Vadātājs

Gandrīz mednieku stāsti. 

                       Vadātājs

       20.decembrī jau biju Rīgā un krāvos laukā. Ziemassvētku laiks. Atceros bija vakars un SWH jau skanēja "Braucamlaiks". Varēja pasūtīt un kādam novēlēt dziesmu. Nu es arī piezvanīju un pasūtīju  Chris Rea, "Braucu mājas Ziemassvētkos", novēlot visiem tālbraucējiem. Izkrāvos un sarunājām ar menedžeri, ka pirms Jaunā gada vēl sakrausimies, lai pēc svētkiem var iet prom. Ziemassvētki bija balti, bet ar covid piegaršu. 28.decembrī jākraujas Smiltenē. Ok. Bet tur es uzzinu, ka krava uz Austriju un nebūs pilna, pēc svētkiem vēl būs jākraujas, tātad, tā diena jau sačakarēta, nekur tālu neaizbraukšu. Nu kā ir tā ir. Neko darīt. Sakrāva dēļus pirtij. 15t desmit metros, paskatos kompī, tas rāda 12t uz velkošās ass. Taka par daudz, bet vēl jau kaut ko iekraus un gan jau izlīdzinās.  Braucu uz garāžu, šis gads būs beidzies, atliek tik sagaidīt Jauno gadu un sāksies viss no sākuma. Jaunais gads jau bija ar tādu covid smaku un garšu, ka  vienīgā vēlēšanās bija, lai valdība un tie 100 kretīni viņu  nesagaidītu.

  3.janvārī braucu uz darbu, pa ceļam uz Rīgu uzzināju, ka jākraujas Tukumā, krava uz Čehiju. SWH ziņās sauca ciparus ar saslimušajam un mirušajiem, bet starp viņiem nebija neviena no valdības vai tiem 100 kretīniem. Tātad viss turpinās.

  Tukumā uzzinu, ka krava tikai 4t, neko daudz tas nedos, uz velkošās ass būs par daudz, bet ja vēl būtu visa krava uz Austriju, varētu braukt. Bet tikko Čehijā izkraušos, tā paliks 12t uz ass. Tas neder. Mēģinu tukumniekiem to ieskaidrot, lai pārkrauj tos Smiltenes dēļus savādāk. Jā viņi visu saprot, bet tās neesot viņu problēmas. Zvanu menedžerim, a tas jauns puika, trešo mēnesi tikai tādā darbā, pirmo reizi tāda situācija. Kamēr viņam ieskaidroju, ka Austrijā un vispār ar tādu svaru nevaru braukt. Labi, lai tukumnieki sakraujot un viņš, pa to laiku sameklēs, kur pārkraut tos Smiltenes dēļus. No Tukuma braucu uz Dreiliņiem, pa ceļam atsūtīja abas izkraušanās adreses, bet vai tad es ceļu nezinu uz CZ vai A. Vakarā, kad apstāšos, tad arī ielikšu navigācijā. Tur pārkrāva un varēju braukt, tagad kompis rādīja 10t uz ass. Vēl beigās zvana menedžeris, vai viss ok, un interesējas, kad es varētu būt A, netālu no Insbruk, esot izkraušanās. Kā Insbruk, es prasu, man taču Euro5 Scania, es tur nedrīkstu rādīties. Nē, nē Insbruk nebūs jābrauc iekšā, šis saka. Labi, nodomāju, vakarā apskatīšos, kur tad īsti tas ir. Jau kādi septiņi vakarā, kā paredzēju, diena būs galā, bet es vēl joprojām Latvijā. Pirms Bauskas zvana  šefs un prasa, vai man vēl jāpildās un uz kurieni tad jābrauc. Saku, ka CZ un A, esot pie Insbruk. Kā Insbruk, varbūt sajauca ar Salzburg? Šefs vēl saka. Atbildu, ka nezinu, vēl neesmu skatījies navigācijā, nebija laika, bet teica, ka Insbruk. Dod šurp adresi, šefs saka, kā reizi pie kompja esot, tūlīt apskatīšoties. Pārsūtu sms, un pēc mirkļa jau dzirdu, es taču viņiem teicu, ka Tev Euro5 mašīna, stājies nost, tur taču Tu nevari braukt. Labi, saku, man tāpat jātaisa pauze, sapildīšos uz robežas Neste un gaidīšu, ko nolems. 

  Pirmais reiss šogad un  tā sačakarēts jau pašā sākumā. Pa to laiku uzzinu, ka vēl viena mūsu mašīna nāk aiz manis un tam ir pa taisno uz Itāliju, uzreiz iedomājos, ka jāsamainās ar piekabēm un viss ok. Zvanu šefam un stāstu, jā viņš arī uzreiz to izdomāja, bet esot jāaudzina ekspedīcija, lai tie tagad domājot, ko darīt. Viņš saka, man vēl būs menedžeris jāgana, viņiem tika pateikts, ka Tev Euro5 mašīna, jā, bet lai sagaidot kolēģi un samainot piekabes. Sapildījos un gaidīju kolēģi, jau atāķējos, lai vēl nezaudētu laiku. Gaidīju kādu stundu vismaz, pēc deviņiem tikai izbraucu no Grenctāles. Līdz paniem tomēr tiku, bet tagad bija jāiespringst, jo 6.janvārī A un I brīvdiena. Sapratu, ka līdz svētkiem nevaru paspēt izkrauties, tagad galvenais izskriet A un Itālijā normālā vietā nostāties. 5.janvāra vakarā ielidoju Udine un 6. no rīta pārbraucu līdz  Venecia.(vispār jau tā vieta saucās Marcon, Venecia ir tālāk un nost no bāņa, bet mēs visu to apkārtni liekam zem Venecia, lai vieglāk orientēties) Nostājos aiz veikaliem un nolikos pasnaust. Vēlāk piecēlos un gāju šopot. Izkrāvos piektdien ap pusdienlaiku, bet pārbrauciens bija vairāk kā 300km un sapratu, ka nepaspēšu. Nobraucu 270km un stājos nost. Sestdien no rīta aizbraucu līdz galam, tad sameklēju, kur normāli nostāties uz svētdienu un likos mierā. Pirmdien sakrāvos un braucu mājās. Krava bija uz Brocēniem. Trešdien jau biju Lietuvā. Tiku līdz Šeduva. Pusdienlaikā jau būtu izkrāvies, ja nepiemestos vadātājs. Nu nevaru izskaidrot, ka es nākošajā rītā skatoties uz adresi Brocēni, navigācijā ieliku Grobiņa! Vēl nobrīnījos, man uz Rūpnīcas ielu, bet Grobiņā bija Rūpniecības iela, domāju menedžeris ne tā uzrakstījis. No Šeduvas pa kazu takām aizmaldījos līdz Skoda, tad caur Priekuli uz Grobiņu. Pirmo reizi biju Priekulē un cik paspēju redzēt, tur ir vērts aizbraukt. Ceļs gan beidzās pie robežas, tālāk to  jau bija grūti nosaukt par asfaltētu ceļu. Baidījos vai vispār tur ar fūri ir robežpāreja. Zīmes bija, ka var tikt uz Priekuli, bet vai ar fūri? Kad pretī nāca leišu fūre , sapratu, ka būs ok. Leišu robežsargi pat no mašīnas neizkāpa, mūsējie vispār nebija. Domāju, ka apturēs, jo bija dīvaini, pa kazu takām nāk fūre no Eiropas. Varbūt kontrabasu velk.😀

  Jau iebraucu Grobiņā, zvana menedžeris, Tu kur taisies braukt? Tev taču uz Brocēniem vajag. Kā es sūkstijos. Nu neko griezos riņķī un braucu uz Brocēniem. Lieki nobraukti km un pakāsts laiks. Bet paspēju izkraut Brocēnos un arī Rīgā vēl 7 paletes.

  Tāds man sanāca šogad pirmajs reiss. Un pārējie nav labāki, bet tas citreiz. Lai veicas visiem un lai nepiemestos vadātājs!

Gandrīz mednieku stāsti. Izglāba.

         Izglāba.

  Šo nolēmu nelikt "Jaunajā ērā", bet kā atsevišķu stāstiņu. Notika tas čehos pagājušajā (2020.) vasarā. Šoreiz vilku uz Itāliju. Jau bija septembra sākums, bet čehos 30 grādi. Netālu aiz Ostrava bija remonts uz bāņa, kaut ko čehs tur  bakstījās un ceļš bija šaurs, jo vidus bija ciet un fūres brauca pa pašu malu, līdz ar barjerām, blakus vieglie. Nebija garš tas posms, kādi pāris km. Bet tieši šajā posmā, piekabes riepa, pamanījās uzsprāgt. Bāziens bija pamatīgs, pat kabīnē sajutu sitienu. Paskatījos spogulī un sapratu, manā, kreisajā pusē un tieši remonta posmā. Skaisti! Tūlīt būs štavs, ja apstāšos, jo kaut arī remonts, visi iet ap 80km/h. Bet nestāties nevaru, jo jānoskaidro, kurš ritenis un vai vispār varu turpināt braukt. Vai nav vēl kas parauts līdzi. Stājos nost, jo mēs jau bracam pa pašu malu, bet tik šaurs, ka durvis neattaisīsi, ja vieglais blakus. Novaktēju, kad bija sprauga, vieglie nenāca un lecu laukā. Pirms tam gan uzvilku vesti, lai vismaz redz. Citādi nonenīs un vārdu nepaprasīs. Aizlavījos līdz piekabei.  Skatos vidējais ritenis. Ok, tātad vēl ir cerība, ka novilkšos no bāņa, jāpaskatās tikai vai poduška nav pārsista. Tā paldies Dievam vesela, tikai vadi aprauti, sānu gabarītiem. Zogos atpakaļ uz kabīni. Paskatos navigācijā, pēc kādiem 400m, nobrauciens. Nu tik tālu aizvilkšos.  Avarijkas jau pirms stājos ieslēdzu. Tagad rakstot, tikai ienāca prātā. Vispār jau paveicās, kā tajā brīdī neviens vieglais nebija blakus. Avārija momentā. Nu ko, sāku lēnām kustēt un ieraugu, ka aizmugurē jau policijas auto ar mirgalkām. Vēl pie tam, netrafarētā Škoda. Nu neko, velkos tālāk un nobraucienā griežu nost. Nostājos līkumā, kreisajā pusē, jo man jābūt malā. Policija aiz manis un nāk klāt. Lai noripinot līdz lejai, citādi vēl kāds āksts iemaukšot aizmugurē. Tomēr nobrauciens no bāņa. Nostājos un sāku meklēt instrumentus. Policija aizmugurē un atkal nāk klāt. Cik ilgi es ņemšos? Saku st vismaz. Ok, šis saka un iet atpakaļ. Sameklēju instrumentus un sāku skrūvēt. Pēc mirkļa sapratu, drēbes jāvelk nost, jo biju saules pusē un ārā ap 30. A policisti sēž savā Škodā un bēdu nezina, kondiška iet, tumšie logi, aš škrobe. Atskrūvēju bez problēmām, jo visiem šefs sapircis gaļas mašīnas (speciāla ierīce riteņu skrūvēšanai, pēc izskata tiešām atgādina gaļas mašīnu), bet tālāk vairs negāja tik gludi. Disku nevarēja dabūt nost, bet uzsist ar ko nebija. Mēģināju ar zapasku (rezerves riteni), bet nekas nesanāca. Pa to laiku atbrauca ceļu uzturēšanas dienests un policija aizbrauca. Tie savukārt policijas vietā nolika speciālu piekabīti ar mirgojošām lampām un arī aizbrauca. Ik pa brīdim garām pabrauca arī smagie. Nolēmu kādu apturēt, varbūt palaimējas un kādam būs arī kuvalda. Cerības mazas, bet ja nu. Pa starpu tomēr mēģināju dabūt nost to nolāpīto disku, bet tā kā uzsist kārtīgi nebija ar ko, dabīgi nekas man nesanāca. Kādus trīs vai četrus man izdevās arī apturēt, bet kārtīga āmura nevienam nebija. Bet visa šī stāsta pamatā ir tas, ka neviens čehs neapstājās. Ja jūs zinātu, kā es viņus "slavēju", un pārsvarā krieviski. Apstājās poļi, slovāks, bet neviens čehs.

Tuvojās vakars, sapratu, ka te nekas nebūs, jātiek līdz kādam miestam. Savācu instrumentus, navigācijā izpētiju uz kuru pusi labāk doties un vilkos projām. Kādi 5km, tuvākā bija, bet veiksmīgi aizvilkos. Braucu miestā pa kalnu lejā un meklēju, kur varētu nostāties, lai nevienam netraucētu. Skatos, veikals kreisajā pusē un blakus laukums, kur varētu piespiesties, jo miests pavisam neliels un uz Svētā Marka laukumu nav ko cerēt. Nostājos un skatos, blakus sētā viens sievišķis grozās. Es tūlīt pie žoga un prasu vai nevar līdzēt. Vajag kārtīgu āmuru.

Šī  atbild, pasaukšot vīru. Jau labāk. Jo privātmājā jau nu noteikti atradīsies kāds belžamais. Iznāk vīrs un es atkārtoju savu jautājumu, lai būtu vēl skaidrāk, parādu uz beigto riteni. Tūlīt, viņš saka un ieiet atpakaļ mājā. Pēc brīža viņš atgriežas ar vieglā atslēgām rokā un rāda uz busu, kurš stāv tālāk uz ielas. Nedaudz paracies busā, viņš nāk ar kārtīgu kuvaldu rokās. Tieši tas, kas man vajadzīgs. Kādas trīs reizes iesviedu pa disku, tas nost. Tagad tik darbošanās vaina. Kaut arī jau bija vakars, es biju putās, kamēr samainiju riteņus. Čehs arī ik pa brīdim pieslēdzās ar palīdzību, par ko es tiešām biju dikti priecīgs. Bet vislabākais bija pašās beigās. Riteņi jau bija samainīti un jau vācu savus štrumentus, pienāk čehs un rokās tam divi alus kausi. Vienu viņš sniedz man! Saku, es nevaru, man vēl jātiek līdz normālam parkingam. Viņš saka, tas bezalkoholiskais, veldzēt slāpes. Jo viņš redzēja, kamēr es darbojos, ik pa laikam, padzēros minerālīti. Alus bija vēss un gards. Tieši laikā. 

  Tā viens cilvēks ar savu palīdzību izglāba veselu valsti no kauna, pašam pat nezinot!

  Un es veiksmīgi turpināju ceļu. Lai veicas visiem, kas ceļā!

   

Gandrīz mednieku stāsti. Jaunā ēra.

                Jaunā ēra.     

   Sveiki visiem! Pēc Mclarena ilgi nesēdēju, ik pa laikam ieskatījos sludinājumos. Tas, ka darbu atradīšu es biju pārliecināts. Kādu. To laiks rādīs. Jo es varu izvēlēties, kuru piedāvājumu pieņemt. Manā profesijā piedāvājums ir lielāks, nekā pieprasījums. Sākumā atlasīju Itālijas braucējus, tad tos, kuri brauc ar Scania un tad jau pārējie nosacījumi- samaksa utt. Darba devējs savus noteikumus, es pretī savus, ja varam vienoties, tad strādājam. Bet tas, par ko sākumā vienojāmies ir jāpilda! No abām pusēm. Vēlāk var mēģināt veikt kādas korekcijas, bet tas jau būs grūtāk. Pa lielam visu vajag atrunāt sākumā, lai vēlāk nav pārpratumi. 

  Ir bijis, ka atklātā tekstā tev piedāvā, braukt pa melno. Trīs reisi mēnesī Itālija! Kad pateicu, ka tā nebraucu, man paprasīja - varbūt tu uz nepareizo firmu atnāci? Dabīgi, ka uz nepareizo, tūlīt atbildēju. Tad viens, pa telefonu vaicāja, vai man ir rekomendācijas. Nenovaldījos, jums redz vajag rekomendācijas un ar pieredzi, bez kaitīgiem ieradumiem utt, bet mums darba ņēmējiem, jātic uz vārda, jūsu solījumiem. Kurus bieži nepildat. Nometa klausuli. Nu nevaru es klusu pastāvēt un arī tādēļ nācās no dažām firmām aiziet. Nepatīk viņiem, ja saka, ko domā. Tāpēc es tagad uzreiz saku, ka uz goda pjedestāla es nebiju un nebūšu, bet savu darbu es izdarīšu. Jo esmu nonācis pie secinājuma, tu vari krāt pozitīvos punktus kaut piecus gadus, bet vienu reizi sanāks nokļūdīties,  nākošos piecus gadus, tu būsi pats sliktākais cilvēks uz pasaules. 

  Kaut kā tā. Ievada vietā.

 9.martā sāku strādāt. Ielecu pēdējā vagonā. Tūlīt sākās covid ēra. Itālijā jau plosījās pilnā sparā. Vismaz tā bazūnēja visās malās. Sieva arī, satraucās, vai man to vajag. Bet Scania bija un Itālija arī, nu braukšu, tad jau manīs. Pirmais reiss kā reiz uz Bergamo reģionu. Nu neko, ko rādīja TV un stāstīja ziņās es neredzēju, bet apgalvot, ka tā nebija arī nevaru. Dabīgi tas bija, kas nedzirdēts un neredzēts (es domāju covid), tāds satraukums bija sākumā. Izbraucu reisu, bez problēmām. Šefs visiem sadeva cimdus, maskas, dezinfekcijas līdzekļus. Sākumā visi ievērojam distancēšanos. Itālijā  pieteicies un sēdi kabīnē, sakrāva, izkrāva,  atdeva dokumentus un lasies. Tas pats LV. Kur vēl labāk. Nekur nav jāskraida un nekas nav jāmeklē. Tā mēs braucām. 

  Vienā no pirmajiem reisiem eju uz Itāliju (kā vienmēr 😉), pavasaris jau virmo gaisā, bet Polijā agri no rīta bija uzsnidzis. Pavisam nedaudz, bet pilnīgi pietiekami, lai slidinātos. Pie Warszawa vēl nekas, bet pie trubām (Pjotrkov Tribunalski), jau bija balta zeme. A no trubām līdz Czestockowa remonts. Mēs jau remontā ieturam distanci, bet tagad vēl vairāk un braucām arī ne vairāk kā 40km/h. Slidens. Tā mēs zosu gājienā tuvojamies Radomsko aplim. Pirms apļa vēl vairāk palielinu distanci un lēnām bremzēju. Man priekšā fūre iet aplī pa kreisi uz parkingu, no pretējās puses arī nāk fūre (ledusskapis), vai nu par vēlu,vai strauju bremzēja, bet ledusskapis ietriecās pirmai fūrei pašā aizmugurē, tas nepaspēja iziet no apļa. Tas notika tieši man pretī, tikai aplim otrā pusē. Es tikai redzu, kā ledusskapim priekšā DAF kabīne pazūd. Aš sarāvos. Iebraucu aplī, apstājos un skrienu skatīties, kas draiverim. Skatos kabīne tomēr ir vietā, bet šķērē un viss sitiens bijis tieši pa kreiso (šofera) pusi. Iekšā jauns čalis, ap 30. Logs ārā, durvis saņukātas, nevarējām atlauzt. Čalis bija piespiezts ar stūri pie beņķa. Kā izrādījās leitis. Nabags teica, kā grūti elpot, baigi spiež. Ierāpos pa izgāzto logu kabīnē un mēģināju atspiezt stūri ar kājām. Nekas man nesanāca. Nu neesmu ne Švarcis, ne Hērakls. Neviens cits iekšā nelīda. Covids!! Sapratu, ka neko vairāk nevaru, līdu ārā. Bet sajūta stulba. Vajag palīdzību, bet tu tikai vari skatīties. Vieglie arī nervozi, jo apli es nobloķēju no vienas puses, otrā pusē avārija. Tā es aizbraucu. Vēlāk, jau kad biju nostājies, attapos, varējām taču aplikt siksnu ap stūri un ar fūri pavilkt, bet citiem arī, tas neienāca prātā. Varbūt vēlāk, nezinu, bet pēc kāda mēneša, viens bāliņš zināja teikt, ka DAF bija ievilkts parkingā un šoferis izgriezts. Neesot dzirdējis, ka beigts. Nu es arī tā ceru, ka paspēja, bet tajā naktī es sūdīgi gulēju. Tā bezpalīdzības sajūta nospieda.

  Izbraucu reisu un jau atgriežoties Rīgā, SWH dzirdu, pateicības vārdus (vairs neatceros tieši kam, bet sakarā ar covid), jā visi bija satraukti, nezināja ko un kā darīt. Nu tad es uzrakstīju Whatsapp, lai mums, tālbraucējiem par godu uzliek Criis Ree -The Road To Hell (Ceļš uz elli), jo mēs braucām arī uz, tajā laikā, pašu bīstamāko vietu Eiropā. Dziesmu uzlika, bet pieteica savādāk, neatceros tieši kā, nebija dūšas to pateikt ēterā. Bet lai jau paliek.

  Tagad visur tikai par covid vien runāja, bija sākusies jauna ēra. Tas kā bija līdz šim, vairs nebūs. Kara laika paaudze, salīdzināja, kā bija pirms kara un kā pēc. Nākošā (mana) paaudze ar atmodas laiku un barikādēm, tagad būs - pirms un pēc covid. Tā es atkal atgriežos no Itālijas, krava uz Tallinn. Itālijā un Igaunijā, tajā laikā skaitījās vislielākā saslimšana. Tallinn izkrāvos un piektdienas vakarā biju mājās. Biju saaukstējies, bet visur, kladzināja par covid. Sajutos nelāgi, ja nu esmu saķēris to zarazu. Zvanu un piesakos uz testu, man pasaka, uz otrdienu, a ir piektdienas vakars! Kādu otrdien, man jāzina tagad, esmu vai neesmu slims. Līdz otrdienai, ja esmu slims, varu puspasauli aplaist.  Zvanu vēlreiz un saku, pats aizbraukšu, saki uz kurieni, bet rīt! Tā tur pabūrās pa kompi un piedāvā rīt (tas ir sestdien), Biķerniekos ap četriem pēcpusdienā (precīzi neatceros). Ok. Vakarā vēl piezvanu šefam un pabrīdinu. Šefs saka, nebūs tev nekāds covid, bet ok, varbūt domāja, negribu strādāt.  Drošs paliek drošs, pārceļos uz citu dzīvesvietu (man ir tāda iespēja).

  Sestdien ap pusdienlaiku man zvana un piedāvā atbraukt ātrāk!? Saku, ka man vajag vismaz stundu, lai aizbrauktu. Ok, bet varot braukt. Nu labi. Sataisos un braucu arī. Biķerniekos neviena cilvēka, ne pirms manis, ne pēc. Kamēr es tur biju, neviens neatnāca. Nākošā dienā gan nosauca vairāk par tūkstoti testētos. Nezinu, nezinu. Piebraucu pie telts, iznāk tie kosmonauti un aicina mani iekšā. Nosēdina uz krēsla, saraksta papīrus un eksekūcija var sākties. Kad to puļķi iegrūda rīklē, nebija patīkami. Žākstījos, bet izturēju. Kad iegrūda degunā, tā sāka ķērkt, ka salauzīšot krēslu, jo es saķēru viņas roku un atgāzos atpakaļ. Krēsls palika uz divām kājām. Tā dullā gribēja, laikam līdz elkonim, iegrūst to puļķi. Tad viņa teica, lai atlaižot roku, jo tas puļķis esot jādabū ārā. Atlaidu roku un eksekūcija beidzās. Teica, lai gaidot rezultātu, 24 st laikā paziņošot. Kā tad, sms atnāca tikai otrdien. Nebija man nekāds vīruss un labi vien ir, jo vēlreiz es negribu to pasākumu. Nu ko, strādājam tālāk.

  Mēs tālbraucēji, tikai priecājāmies, par visiem ierobežojumiem, jo trasē bijām tikai mēs. Pa retam kāds vieglais. Autobusi, jau otro gadu nav. Pagājušajā gadā kemperi arī nebija. Avāriju principā nebija. Warszawa, Wien, Milan, kad vēl tā būs, ka 8 no rīta var iet ar pilnu pedāli, sastrēgumi nebija. Es savu mūžu tā nebiju maucis. Jo nebija jau kur iet, viss bija ciet. Nostāvi savu pauzi un mauc tālāk. Vienā maiņā nolidoju 905km, tas taču ir ārprāts. Normālos apstākļos to nemaz nevar izdarīt. Tajā laikā bija atļauts braukt 11st,  es principā to nekad neizmantoju, braucu kā parasti. Bet lēnām sāka atcelt ierobežojumus un atvērās veikali. Toreiz biju nolēmis tikt līdz Wien, nostāšos pie veikaliem un no rīta iešu tālāk. Wien ielidoju ar pēdējām minūtēm, desmitā stunda jau gāja uz beigām. Pie pirmajiem veikaliem jau pamanīju, stāvlaukumā pilns ar vieglajiem. Vēl neko ļaunu nenojautu, aizlidoju līdz vietai, kur domāju pārlaist nakti un sapratu - zvans. Neviena brīva vieta. Austrieši šturmē veikalus. Man beidzās arī desmitā stunda. Nu ko, tas brīdis ir klāt, jāizmanto papildiespēja. 11. stunda. Liku Scanim pa klaņiem un lasījos no Wien prom. Ja nemaldos bija 10st, 45min un 905km, kad nostājos. Tas nav normāli. 

  Pamazām visas valstis sāka atcelt ierobežojumus, parādījās vieglie, sastrēgumi, avārijas, viss kā parasti. Un nemēģiniet mani pārliecināt par pretējo. Visus sūdus uz ceļa sataisa vieglie. Spilgts piemērs pāgājušo vasaru panos. Nāku atkal mājās. Czestockowa remontos, vesela kolonna ar fūrēm, starp tām kādi pieci vieglie un trīs no tiem pamanās sabadīties savā starpā. Kamēr tie āksti noskaidros, kurš lielāks kretīns, štavs.

   Tajā laikā, Itālija savas robežas nesargāja, jo visi pārējie no viņiem bija pārmīzuši jēgu, un sargāja savējās. Itālijā neredzēju nevienu vācu, franču, vai austriešu fūri, par viegliem vispār nerunāsim. Tajā laikā, tur bijām mēs, austrumeiropieši- leiši, poļi, čehi, slovāki, igauņi un letiņi, visi no viņiem novērsās. 

   Bet vispār, tas ko mēs redzam, kā ir citur un kā pie mums, liek aizdomāties, kas te notiek?! Tas kā sākumā katra valsts pa savam, pieņēma kaut kādus pasākumus, lai it kā ierobežotu saslimšanu. Parādīja, ja tiešām tā zaraza būtu tik nāvējoša, lielākā daļa Eiropas būtu izmirusi. Es nesaku, ka slimība nav, bet te vairāk ir politiskas un vēl nezin kādas spēles. Jo tas ko mēs redzam, neiet kopā ar to, ko mums stāsta. Man tikai viens nav skaidrs, kā panāca, ka visi mēdiji pūš vienā stabulē. Dzīvosim, redzēsim. Un neslimojiet, turamies!

  Pagājušajā gadā beidzot biju Romā, tūristi nav, visur varēja tikt klāt un apskatīt, bet par to citreiz.

  Beigām mazliet jautrības. Nāku uz mājām, panos pirms Bialystok, skatos, iedegas tablo - fūres uz kontroli. Pani arī tagad izmanto tehnoloģijas un nemetas paši uz ceļa. Vienreiz pat uz otro joslu pans izskrēja pie Katowic. Nu tā, tablo iedegas, braucam iekšā. Kādi pieci gājām, viens aiz otra. Es pēdējais, mani arī apturēja, pārējos palaida. Nostājos, pans klāt, tā un tā, kontrole. Nu labi. Lai es uzvelkot masku. Labi, uzlieku masku, pans pakāpjas  un prasa vai ir kādi dokumenti. Prasu, kādus vajag. Kā prasa, tā atbildu. CMR, tiesības, license,utt.

Saku, ka ir un iedodu CMR (kravas pavaddokumenti), kamēr meklēju pārējos, dzirdu - kurva!, bļe!, pans tādā pārsteigtā tonī, ka es pat sarāvos. Ko tad viņš tādu izlasīja dokumentos, kas tagad būs? Vedu kaut kādas iekārtas no Itālijas uz Vilnius. Pa to laiku jau esmu sameklējis, tiesības un pārējos dokumentus. Dodu panam, šis prasa, no Itālijas? Atbildu apstiprinoši, no Bergamo provinces?, šis turpina, atkal apstiprinu. Pans atkal- kurva!, Bļe! un atlec no kabīnes. Tagad man pielec, covids!!! Lai atverot durvis, parādot, kas kravā. Atvēru durvis, pans pa gabalu palūrēja un teica, lai gaidot kabīnē. Pats ierausās vieglajā un pildīja savus papīrus. Nevajadzēja viņam vairāk neko, tā jau nelaimīgs izskatījās. Es pēc tam smējos un citiem stāstīju, pans droši vien pat pāriniekam neteica, ka Itālijas mašīnu noturējis, citādi tas būtu no vieglā izmucis lamādamies- kurva! Bļe!

  Nu kaut kā tā. Ar humoru būs vieglāk pārdzīvot šo drūmo laiku. Turamies!

 

Gandrīz mednieku stāsti Mērkaķa gads.

Mērkaķa gads.(2016)

       Sācies jauns gads, pirmais reiss uz Poliju. Līdz izkraušanās vietai aizlidoju ātri, izkrāvos un eju pēc kravas. Kaut kādā pilsētiņā man jātaisa kreisais pagrieziens. Stāvu gaidu luksoforu, iedegas zaļais, spiežu pedāli, Volvo nekustas. Tad braucu citā firmā un ar Volvo, kam negadās. Pārbaudu, ir taču ātrumā, drošības pēc, vēlreiz izņemu no roba un atkal ielieku, nekas nenotiek. Stāv mans Volvo. Pa to laiku, jau sarkanais, atkal gaidu zaļo. Iedegas zaļais, bet Volvo nekust. Jāpiebilst, ka Volvo automāts. Kādas reizes trīs nomainījās luksoforā gaismas, līdz man pielec, laikam nekas nebūs, kaut kas nobrucis. Tā kā ar Volvo maza darīšana līdz šim bijusi, tad zvanu uz servisu. Izstāstu savu sāpi. Tur saka, ka varētu būt sajūgs. Lai nospiežot pogu pie kloķa, vismaz krustojumu atbrīvošot, jo štavs jau sāk veidoties. Bet servisa vecis brīdina, tikko es nospiedīšu to pogu, tā tūlīt arī autiņš sāks kustēties. Ok, sagaidu zaļo un spiežu pogu, Volvo izkustas, bet tūlīt sāk kaut kas brakšķēt un krakšķēt. Tā! - nodomāju, tūlīt izbeigsies mans Volvo. Un tad labajā pusē ieraugu, laikam vieglajam jumts! Spiežu bremzi, Volvo noslāpst, jo sajūgs nestrādā. Tā poga bez sajūga ieliek pirmajā ātrumā. Izrādās tā skaņa bija no tā, ka nabaga vieglais pa labo pusi mēģināja apbraukt, bet nedomāja, ka es arī kustēšos un gandrīz saspiedu panu. Nabaga bulku vāģis, durvis vairs netaisīsies. Arvien jautrāk. Tikko noziņoju, ka autiņš nobrucis, nu jau jāzvana, ka avārija. Nu ko, jāsauc policija. Pans izsauca policiju, es pa to laiku sabildēju notikuma vietu. Mazums, varbūt noder. Pēc laika poliči klāt. Apskatās kas un kā, tad arī sabildē un prasa vai tikšu no tā sasodītā krusta prom. Nu jau štavs ne pa jokam. Saku , ka mēģināšu, bet lai noliek visus mierā, jo Volviķim izbeidzies sajūgs. Tur pat netālu veikala stāvvieta, tur arī griežu iekšā. Tālāk seko visa papīru būšana un katrs stāsta savu taisnību. Saprotams, vainīgs tas otrs. Man bija jātaisa kreisais, bet tā kā es pirmais pie krusta un nekustos, tad citi sāka apbraukt. A luksofors ar kreiso papildsekciju. Poliči noklausās, saraksta papīrus un galvenais saka, lai sēžam abi pie viņa auto, brauksim pie krusta skatīsimies, kuram pirmajam iedegsies zaļais, (jo abi sākuši uz zaļo), taisni vai pa kreisi, reizē nevarot būt. Nu ko, sēžamies policijas auto. Pans apmet līkumu un braucam pie krusta kā sākumā, jau pa gabalu redzam, ka sarkanais. Tad dzeltenais un kreisais!! Pēc pāris sekundēm arī taisni zaļais.  Policists, saka, pārbaudīsim vēlreiz, ieslēdz mirgalkas un nostājas ceļa vidū. Otreiz tas pats, kreisais pāris sekundes ātrāk. Nu vismaz. Tā kā Volvim tikai krāsa noberzta un pagrieziena lukturis sabeigts, tad galvenā skāde tomēr sajūgs. Pans paliek ar sasistu auto un rūgtumu sirdī. Pa to laiku mājas jau sameklējuši, ka tuvākais serviss, kādi 30km, lai mēģinu tikt. Spiežu atkal to sasodīto pogu un sāku kustēt. Kā vēlāk izrādījās, knapi 4 ar pus stundās aizvilkos. Vairākās vietās bija zīmes smagiem aizliegts un nācās riņķot, bet tā kā kustējos lēni, aiz manis štavs. Vienā vietā poliči klāt, kas par vainu. Saku, ka vajag servisu. Ok, šie braukšot ar mirgalkām pa priekšu, izvedīšot pa taisno. Kātad! Pēc pāris km šiem apnika, parādīja kur braukt un aizlidoja. Beigās jau atradu servisu, pieteicos. Pani sarakstīja papīrus, parādīja kur nostāties un teica, ka rīt ķersies klāt. Nostājos un volvis arī izbeidzās, vairs nekustējās vispār. Nākošā dienā ar stumšanu iestūma boksos. Līdz vakaram viss bija kārtībā un šefs vēl nopriecājās, ka lētāk kā Latvijā. Sakrāvos un braucu mājās. Vēl pats galvenais, tas viss notika 13. datumā. 

  Pēc mēneša, 13.datumā, nācu mājās no platā gala. No Madonas puses, Jančuka kraji. Jau Berģos ievēroju vieglo, kaut kā stulbi muļļājas pa priekšu. Nogriežos uz Juglas ielu, vieglais arī pa priekšu. Un ķēms brauc pa otro joslu, akurāt 70 negribēju pa pilsētu vilkt, kaut arī 9 vakarā. Sēžu aiz viņa. Zinu, aiz Malienas ielas būs tikai viena josla, luksoforā zaļais, ejam pāri. Paskatos spogulī, pa pirmo joslu lido vieglais un tam kretīnam taču obligāti jātiek smagajam priekšā. Tajā momentā kad viņš man blakus, beidzas divas joslas, bet man priekšā vieglais, abiem vietas nav un abi liek pa mēmajiem. Nepietiek, ka viens ķēms jau mocījās pa priekšu, tagad divi apstājās. Viss, kas bija spaļņikā bija uz grīdas. Apstājos, skatos tas ķēms raušas ārā un nāk pētīt aizmuguri savam dranduļetam. A tas kretīns pa to laiku, pa klaņiem un prom. Raušos ārā arī es. Vai tad pieskārās, dusmīgi prasu, jā, esot bijis sitiens. Godīgi sakot, es nemanīju. Ar lielām mokām, atradām noberztu krāsu uz mana Volvo bufera, tam vispār neko nevarēja redzēt, bet milzīgi uzstāja, ka bija sitiens.

 Tā kā tur bija autobusa pietura, lai nenobloķētu satiksmi, norunājām atbrīvot brauktuvi un nobraucām malā aiz maksas stāvvietas. Tās slavenās, kurā es atcerējos, ka vieglā atslēgas palika Itālijā. Un tad es ieraugu, ka man logā zirneklis. Izrādās uz augšējās koikas bija 2 litru Cola un tā ienāca logā. Skaisti. 13.februāris. Dabīgi noformēja par distances neievērošanu, tas nekas, ka man bija reģistrators un teicu, ka te jau drīzāk ir agresīva braukšana un avārijas vietas pamešana. Bet lai nu paliek. Par to, ka nezin kāpēc vienmēr mēģina visu nogrūzt uz smagajiem varētu veselu grāmatu sarakstīt. Kad piezvanīju šefam un apstāstīju situāciju, viņš pateica - tu esi profesionālis, tev vienmēr jābūt gatavam. Logu un maiņu sadalījām uz pusēm.

  13.martu jau gaidīju ar bažām. Iedeva reisu uz Holandi, tātad ar prāmi. It kā pa smuko, pats nebraukšu. Tomēr vēl tāda, kā lai pasaka, gluži pārliecība, ka viss beidzot būs ok arī nebija, jo es izrēķināju, ka Travemunde mēs būsim 13. marta vakarā. No prāmja būs jānobrauc.  Vakarā iebraucām Travemunde, nobraucu no prāmja un likos ostā gulēt. Tīšu prātu izaicināt likteni, nekāda vēlēšanās nebija.  

 Nu tāds šoreiz stāstiņš. Lai visiem veicas un kā saka pani - širokoi dorogi!( burtiski būtu - platu ceļu)

Gandrīz mednieku stāsti. Par mata tiesu.

                                     Par mata tiesu.

  Šoreiz pastāstīšu par gadījumiem, kad izdevās izvairīties no avārijas.
Kārtējo reizi eju uz Itāliju, jau Polijas otrā galā, Tychy. Tad vēl nebija pabeigts bānis caur Ostrava, gājām cauri Cešina. Polijā vēl tagad ir ceļi ar divām joslām katrā virzienā un luksoforiem, kā pie mums Ulmaņa gatve. Nu tad braucām un pa gabalu jau skatāmies, kas luksoforā deg. Cenšamies braukt tā, lai nav jāapstājas. Ja vajag nometam ātrumu, ja vajag velkam. Nevis tā kā vieglie, velk līdz galam, tad visi sabremzē un sāk no vietas. Kamēr tie uzsāk, mēs jau pāri krustam, bet tā maza atkāpe.
  Velku cauri Tychy, luksoforā zaļais, zīme 80, tātad ejam ar pilnu tvaiku. Tālāk līkums un priekšā vietējais samosvals (pašizgāzējs), ielecu otrajā joslā un līkumā jau esmu blakus samosvalam. No līkuma izejam reizē un es ieraugu, ka manā joslā stāv ceļinieku busiņš. Divi čaļi vāc nost no ceļa fiškas. Tur bija remonts un tagad vakarā vāc nost. A es jau to ieraudzīju, tikai tad, kad iznācu no līkuma. Tūlīt saprotu, ka nobremzēt vairs nepaspēšu, un apdzīt samosvalu vēl nepaspēšu. Bet pans arī pareizi novērtēja situāciju un piebremzēja. Paspēju. Ielecu atpakaļ pirmajā joslā un tā arī aizlidoju garām busam, nošūpojās vien. Bet vislabākais jau bija tie čaļi. Tai brīdī gan smiekli nenāca, bet tagad, to atceroties, tas bija smieklīgi.
  Viens čalis stāv busā, otrs uz ceļa vāc fiškas un dod pirmajam. Tas, kurš busā, stāv ar seju pret mani un viņš pirmais ierauga, ka no līkuma iznāk divi smagie. Viņš arī saprot, ka es vairs nevaru nobremzēt un tāpēc jātiek ārā no busa, bet īsti, kur glābties jau nav kur. Jo pa abām joslām nāk smagie, bet gar malām trīsmetrīgas betona sienas. Tad arī otrs ierauga tuvojošās briesmas un instinktīvi mēģina glābties busā. Tā viņi tur badās atvērtajās busa durvīs. Kā viņiem tā badīšanās beidzās nezinu, bet man veiksmīgi.
  Bija arī tāds gadījums. Eju uz Liepāju no Kuldīgas ar dēļiem. Jāpaspēj uz prāmi. Pirms Turlavas krusta, kalniņš un no tā kādu km var redzēt uz priekšu. Es arī redzu, manā pusē, pieturā stāv autobuss, cilvēkus neredz, tātad jau autobusā. Tūlīt sāks kustēt. Pa to laiku es jau no kalna lejā. Līdz autobusam kādi 300m, skatos iedegas povorots (virziena rādītājs), es ierubīju visus uguņus, prožektorus ieskaitot. Kā teica viens, kolēgis, uguņi tādi, ka cūku var svilināt, a tas neredz. Tiešām, skatos, autobuss sāk kustību. Es jau pie autobusa. Paņēmu pa kreisi, tieši pa ceļa vidu, jo pretī nāca vieglais, ka liku pa taurēm, autobuss palika kā zemē iemiets. Ja kāds vēl nebija apsēdies, tas bija uz grīdas. Vieglais nomuka no asfalta, putekļi vien nogriezās un arī apstājās, bet to jau es spogulī redzēju. Tā arī aizlidoju garām taurēm skanot. Kā amerikāņu filmās. Bail pat iedomāties, kas būtu bijis, ja es kaut vai nedaudz aizķertu to busu. Toreiz es pat nobīties paspēju. Parasti, viss notiek, bez stresa, automātiski, bet toreiz labu laiku kājas trīcēja.
   Tad vēl viens moments ar autobusu. Nāku no Tallinn, rudens vakars. Līkumā pie Lilastes stacijas tumsā redzu, baigi daudz uguņi nāk pretī. Saprotu, ka tie nav vieglie. Paņemu pa labi, neiešu taču tīšu prātu salikties ar pierēm. Izmainījāmies! Vislielākais pārsteigums bija, ka tas bija autobuss, kas līkumā gāja garām fūrei. Tādam taču nevar ļaut cilvēkus vest. Labi mēs citreiz tā darām un tad vieglie saliek netā savus gara darbus, bet parasti tad iet vismaz divas fūres un pa rāciju pirmais nodod informāciju nākošajam, bet to visu var izlasīt Jančuka blogā. Es tikai atstāstu interesantākos momentus.
  Tad pāris momentu no Polijas. Tur vispār notiek lielākā daļa notikumu.
Nāku mājās, paši saprotat, no Itālijas. 😀😁 Jau Suwalki beidzas, varētu vilkt, bet kustība lēna. Man krava viegla, Scanis iet, varētu pat dragreisu taisīt, a tie te velkas. Kaut kāds traktors, izrādās, priekšā. Nu tad novaktēju momentu, pretī nenāk, izlecu blakus polim, nu tik vilkšu. Skatos, vieglais stāv, taisīs kreiso. Ka liku pa bremzēm, riepas tik nokaucās, neviens ABS nenostrādāja. Melnas strīpas tik palika uz asfalta. Bet vislabākais jau tas, ka redzu, līdz vieglajam neapstāšos, pietrūkst. Paveicās!😋 Pans vieglajā sekoja līdzi, kas notiek uz ceļa un spogulī redzēja izveidojušos situāciju, viņš padeva uz priekšu, kādu metru varbūt. Bet man ar to pietika, lai apstātos. Paveicās.

  Kārtējais gadījums panos, bet tikpat labi, tas var būt arī pie mums, jo ākstu pietiek. Līdz Katowic apvedceļam, jau, bānis bija, tālāk gan caur Czestockowa. Nobraucot no bāņa, varēja nogriezt kādus 10km, bet pa kazu takām, kā mēs saucam mazos ceļus, bet tur var uzrauties uz traktoriem un citiem gliemežiem, tad viss pasākums ir vējā. Bet es bieži izmantoju, tās takas. Vienreiz lidoju, priekšā vieglais, panācu un sēžu astē, zinu pēc pagrieziena būs divas joslas, tad arī aiziešu garām. Bet pirms tam ir krustojums un īsa ieskriešanās josla kreisajā pusē. Mani savukārt ir panācis vietējais ass, neatceros kas par marku, tas arī nav svarīgi. Galvenais, ka tas āksts izdomāja, ka paspēs apdzīt tajā īsajā gabalā. Gāju kādus 80km/h, jo man priekšā arī vieglais, es arī gaidīju momentu kad varēs apdzīt. Tas vietējais( jo citādi nebūtu zinājis, ka kreisajā pusē ir tā ieskriešanās josla) izlec fūrei blakus un jau taisījās pabeigt manevru, jo ieskriešanās josla arī beidzās, bet tagad viņš tikai ierauga, ka nav jau kur ielīst. Man priekšā jau ir viens vieglais. Es pa taurēm,  tas nabags ieķērās stūrē un paldies Dievam, savaldija, jo asfalts beidzās un nācās braukt pa granti. Noputēja vien, visi pārējie pieķēras kur  nu kurš varēja. Tas , kurš brauca man pa priekšu arī atmetās, man vēl vajadzēja skatīties lai to nesamīcu. A tas āksts būtu notinies un es būtu vainīgs par distances neievērošanu.

 Tad vēl līdzīgs gadījums no paniem. Atkal nākot mājās, pirms Czestoshova slavenais bānis ar luksoforiem. Arī krava viegla no Itālijas(tualetes papīrs), luksoforā sarkanais, priekšā vesela strīpa ar fūrēm, pieripinu pie krusta, tā, lai tajā momentā, kad palaidīs, es vēl būtu kustībā. Aiz luksafora vēl kāpums. Vienīgais traucēklis, vieglie otrajā joslā. Jau ieslēdzu povorotu un gaidu momentu, lai ielektu otrajā joslā. A tur bembis. Bembis arī panos ir bembis, nelaidīs taču fūri priekšā. Dievs ar tevi, bet man jau jāstumj priekšā braucošās fūres. Bembis garām un es arī ielecu otrajā joslā. Nu bļin! Priekšā fūre, taisīs kreiso. Czestochovas bānis!  Tagad mūrē apvedceļu, bet galu vēl neredz.

 Bembis jau gandrīz palīda apakšā, a tagad es vēl nāku, knapi sabremzēju, pat sabīties paspēju. Bet bembistam laikam čuriņa notrīcēja krietni. Labi ka krava nekāda, būtu vīns būtu zvans. Vienreiz panos redzēju, ka tieši tā, tikai uz otru pusi G sērijas mersis bija palīdis zem fūres aš līdz fūres tiltiem. Dabīgi nabaga cilvēciņi jau bija apsegti. Tāpēc brauciet prātīgi, gan jau kāds jūs gaida mājās.

Gandrīz mednieku stāsti. Mclarens

                                                                         Maclarens
    Atkal jāsāk jaunā firmā, arī mašīna cita, Mercedes. Kā mēs sakām Maclarens, bet uz Itāliju, kas tomēr nebija mazsvarīgi. Nu ko paprovēšu, tad jau redzēs. Sāku augustā, Itālijā atvaļinājumu laiks, labi piecietīšu Vāciju. Līdz Gorlitz viss ok, Maclarens nav pirmā svaiguma, 2012.gads un spieķī gandrīz 770 štukas, bet pa bāni līdz Vācijai skrēja, bez vainas.
 Jau no nostāstiem biju dzirdējis, ka kalnos Maclarens tups, bet, ka tik tups, nebiju gaidījis. Pie Drēzdenes pauguriem Maclarens jau gatavs izlaist garu, bet man vēl līdz Minhenei ko vilkt. Izkrāvos aiz Chemnitz. Līdz Minhenei aizlidoju tukšā,( paldies Dievam un visiem citiem gariem) Drēzdenes pauguros mans Maclarens elsdams pūzdams uz 30km/h uzkārpījās. Kamazs būtu ielicis. Navigācija nesaprašanā, tā domā, ka priekšā sastrēgums, tāpēc tik lēna kustība un piedāvā alternatīvu variantu. Es jau smējos, kā ierauga kalnu tā piedāvā apbraukt. Mclarens! Trāpīju tieši uz svētkiem 15.augustu, bet pareizi saplānojot izdevās bez baigās stāvēšanas. Jau prom ejot uz 2 bāņa panos sapratu, ka kondiška nestrādā, kaut kā  reisu pabeidzu, bet mājās pateicu, lai sataisa, ātrāk nebraukšu. Divas nedēļas taisīja, nezinu ko viņi tur darīja, metināja vai kala jaunu, tipa sataisīja. Ok. Nākošā reisā atkal panos jūtu, ka pečka riktīgi nestrādā, bet vēl nesaprotu, kas par vainu. Aizvelku līdz Wien. Nākošā rītā, kā ieslēdzu aizdedzi, tā kompis 'kliedz' pa visu ekrānu - nepietiekams dzesēšanas šķidruma līmenis. Woov! Atrauju haubi(motora pārsegs, mūsdienu mašīnām nosacīti), kā tad, bačoks (izplešanās trauks) pustukšs. Domāju, pēc remonta, nav kārtīgi atgaisota sistēma, jāuzlej līmenis un būs ok. Braucu līdz kolonkai, kādi 300m, eju iekšā un prasu. Čalis parāda stūrī. Es gandrīz aizrijos, 1l 10€, a man divus vajag. Neko darīt, samaksāju 20€ un gāzu iekšā. Austrijā izkrāvos un tur pat(tajā pašā gaterī), tikai otrā galā uzkrāvos ar dēļiem.  Pa kazu takām izlīdu uz Itāliju, tiku līdz A22 bānim, stulbākais bānis Itālijā. Visā tā garumā smagajiem apdzīšana aizliegta, plus vēl kādi 30km jābrauc uz 60km/h. Ja jāiet caur Insbruk, tas ir vāks. Sākot no Minchen Vācijā, līdz Verona Itālijā aizmirsti par apdzīšanu. Zosu gājienā velkamies. Tas pats uz otru pusi. Bet tas tā, neliela atkāpe. Tiku līdz Milan, atradu izkraušanas adresi, nostājos pie vārtiem un likos gulēt. No rīta kompis atkal brēc, ka nav līmenis. Ē bračku, kaut kas nav kārtībā, ja jau pazūd šķidrums. Zvanu šefam un saku, šis atbild, lai uzlejot ūdeni un braucu. Kad jau, tad jau. Atbraucu mājās, atkal pāris nedēļas remonts, tipa sataisīja. Mēnesī reiss, it kā maz, bet man mājās arī bija ko darīt, milzīgi nesatraucos. Trešais reiss atkal uz to pašu gateri Austrijā. Sanāca, ka Wien paņēmu vakarā un gribēju tikt līdz Zobern. Normāls parkings kalnos. Jau tumšs bija. Oktobris vai septembra beigas. Velku kalnā, cik nu Mclarens vispār spējīgs vilkt. Vēl piedevām remonts uz bāņa, viena josla ciet. Vienu brīdi pametu acis spogulī un redzu, vieglais nāk pa otru joslu un ies garām, bet tad viss vienos dūmos un vieglo vairs neredz. Vēl paspēju nodomāt, vai tad euro 6 (pēc Eiropas regulām, emisijas klase, no 0 līdz 6), vispār varētu būt tādi dūmi, bet tūlīt arī viss tapa skaidrs- kompis gandrīz aizsmaka, kliedz kā traks, nu jau sarkanā krāsā, dzesēšanas šķidrums nav!!! Tā, jāstājas nost, bet, labā josla tieši remontā, fiškas saliktas, asfalts nograuzts. Saprotu, ka laika nav daudz, jo tie ir tvaiki no šķidruma, kurš gāžas laukā, nokaušu vēl motoru. Daudz maz sabremzēju, lai varu trāpīt starp fiškām un rauju malā. Nostājos, pagaidīju lai izklīst tvaiki un sāku skatīties, kas par vainu. Nebiju vēl lāgā ap mašīnu apgājis, Asfinags (ceļu uzturēšanas un palīdzības dienests ) klāt. Man esot eļļa izgāzusies( vieglajam droši vien visi logi ciet bija, jo tomēr tas nav tīrs ūdens, un tūlīt piezvanīja), es saku nē, tikai dzesēšanas šķidrums. Tiem lukturi varenāki, atradām vainu, patruboks(gumijas savienojuma caurule) nost no motora. Nu skaidrs, bet naktī jau necelšu kabīni gaisā. Asfinags noprasa, vai pats tikšu galā vai saukt servisu, saku, ka tikšu galā, bet no rīta. Ok , tie vēl aizmugurē noliek pāris fiškas un saka, kad braukšu prom, lai fiškas noliekot malā un būs ok. Nu nekāds ok jau nebija. Iepriecināju šefu, cik labi remontētāji un taisījos uz gulēšanu. Un tikai tagad pieleca, pečka (autonomā apsildes iekārta),ta slapjā. Neliela atkāpe, tiem, kas nezina. Ir divu veidu pečkas, sausās un slapjās. Sausās ir līdzīgi kā elektriskais sildītājs ar ventilatoru, slapjās savukārt silda tāpat, kā mašīnas apsildes sistēma. Bet tosols jau viss ir izgāzies ārā, tātad man jāmeklē siltās drēbes, jo septembrī kalnos diez kas nav. Kaut kā pārlaidu naktī, silts nebija, un no rīta stutēju kabīni gaisā. Uzmaucu patruboku atpakaļ, salēju visu dzeršanai paredzēto ūdeni sistēmā (20l), bet nepietika. Pēc pāris km bija Shell kolonna, domāju līdz tai pietiks, tur saliešu pilnu un būs ok. Pārpludes trauka korķi nemaz neliku, lai atkal nenomauc patruboku. Jo bija aizdomas, ka sistēmā veidojas spiediens, tikai nezinu, no kā. Piešķīlu Mclarenu, it kā viss ok. Kamēr savācu visu, pagāja kādas 15min. Viss rūc, viss darbojas. Ok, startēju.   Līdz Shell netiku. Izpūta manu ūdeni pa augšu, tomēr es aizvilkos un nostājos parkingā. Zvanu šefam un saku, Mclarens kirdik. Domā, ko darīt. Pēc 2 dienām, atsūtīja citu mašīnu, tas aizvilka kravu. Es pa to laiku dzīvoju viesnīcā. Atpērās arī pats šefs ar ūdens kannām. Salējām pilnu sistēmu, 3 kannas, ja nu atkal izdzen, un braucām mājās. Pliks vilcējs, gāja bez problēmām. Divatā ātri atbraucām. Remontēja atkal nedēļu. Kaut ko laikam sataisīja, jo vairāk problēmu ar dzesēšanu nebija.                                                                                                 Bet bija daudz lielāka, visu laiku bija jāatgādina, ka par darbu pienākas samaksa. Solīja 65€ dienā, bet nekad neizmaksāja visu, vienmēr, kaut kas palika. Pēc pāris mēnešiem, jau sakrājās ap tūkstoti. Tā es nebiju ar mieru un sākās rīvēšanās. Mūžīgi pēc reisa rādīja mistiskas tabulas un grafikus, es braucot vissliktāk, tā pat rallists nebraucot (viņiem tur strādāja izbijis vietējās nozīmes rallists). Tāpēc jau viņš brauc pie jums, nevis rallijā es atbildēju. Kaut kā līdz gada beigām nomocīju, izmānīju savu naudu, ne visu. Kādi 200 laikam palika, bet ne tūkstoši. Pateicu, ka viņa firmā tikai divi māk braukt, pats šefs un viņa kompis, pārējie pilnīgi nejēgas. Un atkal meklēju darbu.

 

Gandrīz mednieku stāsti. Cilvēks cilvēkam draugs, biedris un brālis

Cilvēks cilvēkam draugs, biedris un brālis

   Ja atceraties 1975.gadā bija filma ,,Motociklu vasara" , no tās arī šī frāze.

         cilvēks cilvēkam draugs
   Šoreiz gribu pastāstīt par situācijām, kad man un es citiem, esmu palīdzējis.

   Velku kārtējo reizi uz Itāliju. Jau vēls rudens vakars, bet es vēl Lietuvā. Līdz paniem gribējās tikt.

   Kaut kur starp Panevēžas un Kaunas,  uz ceļa kaut kāda rosība.Tumšs. Ieslēdzu visus uguņus, jāredz taču, kas tur tumsā, kūņojas, kust. Skatos - vieglais, cilvēki skraida un plātās. Jau nometu ātrumu un ieraugu, tas vieglais taču deg! Te derētu krievu izteiciens. Dabīgi, stājos nost. Vēl paspēju ieraudzīt, ka numuri LV.

Izlecu ārā un prasu:  nu ko, degam?! Skaidrs, ka degam, bet saruna jāsak, kaut gan runāt arī daudz nav laika. Vīrelis pieskrien pie manis, rokās bugatieris (uguns dzēšamais aparāts), vismazākais, kāds nopērkams, lai uz tehnisko apskati būtu. Rāda, to savu štruntu, un prasa vai man ir bugatieris? Un vēl piebilst, ar šo nekas nav nodzēšams. Taisnības labad jāsaka, ka saruna notika krievu valodā, bet tam jau nu liela nozīme nav. Ja nu vienīgi izteicieni sulīgāki. Sievietei rokās lupata un cītīgi zvetē pa motoru, kurš deg diezgan smuki. Mums parasti fūrēs ir divi, viens kabīnē mazāks, otrs, pie fūres, lielais. Sapratu, ka jāņem lielais. Norāvu no borta bugatieri un veiksmīgi apdzēsu. Abu prieks par izglābto autiņu pat nakts melnumā bija redzams. Kad uzprasiju, kur tad jāperas pa nakti, šie atbildēja, ka braucot uz Belostokas tirgu. Novēlēju laimīgu ceļu un aizbraucu. Pēc reisa, kad šefam pateicu, ka jāuzpilda bugatieris, vēl nācās taisnoties, kāpēc. Bet kad uzprasiju- ja tu degtu, tad diezvai tik stulbi prasītu, apklusa.

       Vienreiz nāku no Liepājas prāmja uz Rīgu un aiz Grobiņas, pirms tā bijušā kroga, skatos - ceļa malā stāv vieglais un sieviete met ar roku, lai apstājos. Jau gribēju vilkt garām, bet pamanīju, ka vieglajam mīkstais, labi palīdzēšu. Kamēr nobremzēju, labu gabalu paskrēju garām. Eju atpakaļ un sieviete jau pretī nākot, saka, ka viņai spēka nepietika. Kas ir, riteni nevarēji atskrūvēt? - vēl nosmeju. Jā! - viņa tūlīt apstiprina. Man sanāca smiekli.

Visu pārējo jau viņa izrādās bija izdarījusi, vīrs pa telefonu, jau bija apstāstījis, kas, ko, kāpēc. Atskrūvēju riteni, samainīju un novēlēju laimīgu ceļu! Vēl beigās piemetināju, varbūt kādu labu vārdu par mums smagajiem tomēr aizliksi. Viņa uzreiz ņemas taisnoties, ka nekad neko sliktu par mums nedomājot un vīrs arī teicis, lai turot smagos ātrāk būšot. Labi, labi - nosmeju un vēlreiz novēlējis laimīgu ceļu, arī pats braucu tālāk.

        Pagājušajā gadā vasara bija karsta ( tas bija nu jau pirms kādiem 5 gadiem, nu jau vēl kādi pāris gadi klāt,vienkārši laikā nepabeidzu uzrakstīt) un panos ap 35. Velku pa 50. ceļu apkārt Warszawa un kādus pāris km pirms Betonkas (slavena stāvvieta), pans ar vieglo apdzen un sāk bremzēt. Jau sāku lamāt, atkal stulbie vieglie, bet šis rāda, lai stājos nost. Galvā jau pazib doma, nevar būt, ka aizķēru kādu, bet pans nepārprotami tur mani nost. Nu ko, stājos arī. Pans tūlīt klāt un sāk stāstīt, sapratu tikai, ka fūrei aizmugurē kaut kas ar riteņiem nav kārtībā. Kāpju ārā, aizejam līdz aizmugurei. Nu neko neredzu, nevienā pusē, bet pans neliekas mierā un rāda lai nāku aizmugurē un paskatos. Eju arī. Kad ieraudzīju to, ko pans man par visu varu centās parādīt, sapratu, ka man ir paveicies. Labajā pusē pēdējam ritenim iekšpusē bumbulis dūres lielumā. Tāpēc arī nevarēja tik vienkārši redzēt. Bet pans ar vieglo no aizmugures ievēroja, jo redzes leņķis mazāks. Un kas nav mazsvarīgi, pateica. Vēl, kas mani pārsteidza, tas bija jauneklis ap 25. Cilvēks saprata, tādā karstumā tas noteikti sprāgs. Un tad man vajadzētu lasīt pa pļavu detaļas. Jo sprāgstot riepai, tiktu aprauti vadi, vēl var pārsist gaisa spilvenu... labāk nerunāt. Kā es slavēju panu. Vēl paveicās, ka tas bija pirms stāvvietas, kurā ir arī serviss smagajiem. 35 grādos skrūvēt riteņus nekāda vēlēšanās nebija. Aizvilkos līdz servisam, tur samainīja uz rezerves riteni un es veiksmīgi turpināju ceļu. Vēl ilgi slavēju panu, kurš paglāba mani no mocībām tādā karstumā.

   Nu tad par slaveno teicienu. Nāku mājās no Itālijas, kārtējo reizi. Zvana telefons. Kolēģis. Kur esmu, šis jautā, Austrijā, atbildu. Tad jau par vēlu, viņš saka. Prasu, ko gribi? Kāzām vajagot šampi, un viņš zināja, ka Itālijā ap 1€ var dabūt un es pa Itāliju dauzos. Saku, vēl varu Wien apskatīties, vai uz robežas- Mikulov. Ja sanākšot, lai apskatos, jo tas neesot viņam vajadzīgs, bet pazīstamiem. Ok. Kādas 50 pudeles lai ņemot. Vēl nopelnīt varēšot, jo pie mums zem 3€ nekas jēdzīgs neesot. Wien nekas jēdzīgs arī nebija, vilku līdz robežai. Mikulov ir gan TESCO, gan LIDL, neatceros kurā, bet atradu par normālu cenu. Šampis ne šampis, bet dzirkstošais vīns bija. Un vēl ne tāds, kā pie mums, ko vēl vairāk vajag. 50 pudeles gan nesanāca, plauktu izgrābu tukšu. Sakrāvu ratiņos un nolēmu stumt līdz camjonam, jo aiznest to nevarētu un gabals arī kādu km. Izstūmos no veikala un jau pāri stāvlaukumam stumjot, sapratu, līdz camjonam tā tačka izjuks, jo jāstumj pa bruģi.  Te skatos tieši pretī stāv vieglais ar LV nummuriem. Nolemju pagaidīt, varbūt izdosies sarunāt, lai aizrauj līdz camjonam. Ilgi nebija jāgaida, skatos nāk ģimene ar bērnu. Šie atver durvis un krāmē savus pirkumus mašīnā, es klāt un spļauju ārā - Sveiki! Cilvēks cilvēkam draugs, biedris un brālis. Vai nevar palīdzēt? Tiem laikam mute palika vaļā. Te uz Austrijas- Čehijas robežas bāliņš, skaidrā latviešu valodā. Un kamēr nav attapušies, speru tālāk - uz kuru pusi brauksiet? Uz Austriju, skan atbilde. Kur vēl labāk, nodomāju un turpinu, varbūt var paraut līdz smagajam mani ar visām pudelēm. Neteikšu, ka ar lielāko prieku, bet aizveda mani līdz camjonam, novēlēju laimīgu ceļu un es arī taisījos uz mājām. Ceru, ka garšoja labi, kāziniekiem aizjūras dzēriens.