Par mata tiesu.
Šoreiz pastāstīšu par gadījumiem, kad izdevās izvairīties no avārijas.
Kārtējo reizi eju uz Itāliju, jau Polijas otrā galā, Tychy. Tad vēl nebija pabeigts bānis caur Ostrava, gājām cauri Cešina. Polijā vēl tagad ir ceļi ar divām joslām katrā virzienā un luksoforiem, kā pie mums Ulmaņa gatve. Nu tad braucām un pa gabalu jau skatāmies, kas luksoforā deg. Cenšamies braukt tā, lai nav jāapstājas. Ja vajag nometam ātrumu, ja vajag velkam. Nevis tā kā vieglie, velk līdz galam, tad visi sabremzē un sāk no vietas. Kamēr tie uzsāk, mēs jau pāri krustam, bet tā maza atkāpe.
Velku cauri Tychy, luksoforā zaļais, zīme 80, tātad ejam ar pilnu tvaiku. Tālāk līkums un priekšā vietējais samosvals (pašizgāzējs), ielecu otrajā joslā un līkumā jau esmu blakus samosvalam. No līkuma izejam reizē un es ieraugu, ka manā joslā stāv ceļinieku busiņš. Divi čaļi vāc nost no ceļa fiškas. Tur bija remonts un tagad vakarā vāc nost. A es jau to ieraudzīju, tikai tad, kad iznācu no līkuma. Tūlīt saprotu, ka nobremzēt vairs nepaspēšu, un apdzīt samosvalu vēl nepaspēšu. Bet pans arī pareizi novērtēja situāciju un piebremzēja. Paspēju. Ielecu atpakaļ pirmajā joslā un tā arī aizlidoju garām busam, nošūpojās vien. Bet vislabākais jau bija tie čaļi. Tai brīdī gan smiekli nenāca, bet tagad, to atceroties, tas bija smieklīgi.
Viens čalis stāv busā, otrs uz ceļa vāc fiškas un dod pirmajam. Tas, kurš busā, stāv ar seju pret mani un viņš pirmais ierauga, ka no līkuma iznāk divi smagie. Viņš arī saprot, ka es vairs nevaru nobremzēt un tāpēc jātiek ārā no busa, bet īsti, kur glābties jau nav kur. Jo pa abām joslām nāk smagie, bet gar malām trīsmetrīgas betona sienas. Tad arī otrs ierauga tuvojošās briesmas un instinktīvi mēģina glābties busā. Tā viņi tur badās atvērtajās busa durvīs. Kā viņiem tā badīšanās beidzās nezinu, bet man veiksmīgi.
Bija arī tāds gadījums. Eju uz Liepāju no Kuldīgas ar dēļiem. Jāpaspēj uz prāmi. Pirms Turlavas krusta, kalniņš un no tā kādu km var redzēt uz priekšu. Es arī redzu, manā pusē, pieturā stāv autobuss, cilvēkus neredz, tātad jau autobusā. Tūlīt sāks kustēt. Pa to laiku es jau no kalna lejā. Līdz autobusam kādi 300m, skatos iedegas povorots (virziena rādītājs), es ierubīju visus uguņus, prožektorus ieskaitot. Kā teica viens, kolēgis, uguņi tādi, ka cūku var svilināt, a tas neredz. Tiešām, skatos, autobuss sāk kustību. Es jau pie autobusa. Paņēmu pa kreisi, tieši pa ceļa vidu, jo pretī nāca vieglais, ka liku pa taurēm, autobuss palika kā zemē iemiets. Ja kāds vēl nebija apsēdies, tas bija uz grīdas. Vieglais nomuka no asfalta, putekļi vien nogriezās un arī apstājās, bet to jau es spogulī redzēju. Tā arī aizlidoju garām taurēm skanot. Kā amerikāņu filmās. Bail pat iedomāties, kas būtu bijis, ja es kaut vai nedaudz aizķertu to busu. Toreiz es pat nobīties paspēju. Parasti, viss notiek, bez stresa, automātiski, bet toreiz labu laiku kājas trīcēja.
Tad vēl viens moments ar autobusu. Nāku no Tallinn, rudens vakars. Līkumā pie Lilastes stacijas tumsā redzu, baigi daudz uguņi nāk pretī. Saprotu, ka tie nav vieglie. Paņemu pa labi, neiešu taču tīšu prātu salikties ar pierēm. Izmainījāmies! Vislielākais pārsteigums bija, ka tas bija autobuss, kas līkumā gāja garām fūrei. Tādam taču nevar ļaut cilvēkus vest. Labi mēs citreiz tā darām un tad vieglie saliek netā savus gara darbus, bet parasti tad iet vismaz divas fūres un pa rāciju pirmais nodod informāciju nākošajam, bet to visu var izlasīt Jančuka blogā. Es tikai atstāstu interesantākos momentus.
Tad pāris momentu no Polijas. Tur vispār notiek lielākā daļa notikumu.
Nāku mājās, paši saprotat, no Itālijas. 😀😁 Jau Suwalki beidzas, varētu vilkt, bet kustība lēna. Man krava viegla, Scanis iet, varētu pat dragreisu taisīt, a tie te velkas. Kaut kāds traktors, izrādās, priekšā. Nu tad novaktēju momentu, pretī nenāk, izlecu blakus polim, nu tik vilkšu. Skatos, vieglais stāv, taisīs kreiso. Ka liku pa bremzēm, riepas tik nokaucās, neviens ABS nenostrādāja. Melnas strīpas tik palika uz asfalta. Bet vislabākais jau tas, ka redzu, līdz vieglajam neapstāšos, pietrūkst. Paveicās!😋 Pans vieglajā sekoja līdzi, kas notiek uz ceļa un spogulī redzēja izveidojušos situāciju, viņš padeva uz priekšu, kādu metru varbūt. Bet man ar to pietika, lai apstātos. Paveicās.
Kārtējais gadījums panos, bet tikpat labi, tas var būt arī pie mums, jo ākstu pietiek. Līdz Katowic apvedceļam, jau, bānis bija, tālāk gan caur Czestockowa. Nobraucot no bāņa, varēja nogriezt kādus 10km, bet pa kazu takām, kā mēs saucam mazos ceļus, bet tur var uzrauties uz traktoriem un citiem gliemežiem, tad viss pasākums ir vējā. Bet es bieži izmantoju, tās takas. Vienreiz lidoju, priekšā vieglais, panācu un sēžu astē, zinu pēc pagrieziena būs divas joslas, tad arī aiziešu garām. Bet pirms tam ir krustojums un īsa ieskriešanās josla kreisajā pusē. Mani savukārt ir panācis vietējais ass, neatceros kas par marku, tas arī nav svarīgi. Galvenais, ka tas āksts izdomāja, ka paspēs apdzīt tajā īsajā gabalā. Gāju kādus 80km/h, jo man priekšā arī vieglais, es arī gaidīju momentu kad varēs apdzīt. Tas vietējais( jo citādi nebūtu zinājis, ka kreisajā pusē ir tā ieskriešanās josla) izlec fūrei blakus un jau taisījās pabeigt manevru, jo ieskriešanās josla arī beidzās, bet tagad viņš tikai ierauga, ka nav jau kur ielīst. Man priekšā jau ir viens vieglais. Es pa taurēm, tas nabags ieķērās stūrē un paldies Dievam, savaldija, jo asfalts beidzās un nācās braukt pa granti. Noputēja vien, visi pārējie pieķēras kur nu kurš varēja. Tas , kurš brauca man pa priekšu arī atmetās, man vēl vajadzēja skatīties lai to nesamīcu. A tas āksts būtu notinies un es būtu vainīgs par distances neievērošanu.
Tad vēl līdzīgs gadījums no paniem. Atkal nākot mājās, pirms Czestoshova slavenais bānis ar luksoforiem. Arī krava viegla no Itālijas(tualetes papīrs), luksoforā sarkanais, priekšā vesela strīpa ar fūrēm, pieripinu pie krusta, tā, lai tajā momentā, kad palaidīs, es vēl būtu kustībā. Aiz luksafora vēl kāpums. Vienīgais traucēklis, vieglie otrajā joslā. Jau ieslēdzu povorotu un gaidu momentu, lai ielektu otrajā joslā. A tur bembis. Bembis arī panos ir bembis, nelaidīs taču fūri priekšā. Dievs ar tevi, bet man jau jāstumj priekšā braucošās fūres. Bembis garām un es arī ielecu otrajā joslā. Nu bļin! Priekšā fūre, taisīs kreiso. Czestochovas bānis! Tagad mūrē apvedceļu, bet galu vēl neredz.
Bembis jau gandrīz palīda apakšā, a tagad es vēl nāku, knapi sabremzēju, pat sabīties paspēju. Bet bembistam laikam čuriņa notrīcēja krietni. Labi ka krava nekāda, būtu vīns būtu zvans. Vienreiz panos redzēju, ka tieši tā, tikai uz otru pusi G sērijas mersis bija palīdis zem fūres aš līdz fūres tiltiem. Dabīgi nabaga cilvēciņi jau bija apsegti. Tāpēc brauciet prātīgi, gan jau kāds jūs gaida mājās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru