svētdiena, 2014. gada 28. septembris

Gandrīz mednieku stāsti


Serbija.

Pirmā reize.

   Serbija un Horvātija nāca pēc Rumānijas. Vēlāk tā bija ikdiena, bet sākumā tas bija kontrastiem un pārsteigumiem pilns pasākums. Pirmā sastapšanās ar serbu robežkontroles dienestiem palikusi atmiņā.
   Uzbraucu uz svariem un atdevu dokumentus. Serbs kaut ko pierakstīja un saka: Marlboro, es šim atbildu- finieris, šis atkal- Marlboro, es jau nepacietīgāk- kāds Marlboro, finieris, tad serbs pagriežas un saka, ka viņam vajagot Marlboro. Man pielec, bet atbildu: Kur tad es Tev raušu Marlboro, nesmēķēju. Domāju sāks kasīties un viss pasākums ievilksies, bet serbs pagrozīja papīrus un atdeva, varot braukt. Kur un kā izkrāvos vairs neatceros, bet krauties vajadzēja Belgrad otrā pusē. Velku pa bāni uz Belgrad, karte priekšā un aiziet. Iebraucu Belgrad un tikpat gudrs otrā pusē izbraucu ārā. Zinu, ka jāpagriežas pa kreisi, bet norādes, kur īsti, nekādas. Griežu Scani riņķī un braucu atpakaļ, atkal tas pats, arī no otras puses nevienas norādes. Atkal giežu apkārt un braucu trešo reizi, nu nav ne mazākās sajēgas pa kuru ceļu braukt. Bet tad uz viena no viaduktiem ieraugu, ka apakšā ir kolonka(degvielas uzpildes stacija) un tur stāv taksisti. Velku no bāņa nost un griežu uz kolonku. Taksisti iestāstija kā atrast pareizo ceļu. 
    Lecu Scanī un velku, bet kā nogriežu no bāņa, pēc pāris krustojumiem policija visus smagos ceļ nost. Mēģinu skaidrot, ka knapi atradu šo ceļu, bet atkal, jāmeklē cits, taču policists ciets kā klints- tālāk pa šo ceļu nebrauksi. Neko darīt griežu nost, bet kur braukt, nezinu. Skatos priekšā divi serbi, jauki, tie taču noteikti zina. Kur tie, tur es. Riņķojām pa kazu takām kalnos līdz izlīdām uz ceļa, jau sapriecājos, bet tikai uz brīdi, jo priekšā bija T veida krustojums un viens serbs pagrieza uz vienu pusi, otrs uz otru, bet kur man?! Norādes nekādas! Kā Iļja Muromietim no krievu pasakas. Griežu pa labi un braucu, bet pēc laika saprotu, nav riktīgi, vēl kādus 5km nobraucu, līdz atradu, kur apgriezties un braucu atpakaļ. Tātad uz otru pusi, bet īsti pārliecināts neesmu, jo saprast kur atrodos nevaru. Apdzīvota vieta ir, bet nosaukuma nav un sajēgas nekādas. Kādā trešā sādžā stājos nost un eju prasīt, kur atrodos un vai vispār pa šo ceļu es tikšu tur, kur man vajag. Viss esot ok, pēc kādiem 30km beidzot būšot krustojums ar norādi, lai tik griežot pa labi un tad jau aizbraukšu. Tā arī bija. Ciemu atradu, bet kalnos un kad es tur uzpēros ar smago, viss krogs iznāca skatīties, kas tagad būs, jo te nav tas, ko meklēju, bet serbi ne tikai noskaidroja, kur un ko man vajag, bet arī parādīja. Pastnieks ar auto brauca pa priekšu un aizveda līdz durvīm. Braucām no kalna lejā, izrādās es tam šķūnim, kur tika ražotas un fasētas žāvētas plūmes biju paskrējis garām. tas esot ražošanas cehs. Man laikam mute palika vaļā. Mūsu sanitārie nemaz no mašīnas neizkāptu, lai saprastu, ka tas ir jāklapē ciet, bet serbi vēsā mierā sakrāva mani un vēl uzlika stiprus zīmogus- ražots EU. 
   Atceros bija piektdienas vakars un kad man pateica, ka šodien vairs nekraus, domāju, būs jāstāv līdz pirmdienai, bet tad mani nomierināja, ka rīt uzkraušot.
   Krāva ilgi, bet uzkrāva. Kamēr viņi krāva, nolēmu pavazāties pa apkārtni. Ne katru dienu iznāk kalnos būt. Pretējā nogāzē arī ceļš veda augšā, vajadzēja, taču auto nobildēt no augšas. Uzvilkos arī, tur augšā un izdomāju nolīst no ceļa, jāredz taču, kas te un kā. Nepagāju ne pāris metrus, dzirdu, kaut kas šņāc. Paskatos, čūska! Tāda smilšu krāsā. Man mati gaisā. Es taču nezinu, kādi te tie radījumi un cik bīstami. Tas bija viens moments un es biju atpakaļ uz ceļa un diezgan naski soļoju atpakaļ uz auto. Ej tu sazini ar tiem mošķiem, nepaspēšu nemaz iepīkstēties un jau būšu stīvs, labāk pasēdēšu kabīnē. Vēl jo vairāk, ka sakari, jau pazuda iepriekšējā dienā, līdz ko piebraucu pie kalniem. 
   Atpakaļ ceļā Belgrad mani vēlreiz pārsteidza. Braucu jau pa pilsētu, joslas trīs, bet brauc piecās un man blakus autobuss. Tas ķēms mani ķīlē iekšā, jo viņam no trešās joslas jātiek pirmajā. Man atkal mati gaisā par viņu braukšanu, vēl nodomāju, kas tad notiek Turcijā, ja jau Serbijā tā brauc. Vēlāk pēc pāris gadiem viens leitis Rumānijā, stāstija, kā viņam Turcijā gājis. Tai laikā leiši uz Turciju televizorus valkāja. Braucis pa pilsētu un sieviete ar vieglo nošķīla labo pusi. Atbrauc policija, gandrīz stundu skaidrojas ar visiem turkiem un beidzot paziņo leitim spriedumu- vainīgs! Leitis mēms. Atbrauc tulks un paskaidro- nebūtu Tu te atbraucis, tā avārija nenotiktu! Atbrauci, pats vainīgs!
   Tā mums pasaulē iet, kur jāmāk sadzīvot ar pavisam citiem uzskatiem un citu kultūru un vēl izkulties ar veselu ādu, ja nedod Dievs kāda ķibele. Lai
tā laika auto
veicas visiem!

1 komentārs:

  1. Paldies ka beidzot kko atkal uzrakstīji...bij interesanti palasīt,lai veicas!

    AtbildētDzēst