Gandrīz mednieku stāsti

Vēlreiz par policiju un citiem velniem

    Sākšu ar pēdējo, šovasar un pašu stulbāko, jo šoreiz mani sodīja, kā gājēju. Braucu mājās caur Poliju un Bialystok nolēmu pašopot. Nostājos kolonkā un gāju uz veikaliem, bet bija jātiek pāri ielai ar divām joslām uz katru pusi. Cik reižu jau bija staigāts un ne es viens. 

   Stāvu ielas malā un gaidu, kad būs brīvs un varēs iet, skatījos uz kreiso pusi un labajai nemaz nepiegriezu vērību, jo vispirms bija jātiek līdz pusei, bet tikko sāku iet, no labās puses man tieši priekšā nostājas vieglais. Gandrīz uzskrēju virsū. Policists! Lai pārsteigums būtu lielāks, tas maita vēl ieslēdz sirēnu. Izrādās viņš taisīja kreiso pagriezienu un es gadījos ne tajā vietā un ne tajā laikā. Un vēl tik nepiekāpīgs izrādījās, atņēma man dokumentus un gaidīja, kamēr aiziešu līdz bankomātam un noņemšu naudu. Rezultātā ar visu bankas komisiju sods par nepareizu ielas šķērsošanu iznāca ap 15eur. Polijas preces šoreiz neiznāca pa lēto. Bet tagad eju līdz pārejai un nemaz nav tālāk.

    Vēl gribu pastāstīt, kā gāja Serbijā. Toreiz Serbijā bāņi bija dārgi un lielākā daļa centās apbraukt, pa nacionalkām, bet serbi sakarināja visur zīmes smagajiem, lai tos izdzītu uz bāņa. Bet vienalga vēl kādu laiku centāmies apbraukt, jo ar visu sodu sanāca lētāk.
    Tagad jau vairs tā nedarītu, jo, ne jau par savu naudu braucām, bet toreiz bija citi laiki un cita domāšana.
    Jau braucu uz mājām un notur mani policija, jāmaksā nodeva, ja nemaldos ap 20eur, turēja visus ārzemniekus un kur viņi stāv mēs jau zinājām. Parasti bija kādās trīs vietās un kādā no tām tevi noturēs, bet, ja vienā samaksā, ceļš bija nopirkts un varēji braukt. Neatceros kurā noturēja mani, bet nākošajā atkal notur un tālāk nelaiž. Griez riņķī un brauc atpakaļ, nezinu, kas bija noticis, bet mani tālāk nelaida. Griežu riņķī un braucu atpakaļ. Tagad  atceros, ka viņi stāvēja, tajās vietās, kur varēja tikt uz bāņa. Tā nu es braucu atpakaļ un atkal mani notur tas pats policists, kuram jau samaksāju turp braucot. Otrreiz maksāt netaisījos un vēl uzpēros virsū, ka samaksāju, bet tālāk netiku. Šis brīnās, kā netiki? Izstāstīju, ka mani tālāk nelaida un apgrieza riņķī. Ka tas ir bardaks, viņš piekrita, kārtībai jābūt! Teica, lai braucot līdz, izvedīšot līdz bānim. Nodomāju, ka ir vēl kāds ceļš, kuru mēs nezinām, bet nē. Policijas mašīna ar bākugunīm pa priekšu un es ar savu Scanīti aiz viņa, braucām pa to pašu ceļu, kuru jau biju izbraukājis šurpu, turpu. Aizveda mani garām postenim, kur es pats netiku cauri un novēlēja laimīgu ceļu, tālāk vairs posteņu nebūšot. Savu naudiņu atstrādāja godam.

    Vēl pieminēšanas vērts ir gadījums Polijā. Nācu mājās no Itālijas, bet caur Vāciju un uz nakti nostājos Mostki  BP kolonkā. Nomazgāju Scani, nomazgājos pats, paēdu un likos gulēt, jo gribēju ātrāk sākt, lai var paspēt izskriet cauri paniem. No rīta piecēlos, padzēru kafiju un liku Scanim pa klaņiem, bet nenobraucu pat trīs km, kad nākošajā kolonkā jau nolika mierā. Zīme bija 70, bet tik agri no rīta tak neiešu bremzēt, kā gāju pa kalnu lejā, tā arī sašāva. Pienāk policists(gados jauns) un prasa, kur tad jāskrien? Uz mājām dabīgi! Atkal tiek nosaukta neiedomājama summa, kurai dabīgi nepiekrītu, esot bijis ap 100km/h, saku lai nemuld, jo 200zl vairāk nebūs un vispār man nav skaidra nauda. Kolonkā esot bankomāts, varot noņemt. Ok, eju pēc naudas un jau pikts, jo diena sākusies ne visai labi un vēl nodomāju, ja būs jāmaksā pilna summa, tāpat nedošu, lai raksta protokolu, kabatā nedošu. Noņēmu naudiņu bankomātā un nāku atpakaļ, skatos no vieglā raušas ārā otrs policists, jau manos gados un nāk pretī. Kad satiekamies, viņš prasa- cik kolēģis teica? Saku - 200zl, tad policists saka- viņš jauns un visu nezina, ar 50zl būšot gana un lai braucot prātīgi.
   Man gandrīz smiekli sanāca. Vai nu mans izskats liecināja, vai kas cits, nezinu, bet vecākais no policistiem saprata, ja maksāšu visu, tad viņiem nekas netiks, bet ne jau tāpēc viņi tik agri cēlās.
   No bulgāriem atpirkos ar diviem Calsberg aliem, no leišiem ar arbūziem, bet vispār iesaku labāk nepārkāpt noteikumus un braukt prātīgi, cienot sevi un citus!
   Kā teica klasiķis- Bija arī tāds  gadījums, Itālijā bija  jāsavāc vīns. Bija sestdiena, atbraucu uz rūpnīcu, skatos vārti vaļā, braucu iekšā. Nostājos malā un eju meklēt, kādu, kurš pateiks, varu te palikt vai nē. Vienu atradu, tas parādīja, kur tualete un duša un arī, kur nostāties. Noliku Scani un pēc navigācijas skatos netālu pilsētiņa Montecarotto, kādi 3-5km, vismaz man tā likās. Darīt nav ko, nolēmu aizstaigāt, jo vēl jau svētdiena arī būs jāstāv.
  Eju pa ceļu un izrādās nav nemaz tik tuvu, kā izskatījās. It kā redzu aiz kalna, bet pa ceļu krietni tālāk. Bet gabals jau noiets un atpakaļ netīk griezties, eju tik uz priekšu. Bet Itālijā un vispār Eiropā, ar kājām tikai pa pilsētu staigā, pa ceļu brauc vismaz ar divriteni, jo arī nomale, pa kuru iet, principā nemaz nav un ja kāds iet ar kājām,  uzreiz krīt acīs. Tā nu es velkos pa kalniem, pa laikam kāda mašīna pabrauc garām un arī policija.

Noskatījās uz mani, bet neko, aizbrauca tālāk. Tiku līdz pilsētiņai un ekskursija varēja sākties. Kā jau teicu, pilsētiņa neliela, bet, kas raksturīgi Itālijā, gandrīz katrā senais cietoksnis. Tad nu piedāvāju apskatīt dažus kadrus. Apgāju riņķi un devos atpakaļ pie Scaņa.  Un atkal man garām pabrauc policija, taču šoreiz apcirta riņķī un brauc man klāt.
  Kas es tāds esot un kur ejot?
 Ņemos stāstīt, ka tur tajā vīna rūpnīcā stāv camjons ( tā vienā daļā Eiropā sauc fūres) un es nolēmu aiziet līdz pilsētai ekskursijā.
  Kāds dokuments ir?, šis prasa, atbildu, ka ir un iedodu pasi.
 Apskatījis pasi, policists pamāj, ka viss ok un atdod to atpakaļ.

Tad apgrieza autiņu un taisījās braukt tālāk. Bet man vēl labs gabals bija ko čāpot, kaut gan bija pavasaris, bet saulīte jau sildīja. Tāpēc nemaz nebūtu dusmīgs, ja kāds aizvestu, bet te policists pats uzprasījās. Es šim uzreiz klāt un prasu, ja brauksi uz to pusi, aizrauj līdz camjonam. Viņš piekrītoši pamāja un novāca no blakus sēdētāja beņķa savus dokumentus un aizveda līdz rūpnīcas vārtiem. Pirmdien sakrāvos un vilku uz mājām.
  Vēl varu pastāstīt, kā atzīmējos Bosnijā un Hercogovinā. Toreiz uz Horvātiju vilkām finieri no Rīgas uz Slavonski Brod. Izkrāvos piektdienā un atpakaļ adresi tūlīt neiedeva, sapratu, ka jāstāv būs līdz pirmdienai.
 Sameklēju stāvvietu un gāju uz pilsētu, jo nu jau kādu laiku piekopu tradīciju, ja ilgāk jāstāv, autiņā nesēžu, bet eju apskatīt apkārtni. Ja jau reiz te esmu atkūlies, tad jāizmanto izdevība, jo citi maksā naudu, lai te nonāktu, bet man tik atliek pārvarēt slinkumu. Kad parādijās GPS, tas vēl vairāk atviegloja ekskursijas iespējas, bet par to citu reizi. Paklīdu pa pilsētu un nākošajā dienā devos uz tiltu, jo pēc kartes izpētīju, ka var tikt pāri. Jāpierakstās Bosnijā un Hercogovinā.    Aizgāju līdz tiltam un devos pāri Sava,tā sauca upi, tilta vidū bija postenis,

Cietoksnis

 kad robežsargam atdevu pasi, vajadzēja redzēt viņa reakciju. Ar kājām jau cilvēki devās pāri, bet te viņam rokās Latvijas pase un viņš tomēr zināja, ka Latvija nav tepat aiz stūra. Paskatījās uz mani un prasa, kā Tu te nokļuvi? Sāku skaidrot, ka camjons pilsētā, nolēmu pastaigāt. Ekskursants, tātad?, šis saka. Piekrītoši pamāju ar galvu. Drošs paliek drošs, viņš vēl pazvanīja, lai noskaidrotu, vai man nevajag vīzu. Kad noskaidrojās, ka nevajag, novēlēja laimīgu ceļu un es devos pāri upei uz pilsētu. Tur uzreiz atradu tirgu, nedaudz vēl pavazājos pa pilsētu un devos atpakaļ. Robežsargi nemaz neskatījās dokumentus pasveicināja un ļāva iet tālāk. Ne katru dienu ar kājām kāds atnāk no Latvijas.
 
 Tad vēl viens gadījums no Polijas. Braucām mājās no

Tilts pār Sava

Rumānijas. Neatceros, kur, bet Scanim bija izsists stikls vienam lukturim, bet tā kā lija lietus, tad lampa izbeidzas momentā, tāpēc nemaz nelikām jaunu, bet pans uz robežas piesējās. Nedegot viens lukturis, mēs viņam skaidrojam, ka nav vērts likt jaunu spuldzi, tā tūlīt būs beigta, bet lukturi apmainīsim mājās. Pans ietiepjas un viss- tut panstvo, tut nevoļno. Nu ko, mēs ieliekam jaunu lampu, kolēģim bija mazā kolas pudele, tai nogriezām dibenu un uzmaucām uz spuldzes. Pudele piekusa tūlīt klāt un lietus vairs neskādēja. Rādām panam, tas saka dobra un mēs braucām tālāk.
 Lai visiem tik veiksmīgi izdodas atrisināt problēmas un Priecīgus Ziemassvētkus visiem!