ceturtdiena, 2013. gada 11. aprīlis

Gandrīz mednieku stāsti. Igaunija.

Pirmā Scania.

Kad es tiku pie Scania stūres, citi jau gāja pensijā, tāpēc nepretēndēju uz atklājēja godu, bet interesantākos momentus gribu pastāstīt.
Latvija jau bija brīva un man jau bija mobilais telefons, bet pirmo reizi saskāros ar robežas šķērsošanu, Līdz tam (komunistu laikā), nekas tāds nebija. Nu tālāk par sojuzu jau arī nebiju. Tālākais, kur biju, Ušgorod ar Gaz 53.
Toreiz talciniekiem no Ukrainas vedām nopelnīto - kartupeļus, graudus, bet ne par to.
Scanis vecs, bet motors zvērs. Sākumā braukājām divatā, kolēģis ierādija maršrutu un visu pārējo.
Jābrauc bija no Tukuma uz Igauniju. "Tukuma piens'' tajā laikā jogurtu neražoja, to veda no Igaunijas, jau ar ''Tukuma piena'' logo. Paši saprotiet, tātad leduskapis. Autiņš un divasīgā piekabe. Sākumā
kamēr divatā, viss ok. Uz ceļa jau to vellu varēju noturēt. Bet, tad kolēģis aizgāja un paliku viens.
Tagad tas vells bija jādabū atpakaļgaitā pie rampas un tas vairs nebija kā kursos, kad noliku E
kategoriju. Pagāja pāris mēneši, kamēr daudz maz normāli varēju veikt šo manevru un, ja kolēģis nebūtu pateicis, kas jāskatās spoguļos, tas būtu vēl ilgāk.
Bet sākumā gāja traki. Mugura slapja, plecs sāp, laiks iet, bet es stumdos pa sētu un nevaru trāpīt.
Jau smējos - krāvējiem apniks, tie iedos telefonu, kad piestumsies, pazvani. Pēc pusgada jau varēju atpakaļgaitā ar visu piekabi boksos uz bedres trāpīt.
Nu tā sāku braukāt. Tajā laikā Latvijā vēl nevienam nevajadzēja šaibas(diagrammas), bet igauņi
jau prasīja.  Tad pirms robežas ieliku jaunu šaibu un pucēju tālāk. Pirmdienas rītā izbraucu no
Tukuma un sestdien biju mājās. Igaunijā bija jāsavāc produkcija no trīs vietām Polva, Rakvere, Viljandi. Četras reizes nedēļā. Gulēju Tukumā pie rampas, kamēr izkrāva, tad atkal paņēma kādu
kravu pa ceļam uz EST un es aizlidoju. Gāju caur Valku. Tikai viena robeža, bet lai to pārietu vajadzēja 5st no EST/LV, uz turieni varēja pa st., ja tukšā, tad jau paveicās. Uz robežas atmuitoja
un Tukumā es varēju pa tiešo uz kombinātu pie rampas. Atceros naktī ielidoju robežā no EST ,
gaidu papīrus, Katru reizi vēl vajadzēja braukt uz angāru pārtikas un veterinārā dienesta
pārbaudei. No katra izstrādājuma vajadzēja pa paraugam, tipa kontrolei. Nu stāvu jau laukumā gaidu papīrus un man zvana no Tukuma - līdz četriem paspēšu atbraukt? Vajag tieši to, kas man mašinā. Dabīgi nepaspēju. Ielidoju Tukumā, piestūmos pie rampas un pa tiešo no  mana autiņa lika tajos ,
kuri vēl bija sētā. Pārējie jau bija ceļā uz Rīgu.
Igaunījas laiks man bija kārtīga prakse pirms došanās uz otru pusi - Eiropu.
Tad pirmo rezi apgāzu paliktņus ar visu kravu. Iekrāva man pus mašīnu  Polva un tagad jāskrien uz
Rakveri. Pa ceļam atstāju piekabi Viljandi un lidoju tālāk. Neatceros kurā pilsētā, bet no krusta, kā palaida( luksoforā zaļais), Scanis bez piekabes,  astoņnieks, 450zirgi, Priekša pa gaisu. Dzirdu aizmugurē kaut kas nograb. Man jau radās doma, ka sagāzās jogurti. Izbraucu no pilsētas un
pirmajā stāvvietā griežu iekšā. Nemaz nevajadzēja taisīt durvis vaļā, lai saprastu - nu ir sūdi. Pa
apakšu jau tecēja jogurts. Ja nemaldos četrus paliktņus apgāzu un tad uzzināju, ka kravas
stiprināšanai ir speciāli stieņi. Ne man kāds viņus deva, nekā. Tā arī braukāju, bet nu jau bija
māciba - nepilna krava ir nestabila.
Vienreiz piekabei pēdējie paliktņi sagura, tas ir - no sava svara visu laiku šupojoties apakšējie iepakojumi vienkārši saspiežas un krava uz paliktņa sasveras. Šoreiz tieši uz durvju pusi,  es jau to nezinu, bet muitniekam redz vajag redzēt, kas kravā.  Uzvelku cimdus un rauju durvis vaļā. Kad sāka jogurta bundžas birt uz galvas, sapratām, labi nebūs. Labi, ka nepaspēju atraut līdz galam. Pa četriem knapi aizspiedām durvis ciet. Tukumā kautkā tikām galā.
Tad vēl ziemā pa nakti gāju uz Rakveri, jau EST sāka putināt un tā ķepē, bet es tik kurinu. Uz ceļa
jau putra, bet pedālis grīdā. Tad vienu brīdi  jūtu, nu nevelk autiņs. Paskatos spidometrā nedauz virs 80. Kas tad tas! Paskatos spogulī un redzu, piekabe jau blakus nāk. Ieliku zemākā robā un
pedāli grīdā. Stiepju un gaidu, viss ok, bet spogulī otreiz paskatīties bail, ko piekabe dara. Beigas
jau paskatījos. Iztaisnoju un momentā nometu zem 80. pabraucu vēl gabalu un likos gulēt.
Braucot uz Igauniju man nevajadzēja neko ēdamu līdz, jo pirms krīzes laikā Straupē ceļmalas
krogs strādāja bez pārtraukuma un vienmēr varēja paēst. Porcijas tur tādas, ka nevar apēst.
Tagad tas krogs līdz 10 vakarā strādā, bet porcijas joprojām lielas.
Pusporcijas zupa un puse otrais, jau pārēdies.Tur ja gribēja kādu izāzēt, aizveda uz krogu
un ļāva pasūtīt. Reti kurš painteresējas par porcijas lielumu, bet kad to noliek uz galda, tad skaidrs,
ka lielākais ēdājs šaipus Rīgas nebūsi. Vienreiz bija līdz sieva un pasūtiju viņai pusporciju firmas
otro. Kad atnesa, sieva pārsteigumā prasīja - tā ir pusporcija? Atbildēju, kā jā un lai runā klusāk jo domās, ka parāk maza porcija, bet viņa saka - tas taču zilonim.
Tajā laikā radās jau lielāka izpratne par braukšanas kultūru un uzvedību uz ceļa, bet, kā vēlāk
izrādījās no tālbraucēju dzīves vēl biju tālu.
Nobraukāju pusotru gadu un kādu dienu viss beidzās, paliku atkal bez darba.
Pa to laiku Latvija iestājās jaunā savienībā, šoreiz Eiropas, bet es ieraudzīju sludinājumu rajona
avīzē- vajadzīgs tālbraucējs  Nolēmu pamēģināt. Aizbraucu, pieteicos, paņēma. Sākumā domāju,
ka tas pagaidām, kamēr atradīšu citu darbu, jo tad atkal bija brīdis, kad gribējās, katru nakti
 gulēt mājās, gultā.
Bija beidzies vēl viens posms manā dzīvē un sākās nākošais, bet par to nākošreiz.

3 komentāri:

  1. Jā, katrs sākums smags, bet no tā, ko nezini, jau nav bail! Kā saka - pirmie 30 gadi tie grūtākie, pēc tam jau iet vieglāk!

    AtbildētDzēst
  2. Paldies par atbalstu, bet nu jau sāk likties, varbūt nevajadzēja

    AtbildētDzēst
  3. mjaa..tā redz ir,jo visi šie,tipa, sīkumi un ja nav kas pastāsta,parāda..
    par Aletu Straupē piekrītu..porcijas tiešām lielas un ļoti garšīgas..īpaši,firmas otrais Aleta..vismaz kādreiz tā saucās..un arī cenas bija ļoti labas/samērīgas, kā tagad nezinu,ilgi nav būts..
    Uldis

    AtbildētDzēst