Gandrīz mednieku stāsti

Ar bitēm nekad neko nevar zināt.

   Tas bija 2009.g, iepriekšējā firmā. Šefs zināja, ka esmu braucis uz Rumāniju un Bulgāriju jau pirms tam un piedāvāja no Bulgārijas atvest kravu. Kāda starpība, kur brauc, un vēl jo vairāk, ja tur esmu bijis. Pa Rumāniju pusotru gadu nodauzījos.
  Mājās pateicu, ka šoreiz nebūs Itālija, bet Bulgārija un taisījos ceļā. Meita uzreiz pieteicās līdz, jo bija vasaras brīvlaiks un Bulgārijā nebija bijusi. Tā  mēs devāmies ceļā.
Biju jau izbraucis Debrecen Ungārijā. Satiksme bija
divās joslās uz katru pusi, bet es zināju, ka pēc pāris km būs tikai viena josla. Blakus brauca Mitsubishi pikaps ar piekabi aizmugurē. Kravas kastē un piekabē bija kaut kādas kastes. Bija agrs rīts. Domāju, ka paspēšu apdzīt, bet vieglie jau paliek vieglie, tas taču zem viņu goda, ja smagais aiziet garām. Nu Mitsubishi bija tieši no tās sugas, līdz divas joslas pārgāja vienā, pikaps ar mokām, bet aizspraucās garām. Dievs ar viņu, taču tur jau ir tas viņu stulbums, priekšā aizlien, bet nebrauc. Tagad viņš  nomet gāzi, bet smagie, kā brauc ar pilnu pedāli, tā arī brauc. Rezultātā pēc pāris km es viņam astē. Tagad ceļš divvirzienu un kā parasti tie kretīni to izmanto. Kā pretim nāk mašīnas, nebrauc, ja parādās iespēja apdzīt, tūlīt tiek palielināts ātrums. Tā mēs aizcīnījāmies līdz nākošajam smagajam. Vietējais ar piekabi, un pikaps nedaudz nogulēja manu izrāvienu, strauji pietuvojos un biju gatavs apdzīt abus. Taču tādu apkaunojumu trīs vīri pikapā negribēja piedzīvot un strauji uzsāka apdzīšanas manevru pirms manis. Tomēr to izdarīja tik strauji, ka piekabe aizmugurē sāka mētāties no vienas puses uz otru, sapratu, ka labi nebūs un samazināju ātrumu, bet pikaps turpināja iesākto manevru, neskatoties uz to, ka piekabe turpināja svaidīties. Brīdī, kad piekabe bija blakus kravas auto piekabei, tā saskārās ar kravas auto riteņiem. Tas bija viens moments un piekabe ar visām kastēm uzlidoja gaisā un parāva līdz pikapu. Nākošajā mirklī jau pikaps ar visu piekabi gulēja uz sāniem, labi, ka laicīgi biju sācis bremzēt un neietriecos vēl aizmugurē. Kastes mētājas pa visu ceļu. Apstājos un gāju skatīties, vai nevajag palīdzību. Tas smagais arī apstājās. Drīz vien uz abām pusēm jau bija izveidojies sastrēgums, jo bija darba dienas rīts. Eju klāt un redzu, vīri raušas ārā no mašīnas un sāk tā jokaini plātīties ar rokām. Skatos un nevaru saprast. Un tad man pielec- tās ir bites! Tās kastes, ko viņi veda, ir stropi, kuri tagad mētājas pa ceļu un bites lido ārā.
   Knapi paspēju atskriet atpakaļ līdz Scania, ielecu iekšā un durvis ciet. Tūlīt arī visi logi bija ar bitēm, pārliecinājos, ka kabīnē neviena nav ielidojusi un vairs ārā netaisījos kāpt, lai tiek tagad galā paši ar savām bitēm. Pagaidīju, lai daudz maz atbrīvo ceļu un taisījos prom. Visvecākais no vīriem staigāja saķēris galvu, - tipa, kur bija prāts. Nu es arī nezinu, kur vieglajiem prāts, bet bites bija pilna pļava.
   Tālāk līdz Rumānijai un Rumāniju izbraucu bez piedzīvojumiem. Bulgārijā iebraucu pa Ruses tiltu pār Donavu.

     Bulgārijā Krāvos Varna. Kūrorta pilsēta pie Melnās jūras. Padomju laikā bija ļoti slavens kūrorts.

Mēs arī aizgājām līdz jūrai. Krāvos vairākās vietās, lasīju konservus pa vietējām ražotnēm un tā kā pēdējā nebija tālu no prāmja pārceltuves pār Donavu, nolēmu to arī izmantot. Meitai arī bija piedzīvojums. Tiesa, kad bijām uz klāja un pie paša borta, meita pārsēdās tuvāk man. Bet viss bija ok un pēc nepilnām 20 min bijām otrā krastā. Kārtējo reizi nācās pakarot ar robežsargiem un muitniekiem. Pirms manis bija vācietis un laikam pirmo reizi, jo nolika malā un gan jau arī nokāsa, jo tie teļi taču no padomju sistēmas neko nesaprot. Bet to, ka vairāk viņš uz Rumāniju nebrauks, tas bija skaidrs.
    Rumānijā sāka līt un jo tuvāk nāca kalni, jo lija vairāk. Uz augšu tikām bez problēmām, bet laižoties lejā nācās apstāties, jo lietus dēl sākās plūdi un ceļš bija zem ūdens. Kādas 8 mašīnas stāvējām un skatījāmies, kā  ūdens gāžas lejā no kalna pāri ceļam, līdzi nesdams dubļus un akmeņus. Tad atbrauca policija un cik sapratu, ceļš tika slēgts, jo vairāk neviens smagais  nepiebrauca rindas galā. Vieglie, kuri vēl bija starp mums apgriezās un aizbrauca atpakaļ. Mums atlika vien gaidīt un cerēt, ka stihija rimsies. Pagāja pāris stundas un lietus nedaudz mitējās, bet ūdens turpināja gāzties lejā no kalna un  tuvojās vakars. Man jau prātā iešāvās doma, ja tā turpināsies, tad no rīta varam pamosties un auto būs uz sāniem, jo ūdens jau sāka grauzties zem asfalta. Meitai dabīgi, to neteicu, bet omulīgi nejutos. Vēl pēc kādas stundas, no lejas parādījās tehnika - greiders un pašizgāzējs piekrauts ar granti. Greiders ar lāpstu nostūma no ceļa visu lieko- akmeņus un dubļus. Tad brauca piekrautais pašizgāzējs un pārbaudīja vai asfalts iztur, jo vietām vēl ūdens plūda pār ceļu un nevarēja būt drošs, ka zem tā nav izskalots. Tad greiders un pašizgāzējs apgriezās un policija deva komandu mums sekot. Tā mēs braucām greiders pa priekšu, aiz tā pašizgāzējs un tad fūres. Pa ceļam redzēju kukurūzas laukā aiznestu busiņu, pats lauks izskatījās, kā ar ceļa rulli nolīdzināts un jau pašā lejā, laikam tur bija tiltiņš pār upīti, bet redzēt nevarēja, jo tagad te plūda plata upe un tilta vietā mums bija četri mieti, starp kuriem vajadzēja izbraukt. Ūdens bija kādu metru virs ceļa. Vispār iespaidīgi. Biju to nofilmējis telefonā, bet liekas, ka esmu pazaudējis. Tālāk viss noritēja bez liekiem piedzīvojumiem, izbraucu  no kalniem un likāmies gulēt. Bet atziņa, kuru jau biju iegaumējis pēc Serbijas, ka kalnos piedzīvojumus nevajag meklēt, vēl vairāk nostiprinājās. Bet par to citu reizi.