Mācība
Serbija.
Sveiciens visiem! Iznāca pabūt mājās un rudens vakaros laika vairāk kā vasarā, tāpēc saņēmos un mēģināšu kaut ko uzrakstīt.
Nu jau kādu laiku biju Rumānijas braucējs un nemaz nebija slikti. Piedzīvojumi jau vienmēr gadās, bet tādi, ar nopietnām problēmām gāja secen. Pa Rumāniju beigās nodauzījos vairāk, kā gadu, bet šoreiz stāsts par Serbijas mācību.
Biju izkrāvies Rumānijā un iedeva man kraušanos Serbijā, Bačka Palanka, no turienes vilkām linoleju Elis veikaliem. Tai laikā braucot uz Rumāniju, līdz bija pāris CARNET TIR (īsā un garā) un dozvoli (atļauja iebraukt konkrētā valstī) uz blakus esošajām valstīm, jo nekad nevarēja zināt, kur iemetīs. Bija oktobra beigas, tieši kā tagad. Atbraucu līdz robežai netālu no Drobeta -Turnu Severin( tilts pār Donavas upi, vispār jau laikam, tas bija dambis), robežkontroli Rumānijas pusē izgāju bez problēmām. Pārbraucu tiltam un nostājos stāvvietā. Bijām kādas sešas mašīnas. Atdevu dokumentus un gaidu. Pēc kādas pusstundas ievēroju, ka laukumā palikusi tikai mana mašīna, eju pie lodziņa un prasu, kas par lietu? Neatceros kāpēc, bet salecos diezgan nopietni, jo to, ka man draudēja uzlikt roku dzelžus, atceros. Vēl atceros, ka serbi prasīja, vai man ir Serbijas vīza. Skaidroju tiem ākstiem, ka man nevajag vīzu, jo esmu no Latvijas. Panācu to, ka izsauca maiņas vecāko.
Aizveda mani uz kabinetu un maiņas vecākais rāda uz karti pie sienas un saka- parādi, kur ir Latvija. Piegāju pie kartes un parādīju. Serbs paskatījās un vēl noprecizēja EU? Nu , bet!, lepni atbildēju. Bet tas bija toreiz, tagad vairs neesmu tik lepns, bet ne par to.
Skaidrībā tikām, vīzu nevajag, bet tad uzreiz es prasu, vēl ir kādas neskaidrības? Nē, neesot!, atbildēja serbs un deva rīkojumu atdot dokumentus.
Kad izgāju no ēkas, jau bija tumšs un vēl sniga. Vēlreiz atgādinu, bija oktobra beigas. Nezinu vai tas bija pirmais, vai nākošais sniegs, bet uz nakti sniegs, vienmēr neko labu nesola. To es tagad zinu, bet toreiz man bija adrese un laiks braukšanai arī bija, tāpēc ielēcu Scanī un uz priekšu. Sniegs turpināja snigt. Pēc kādas stundas jau biju kalnos un apņēmības pilns turpināju ceļu, kaut gan jau pabraucu garām pāris neveiksminiekiem, kuri jau bija pakārušies pirmajos cēlumos. Nesaprotiet tikai burtiski. Paņēmu kādus divus jau nopietnākus cēlumus un tik vilku uz priekšu.
Vēl jāatgādina, ka tai laikā navigācija nebija un braucām pēc kartēm, bet vai tad mēs kādu kravu nenogādājām līdz galam. Nogādājām! Dabīgi, ka tagad to izdarīt ir vieglāk un galvenais ātrāk. Bet atkal ne par to.
Kalnos veda divi ceļi, bet es izvēlējos to, pa kuru ātrāk varēja tikt līdz bānim. Jau bija nakts, kad sapratu, ka rāpjos jau nopietnākā kalnā, jo sākās serpentīns. Vienā no līkumiem satiku ceļu uzturēšanas dienesta vīrus, tie pateica, ka diez vai es tikšu līdz augšai, vajadzēja braukt pa otru ceļu. Kad prasīju, kur var apgriezties?, vīri teica, tagad, tik uz priekšu! Tas ceļš palika 12km atpakaļ. Kā vēlāk izrādījās biju izvēlējies īsāko, bet grūtāko ceļu, bet tonakt es to nezināju. Kad beidzot Scanis sāka buksēt un apstājās, atskārtu, ka uz ceļa esmu palicis viens. Sniegs arī vairs nesniga, bet ar to, kas bija, pilnīgi pietika, lai netiktu augšā. Buksējos diezgan ilgi, nosvilināju riepas, bet ap diviem naktī, beidzot metu mieru, jo sapratu, bez palīdzības nekas nesanāks. Likos gulēt, bet gluži bez uguņiem atstāt autiņu uz ceļa, kaut arī mežā, arī nebūs labi, tāpēc nolēmu atstāt gaismas degam, bet lai no rīta iztiktu bez pārsteigumiem, arī Scani atstāju rūcam. Gulēju slikti un līdz ar gaismu biju augšā. Padzēru kafiju, iekodu un tagad dienas gaismā varēju apskatīt kalnus, kuros biju iestrēdzis. Sniega nebija nemaz tik daudz, kādi 5cm, bet kā jau teicu, pietiekoši, lai es te uzkārtos. Ja vēl nebūtu, bez kravas, tad arī viss būtu savādāk. Kā būtu, ja būtu, par to lai stāsta deputāti un valdība, bet man kaut kā vajadzēja tik no šiem kalniem ārā.
Drīz vien arī parādījās pirmie braucēji, bet diezgan ātri sapratu, ka tikai vieglie, neviena smagā. Cik ilgi sēdēsi, ja uz augšu netiek, braukšu uz leju. Nu tad stūmos atpakaļgaitā no kalna lejā, bet ceļš kalnos iet līkumu līkumiem un tagad tas jāveic ar fūri atpakaļgaitā. Tas jau nebija tas grūtākais, bet ik pa laikam gan no priekšpuses, gan aizmugures parādījās kāds vieglais, kuram bija jāvelta vairāk uzmanības, lai nesanāktu vēl lielāka ķibele. Un pēc kādiem 8km, kurus , jau biju nobraucis atpakaļgaitā, beidzot tiem vieglajiem izdevās.
Kamēr vaktēju, kur vieglais, palaidu garām, ko dara fūre, jo viss tas notika kustībā. Kad ieraudzīiju, ka fūre jau iet grāvi, bija par vēlu. Mēģināju uz priekšu, buksē pa sniegu, sāku šūpināt, bet kad sāka celties gaisā riteņi, jo tie, kas grāvja pusē grima arvien dziļāk, sapratu, labāk mest mieru, ja negribu atrasties tur lejā.
Mēģināju apturēt vieglos, bet viņu arī nemaz nebija tik daudz. Sēžu kabīnē un kā izdzirdu kādu braucam lecu ārā, bet neviens neapstājās. Gadījās pat izlēkt priekšā kaut kādam eskortam, kad tie palidoja garām, nopriecājos, ka vispār neesmu notriekts. Pēcpusdienā beidzot viens pašizgāzējs nāca lejā no kalna, apturēju. Serbs apsolīja palīdzēt, bet atpakaļ braucot, tad būšot ar kravu. Pēc kādas stundas viņš tiešām nāca atpakaļ ar kravu un paņēma manu Scani cietajā sakabē, uzvilka augšā vēsā mierā. Atdevu visus savus alus krājumus.
Naktī es domāju, ka esmu ticis vismaz līdz pusei tam kalnam, bet, kā tagad izrādījās, labi, ja trešo daļu biju veicis. Tomēr vislielākais pārsteigums un dusmas par sačakarēto reisu nāca pēc kādiem 10km, kad nolaidos no kalniem, otrā pusē. No sniega nebija ne vēsts- visapkārt zaļa zālīte.Iekraušanu nokavēju, riepas nosvilinātas, pats neizgulējies, bet tas izrādījās vēl nebija viss.
Neatceros, kur un kā sakrāvos, bet jau Ungārijā un piektdienas vakarā sprāga aizmugurējā riepa, kad apstājos, redzēju, ka tagad esmu uz diskiem. Jo sprāgstot vienai riepai, otru tā bija parāvusi līdz. Tas kā reizi pietrūka pilnai laimei. Nopriecājos - vismaz sniega nav. Sprāga labās puses riepas un tāpēc pārbraucu ceļa kreisajā pusē, lai domkratam apakšā būtu pamats, nevis grants. Bet tā kā bija jau vēls un tumšs, likos gulēt. Nu jau gudrs! Naktī nav ko mocīties! Atkal atstāju Scani ar uguņiem un rūcot.
Rīts pienāca ar cerībām un miglu. Tagad dienas gaismā varēju apskatīt postījumus. Riepām sprāgstot bija norauts arī brizgoviks(dubļu sargs). To atradu uz lauka, kad meklēju kādu akmeni, lai ir uz kā uzbraukt, jo nevarēju palikt zem tilta pat domkratu, lai paceltu. Sapratu, ka līdz Polijai ar vienu riteni, jo rezervē bija tikai viens, netikšu, ja vēlreiz sprāgs, tad zvans. Bija sestdiena un pa ceļam zināju tikai vienu riepu servisu Ungārijā, jo tas bija pie trases, bet vai sestdienās strādā, nebija ne jausmas. Tas vēlāk, tagad bija jāuzliek vismaz zapaska.
Kad beidzot tiku galā, bija pusdienlaiks. Sāku braukt un domās tik lūdzos, lai tiktu līdz servisam. Tiku, bet dabīgi sestdienā te neviena nebija. Toties blakus bija krogs. Gāju uz turieni. Tur man pateica to, ko jau zināju, šodien nestrādā. Bet man nebija variantu un nelikos mierā. Teicu, ka problēmas un vajag palīdzību, neprasiet kādā veidā sapratāmies, par to jau rakstīju iepriekš, bet rezultātā krodzinieks sazvanīja servisa večus un tie atbrauca. Nopirku divas riepas un tās servisā uzmontēja. Tālāk jau iztiku bez piedzīvojumiem, vismaz neko ievērības cienīgu neatceros, bet mācību dabūju uz mūžu.
KALNOS PIEDZĪVOJUMI NAV JĀMEKLĒ! Un vēl jo vairāk ziemā. Vakarā sāk snigt, liecies gulēt, no rīta, gaismā novērtē situāciju un tad pieņem lēmumu. Braukt, vai nebraukt, jo nav neviena krava Tavas dzīvības vērta.
Lai veicas visiem, kas ceļā!
Drīz vien arī parādījās pirmie braucēji, bet diezgan ātri sapratu, ka tikai vieglie, neviena smagā. Cik ilgi sēdēsi, ja uz augšu netiek, braukšu uz leju. Nu tad stūmos atpakaļgaitā no kalna lejā, bet ceļš kalnos iet līkumu līkumiem un tagad tas jāveic ar fūri atpakaļgaitā. Tas jau nebija tas grūtākais, bet ik pa laikam gan no priekšpuses, gan aizmugures parādījās kāds vieglais, kuram bija jāvelta vairāk uzmanības, lai nesanāktu vēl lielāka ķibele. Un pēc kādiem 8km, kurus , jau biju nobraucis atpakaļgaitā, beidzot tiem vieglajiem izdevās.
Kamēr vaktēju, kur vieglais, palaidu garām, ko dara fūre, jo viss tas notika kustībā. Kad ieraudzīiju, ka fūre jau iet grāvi, bija par vēlu. Mēģināju uz priekšu, buksē pa sniegu, sāku šūpināt, bet kad sāka celties gaisā riteņi, jo tie, kas grāvja pusē grima arvien dziļāk, sapratu, labāk mest mieru, ja negribu atrasties tur lejā.
Mēģināju apturēt vieglos, bet viņu arī nemaz nebija tik daudz. Sēžu kabīnē un kā izdzirdu kādu braucam lecu ārā, bet neviens neapstājās. Gadījās pat izlēkt priekšā kaut kādam eskortam, kad tie palidoja garām, nopriecājos, ka vispār neesmu notriekts. Pēcpusdienā beidzot viens pašizgāzējs nāca lejā no kalna, apturēju. Serbs apsolīja palīdzēt, bet atpakaļ braucot, tad būšot ar kravu. Pēc kādas stundas viņš tiešām nāca atpakaļ ar kravu un paņēma manu Scani cietajā sakabē, uzvilka augšā vēsā mierā. Atdevu visus savus alus krājumus.
Naktī es domāju, ka esmu ticis vismaz līdz pusei tam kalnam, bet, kā tagad izrādījās, labi, ja trešo daļu biju veicis. Tomēr vislielākais pārsteigums un dusmas par sačakarēto reisu nāca pēc kādiem 10km, kad nolaidos no kalniem, otrā pusē. No sniega nebija ne vēsts- visapkārt zaļa zālīte.Iekraušanu nokavēju, riepas nosvilinātas, pats neizgulējies, bet tas izrādījās vēl nebija viss.
Neatceros, kur un kā sakrāvos, bet jau Ungārijā un piektdienas vakarā sprāga aizmugurējā riepa, kad apstājos, redzēju, ka tagad esmu uz diskiem. Jo sprāgstot vienai riepai, otru tā bija parāvusi līdz. Tas kā reizi pietrūka pilnai laimei. Nopriecājos - vismaz sniega nav. Sprāga labās puses riepas un tāpēc pārbraucu ceļa kreisajā pusē, lai domkratam apakšā būtu pamats, nevis grants. Bet tā kā bija jau vēls un tumšs, likos gulēt. Nu jau gudrs! Naktī nav ko mocīties! Atkal atstāju Scani ar uguņiem un rūcot.
Rīts pienāca ar cerībām un miglu. Tagad dienas gaismā varēju apskatīt postījumus. Riepām sprāgstot bija norauts arī brizgoviks(dubļu sargs). To atradu uz lauka, kad meklēju kādu akmeni, lai ir uz kā uzbraukt, jo nevarēju palikt zem tilta pat domkratu, lai paceltu. Sapratu, ka līdz Polijai ar vienu riteni, jo rezervē bija tikai viens, netikšu, ja vēlreiz sprāgs, tad zvans. Bija sestdiena un pa ceļam zināju tikai vienu riepu servisu Ungārijā, jo tas bija pie trases, bet vai sestdienās strādā, nebija ne jausmas. Tas vēlāk, tagad bija jāuzliek vismaz zapaska.
Kad beidzot tiku galā, bija pusdienlaiks. Sāku braukt un domās tik lūdzos, lai tiktu līdz servisam. Tiku, bet dabīgi sestdienā te neviena nebija. Toties blakus bija krogs. Gāju uz turieni. Tur man pateica to, ko jau zināju, šodien nestrādā. Bet man nebija variantu un nelikos mierā. Teicu, ka problēmas un vajag palīdzību, neprasiet kādā veidā sapratāmies, par to jau rakstīju iepriekš, bet rezultātā krodzinieks sazvanīja servisa večus un tie atbrauca. Nopirku divas riepas un tās servisā uzmontēja. Tālāk jau iztiku bez piedzīvojumiem, vismaz neko ievērības cienīgu neatceros, bet mācību dabūju uz mūžu.
KALNOS PIEDZĪVOJUMI NAV JĀMEKLĒ! Un vēl jo vairāk ziemā. Vakarā sāk snigt, liecies gulēt, no rīta, gaismā novērtē situāciju un tad pieņem lēmumu. Braukt, vai nebraukt, jo nav neviena krava Tavas dzīvības vērta.
Lai veicas visiem, kas ceļā!
