva! Bļe!
  Nu kaut kā tā. Ar humoru būs vieglāk pārdzīvot šo drūmo laiku. Turamies!