Gandrīz mednieku stāsti

Atslēgas.

    Braukāju jau labu laiku uz Itāliju. Zeme skaista un man arī patīk uz turieni braukt. Tā nav stulbā Vācija ar saviem štaviem un policistiem, kuri kasās klāt. Pa Itāliju nobraukāju 5 gadus, tādus štavus neredzēju. Kur viņiem tas ordnungs, nezinu. Bet ne par to. 

   Vedu kārtējo reizi kūdru, izkrāvos kaut kur aiz Genova uz Francijas pusi, atpakaļ iedeva kravu no Aleksandria. Velku pa bāni caur tuneļiem un pāri viaduktiem jau no Genova, un vienā tunelī pamanu, ka skaņa tāda neparasta. Izslēdzu radio, dzirdu, ka kaut kas sitas, tikai nevaru saprast, no kurienes skaņa. Atveru logu, bet vējš neļauj saklausīt, aizveru logu, bet tunelis beidzas, tagad  liekas , ka skaņa nāk no motora. Jau paliek jautrāk, bet visi rādītāji normas robežās un kompis arī nekliedz, nolemju braukt līdz pirmajai stāvvietai un vairs nedzenu. Stāvvieta nebija tālu, kādi 5km. Nostājos skujiņā,  taisu vaļā durvis un momentā saprotu, ka skaņa nāk no motora. Sazvanu dispičeru un saku, ka laikam Scanim kirdik, bet riktīgi pateikt, tieši no kurienes skaņa - nevar. 

   Biju ticis ārā no kalniem, bet naktīs jau kalnos bija zem 0, jo bija oktobra beigas. Ja nemaldos bija ceturtdiena, šefs izsauca Scania servisu, bet kamēr negarantē samaksu nekas nenotiek. Sapratu, ja piektdien mani nesavāks uz servisu, būs jāstāv līdz pirmdienai. Motoru darbināt  nevar, jo nezinu, kas par vainu, bet trīs dienas uz akumulatoriem neizvilkšu. Paskatījos navigācijā, nākošā stāvvieta pēc 25km, bet jau tālāk no kalniem un naktī vismaz plusos būs, tāpēc nolēmu, braukšu tālāk. Piešķīlu un braucu, bet domās lūdzos, kaut tikai izvilktu. Aizbraukt aizbraucu, bet nu jau klaudzēja diezgan pamatīgi un zem motora parādījās eļļas peļķe. Uzrāvu kabīni, bet tā arī nesapratu pa kurieni eļļu izdzina. Saslaucīju peļķi zem mašīnas lai neuzliek sodu un iepriecināju dispičeru, ka tagad Scanis tiešām izbeidzās. Piektdienas pēcpusdienā itāļi bija klāt. Es jau biju Scani atkabinājis no puspiekabes, atlika tikai sapumpēt gaisu un izņemt pusasis, lai var vilkt. Viens savāca Scani, otrs puspiekabi. Pēc nepilnas stundas bijām servisā. Pa ceļam itālis lielīja savu Iveco, bet man bija jāstāv klusu, jo Scanis bija beigts. Nu gāja jau arī Iveco vieglajiem garām, jo noteikti neviens ierobežotājs nedarbojās un spidometrs tāpat, bet par novilkšanu no bāņa (30km) paprasīja 1500euro. Skaisti.

   Ievilka servisā un pēc stundas jau ķērās klāt. Man tikai atlika noskatīties un gaidīt, ko atradīs. Tā kā Scanis pats iebraukt servisā nevarēja, tad vajadzēja iestumt, te nu es nevarēju noturēties un nenobildēt tādu skatu.
    Itāļi drīz vien pasauca mani un parādija plaisu blokā, es šo priecīgo vēsti paziņoju dispičeram, kurš drīz vien deva komandu, lai vairāk neko nedara, jo baidījās, ja tiešām tur vajadzīgs nopietns remonts, makaroni mūs izģērbs. Pateicu itāļiem, lai skrūvē visu atpakaļ un met mieru, remontēsim Latvijā. Bet tā, kā bija piektdienas vakars un nezināju, kad atbrauks pēc mašīnas, mani aizveda uz viesnīcu, kādus 7km no Tortona. Kā vēlāk izrādījās, skāde nemaz nebija, tik liela, jo Rīgā saremontēja 2 dienu laikā un par 1000Ls. Bet kas īsti bija, tā arī nepateica, bet tā jau ir mūsu servisu standarts. Iekšā nelaiž, bet pēc remonta rēķins, kā tapešu rullis. Par to arī var uzrakstīt veselu stāstu.

   Viesnīca bija patālu no Tortonas, bet vienu dienu saņēmos un aizgāju līdz centram, tas bija smagi, jo diena bija saulaina un karsta. Pa ceļam redzēju šādu aparātu. Nedēļu nodzīvoju, kamēr atbrauca otra mašīna, bet otru reizi uz pilsētu iet ar kājām nebija vēlēšanās.
    Piektdienā ap pusdienlaiku atbrauca kolēģis,  pieāķējām puspiekabi un braucām krauties. Tukšā jau nebrauksim mājās. Scanis palika servisā un gaidīja, kad atbrauks "Kurbads" ar auto vedēju. Tas notika pēc 2 mēnešiem, jo šefs meklēja vislētāko variantu.
    Mēs braucām no Tortonas uz Ponte Buggianese, tur sakrāvāmies un tagad pie stūres sēdos es, jo kolēģim laiki beidzās, bet es nedēļu biju atpūties. Bija piektdienas vakars, atkal! Aizvilkām līdz Austrijai, un naktī ielidojām Arnoldstein terminālī uz robežas. Izdzērām pa alam un likāmies gulēt. Jau pirms aizmigu sapratu, ka nākošajā dienā nepaspēsim izskriet Austriju, jo sestdienā tikai līdz četriem pēcpusdienā atļauts braukt, bet 12 tikai varam startēt. Lai izbrauktu Austriju vajag sešas ar pus stundas tīro braukšanu, bet vēl jātaisa pauze, tātad jārēķina vēl stunda klāt.
    No rīta savas domas pateicu kolēģim, bet viņš par to nesatraucās. Man gan nebija vēlēšanās vēl divas dienas sēdēt, jo nedēļu jau biju nosēdējis. Iekodām un tikko 9 stundas bija pagājušas, startējām. Ar vienu paņēmienu nevarēja tikt pat līdz Wien un es nolēmu aiz Graz pagriezt uz Ungāriju. Ungārijā nopauzējām un vilkām tālāk. Vakarā jau bijām Bratislava un atkal bija jādomā, ko darīt. Sestdienas vakars, ja paliekam gulēt pie Bratislava, nākošajā dienā, jo tā ir svētdiena, braukt pa Slovākiju nedrīkst, atkal jāsēž. Pieņēmu lēmumu pagriezt uz Brno, jo laika it kā pietiek un svētdienā pa Čehiju līdz 3 pēcpusdienā var braukt. Vispār es pa naktīm un svētdienās nebraucu, bet tajā reizē man gribējās ātrāk tikt mājās un es vilku. Līdz Brno tikām un svētdienas vakarā jau bijām Polijā. Pirmdien ap pusdienlaiku, jau biju izkrāvies Mārupē un zvanu dispičerim, kur nolikt mašīnu. Viņš gandrīz aizrijās, kad uzzināja, ka esam jau Mārupē, jo to, ka es svētdienās nebraucu, viņš arī zināja un tāpēc gaidīja tikai trešdien. Kad viņš uzprasīja kolēģim, kā mēs braucām, tas atbildēja:  Es nezinu, es gulēju. Mašīna bija jānoliek Juglā. Aizbraucām uz stāvvietu un jau stumjoties atmuguriski vietā, skatos uz savu vieglo un man pielec, ka aizdedzes atslēgas palika manā Scanī, Itālijā. Atbraucām ar citu.
  Tik skaļi es nolamājos, ka kolēģis sabijās, jo domāja, ka esmu aizķēris kādu citu auto. Apstājos, skatos uz savu vieglo un lamājos. Vieglais stāv, bet iekšā netieku. Kad apskaidroju, kas par lietu, kolēģis piekrita, ka stulbāk vairs nevar būt.
    Kamēr man atbrauca pakaļ, mēs ar kolēģi vienu rumu piebeidzām, bet rums bija labs, 75 collas. Reiss bija beidzies.
    Nākošajā reisā, cits kolēģis brauca garām tam servisam Itālijā un iebrauca pēc atslēgām, pēc pāris nedēļām es tiku arī pie vieglā un vēl pēc mēneša arī Scanis tika līdz Latvijai. Sataisīja un braucu, vēl kādu gadu nobraucu, kamēr firma izbeidzās.