Gandrīz mednieku stāsti

Atslēgas.

    Braukāju jau labu laiku uz Itāliju. Zeme skaista un man arī patīk uz turieni braukt. Tā nav stulbā Vācija ar saviem štaviem un policistiem, kuri kasās klāt. Pa Itāliju nobraukāju 5 gadus, tādus štavus neredzēju. Kur viņiem tas ordnungs, nezinu. Bet ne par to. 

   Vedu kārtējo reizi kūdru, izkrāvos kaut kur aiz Genova uz Francijas pusi, atpakaļ iedeva kravu no Aleksandria. Velku pa bāni caur tuneļiem un pāri viaduktiem jau no Genova, un vienā tunelī pamanu, ka skaņa tāda neparasta. Izslēdzu radio, dzirdu, ka kaut kas sitas, tikai nevaru saprast, no kurienes skaņa. Atveru logu, bet vējš neļauj saklausīt, aizveru logu, bet tunelis beidzas, tagad  liekas , ka skaņa nāk no motora. Jau paliek jautrāk, bet visi rādītāji normas robežās un kompis arī nekliedz, nolemju braukt līdz pirmajai stāvvietai un vairs nedzenu. Stāvvieta nebija tālu, kādi 5km. Nostājos skujiņā,  taisu vaļā durvis un momentā saprotu, ka skaņa nāk no motora. Sazvanu dispičeru un saku, ka laikam Scanim kirdik, bet riktīgi pateikt, tieši no kurienes skaņa - nevar. 

   Biju ticis ārā no kalniem, bet naktīs jau kalnos bija zem 0, jo bija oktobra beigas. Ja nemaldos bija ceturtdiena, šefs izsauca Scania servisu, bet kamēr negarantē samaksu nekas nenotiek. Sapratu, ja piektdien mani nesavāks uz servisu, būs jāstāv līdz pirmdienai. Motoru darbināt  nevar, jo nezinu, kas par vainu, bet trīs dienas uz akumulatoriem neizvilkšu. Paskatījos navigācijā, nākošā stāvvieta pēc 25km, bet jau tālāk no kalniem un naktī vismaz plusos būs, tāpēc nolēmu, braukšu tālāk. Piešķīlu un braucu, bet domās lūdzos, kaut tikai izvilktu. Aizbraukt aizbraucu, bet nu jau klaudzēja diezgan pamatīgi un zem motora parādījās eļļas peļķe. Uzrāvu kabīni, bet tā arī nesapratu pa kurieni eļļu izdzina. Saslaucīju peļķi zem mašīnas lai neuzliek sodu un iepriecināju dispičeru, ka tagad Scanis tiešām izbeidzās. Piektdienas pēcpusdienā itāļi bija klāt. Es jau biju Scani atkabinājis no puspiekabes, atlika tikai sapumpēt gaisu un izņemt pusasis, lai var vilkt. Viens savāca Scani, otrs puspiekabi. Pēc nepilnas stundas bijām servisā. Pa ceļam itālis lielīja savu Iveco, bet man bija jāstāv klusu, jo Scanis bija beigts. Nu gāja jau arī Iveco vieglajiem garām, jo noteikti neviens ierobežotājs nedarbojās un spidometrs tāpat, bet par novilkšanu no bāņa (30km) paprasīja 1500euro. Skaisti.

   Ievilka servisā un pēc stundas jau ķērās klāt. Man tikai atlika noskatīties un gaidīt, ko atradīs. Tā kā Scanis pats iebraukt servisā nevarēja, tad vajadzēja iestumt, te nu es nevarēju noturēties un nenobildēt tādu skatu.
    Itāļi drīz vien pasauca mani un parādija plaisu blokā, es šo priecīgo vēsti paziņoju dispičeram, kurš drīz vien deva komandu, lai vairāk neko nedara, jo baidījās, ja tiešām tur vajadzīgs nopietns remonts, makaroni mūs izģērbs. Pateicu itāļiem, lai skrūvē visu atpakaļ un met mieru, remontēsim Latvijā. Bet tā, kā bija piektdienas vakars un nezināju, kad atbrauks pēc mašīnas, mani aizveda uz viesnīcu, kādus 7km no Tortona. Kā vēlāk izrādījās, skāde nemaz nebija, tik liela, jo Rīgā saremontēja 2 dienu laikā un par 1000Ls. Bet kas īsti bija, tā arī nepateica, bet tā jau ir mūsu servisu standarts. Iekšā nelaiž, bet pēc remonta rēķins, kā tapešu rullis. Par to arī var uzrakstīt veselu stāstu.

   Viesnīca bija patālu no Tortonas, bet vienu dienu saņēmos un aizgāju līdz centram, tas bija smagi, jo diena bija saulaina un karsta. Pa ceļam redzēju šādu aparātu. Nedēļu nodzīvoju, kamēr atbrauca otra mašīna, bet otru reizi uz pilsētu iet ar kājām nebija vēlēšanās.
    Piektdienā ap pusdienlaiku atbrauca kolēģis,  pieāķējām puspiekabi un braucām krauties. Tukšā jau nebrauksim mājās. Scanis palika servisā un gaidīja, kad atbrauks "Kurbads" ar auto vedēju. Tas notika pēc 2 mēnešiem, jo šefs meklēja vislētāko variantu.
    Mēs braucām no Tortonas uz Ponte Buggianese, tur sakrāvāmies un tagad pie stūres sēdos es, jo kolēģim laiki beidzās, bet es nedēļu biju atpūties. Bija piektdienas vakars, atkal! Aizvilkām līdz Austrijai, un naktī ielidojām Arnoldstein terminālī uz robežas. Izdzērām pa alam un likāmies gulēt. Jau pirms aizmigu sapratu, ka nākošajā dienā nepaspēsim izskriet Austriju, jo sestdienā tikai līdz četriem pēcpusdienā atļauts braukt, bet 12 tikai varam startēt. Lai izbrauktu Austriju vajag sešas ar pus stundas tīro braukšanu, bet vēl jātaisa pauze, tātad jārēķina vēl stunda klāt.
    No rīta savas domas pateicu kolēģim, bet viņš par to nesatraucās. Man gan nebija vēlēšanās vēl divas dienas sēdēt, jo nedēļu jau biju nosēdējis. Iekodām un tikko 9 stundas bija pagājušas, startējām. Ar vienu paņēmienu nevarēja tikt pat līdz Wien un es nolēmu aiz Graz pagriezt uz Ungāriju. Ungārijā nopauzējām un vilkām tālāk. Vakarā jau bijām Bratislava un atkal bija jādomā, ko darīt. Sestdienas vakars, ja paliekam gulēt pie Bratislava, nākošajā dienā, jo tā ir svētdiena, braukt pa Slovākiju nedrīkst, atkal jāsēž. Pieņēmu lēmumu pagriezt uz Brno, jo laika it kā pietiek un svētdienā pa Čehiju līdz 3 pēcpusdienā var braukt. Vispār es pa naktīm un svētdienās nebraucu, bet tajā reizē man gribējās ātrāk tikt mājās un es vilku. Līdz Brno tikām un svētdienas vakarā jau bijām Polijā. Pirmdien ap pusdienlaiku, jau biju izkrāvies Mārupē un zvanu dispičerim, kur nolikt mašīnu. Viņš gandrīz aizrijās, kad uzzināja, ka esam jau Mārupē, jo to, ka es svētdienās nebraucu, viņš arī zināja un tāpēc gaidīja tikai trešdien. Kad viņš uzprasīja kolēģim, kā mēs braucām, tas atbildēja:  Es nezinu, es gulēju. Mašīna bija jānoliek Juglā. Aizbraucām uz stāvvietu un jau stumjoties atmuguriski vietā, skatos uz savu vieglo un man pielec, ka aizdedzes atslēgas palika manā Scanī, Itālijā. Atbraucām ar citu.
  Tik skaļi es nolamājos, ka kolēģis sabijās, jo domāja, ka esmu aizķēris kādu citu auto. Apstājos, skatos uz savu vieglo un lamājos. Vieglais stāv, bet iekšā netieku. Kad apskaidroju, kas par lietu, kolēģis piekrita, ka stulbāk vairs nevar būt.
    Kamēr man atbrauca pakaļ, mēs ar kolēģi vienu rumu piebeidzām, bet rums bija labs, 75 collas. Reiss bija beidzies.
    Nākošajā reisā, cits kolēģis brauca garām tam servisam Itālijā un iebrauca pēc atslēgām, pēc pāris nedēļām es tiku arī pie vieglā un vēl pēc mēneša arī Scanis tika līdz Latvijai. Sataisīja un braucu, vēl kādu gadu nobraucu, kamēr firma izbeidzās.

Gandrīz mednieku stāsti

Ar bitēm nekad neko nevar zināt.

   Tas bija 2009.g, iepriekšējā firmā. Šefs zināja, ka esmu braucis uz Rumāniju un Bulgāriju jau pirms tam un piedāvāja no Bulgārijas atvest kravu. Kāda starpība, kur brauc, un vēl jo vairāk, ja tur esmu bijis. Pa Rumāniju pusotru gadu nodauzījos.
  Mājās pateicu, ka šoreiz nebūs Itālija, bet Bulgārija un taisījos ceļā. Meita uzreiz pieteicās līdz, jo bija vasaras brīvlaiks un Bulgārijā nebija bijusi. Tā  mēs devāmies ceļā.
Biju jau izbraucis Debrecen Ungārijā. Satiksme bija
divās joslās uz katru pusi, bet es zināju, ka pēc pāris km būs tikai viena josla. Blakus brauca Mitsubishi pikaps ar piekabi aizmugurē. Kravas kastē un piekabē bija kaut kādas kastes. Bija agrs rīts. Domāju, ka paspēšu apdzīt, bet vieglie jau paliek vieglie, tas taču zem viņu goda, ja smagais aiziet garām. Nu Mitsubishi bija tieši no tās sugas, līdz divas joslas pārgāja vienā, pikaps ar mokām, bet aizspraucās garām. Dievs ar viņu, taču tur jau ir tas viņu stulbums, priekšā aizlien, bet nebrauc. Tagad viņš  nomet gāzi, bet smagie, kā brauc ar pilnu pedāli, tā arī brauc. Rezultātā pēc pāris km es viņam astē. Tagad ceļš divvirzienu un kā parasti tie kretīni to izmanto. Kā pretim nāk mašīnas, nebrauc, ja parādās iespēja apdzīt, tūlīt tiek palielināts ātrums. Tā mēs aizcīnījāmies līdz nākošajam smagajam. Vietējais ar piekabi, un pikaps nedaudz nogulēja manu izrāvienu, strauji pietuvojos un biju gatavs apdzīt abus. Taču tādu apkaunojumu trīs vīri pikapā negribēja piedzīvot un strauji uzsāka apdzīšanas manevru pirms manis. Tomēr to izdarīja tik strauji, ka piekabe aizmugurē sāka mētāties no vienas puses uz otru, sapratu, ka labi nebūs un samazināju ātrumu, bet pikaps turpināja iesākto manevru, neskatoties uz to, ka piekabe turpināja svaidīties. Brīdī, kad piekabe bija blakus kravas auto piekabei, tā saskārās ar kravas auto riteņiem. Tas bija viens moments un piekabe ar visām kastēm uzlidoja gaisā un parāva līdz pikapu. Nākošajā mirklī jau pikaps ar visu piekabi gulēja uz sāniem, labi, ka laicīgi biju sācis bremzēt un neietriecos vēl aizmugurē. Kastes mētājas pa visu ceļu. Apstājos un gāju skatīties, vai nevajag palīdzību. Tas smagais arī apstājās. Drīz vien uz abām pusēm jau bija izveidojies sastrēgums, jo bija darba dienas rīts. Eju klāt un redzu, vīri raušas ārā no mašīnas un sāk tā jokaini plātīties ar rokām. Skatos un nevaru saprast. Un tad man pielec- tās ir bites! Tās kastes, ko viņi veda, ir stropi, kuri tagad mētājas pa ceļu un bites lido ārā.
   Knapi paspēju atskriet atpakaļ līdz Scania, ielecu iekšā un durvis ciet. Tūlīt arī visi logi bija ar bitēm, pārliecinājos, ka kabīnē neviena nav ielidojusi un vairs ārā netaisījos kāpt, lai tiek tagad galā paši ar savām bitēm. Pagaidīju, lai daudz maz atbrīvo ceļu un taisījos prom. Visvecākais no vīriem staigāja saķēris galvu, - tipa, kur bija prāts. Nu es arī nezinu, kur vieglajiem prāts, bet bites bija pilna pļava.
   Tālāk līdz Rumānijai un Rumāniju izbraucu bez piedzīvojumiem. Bulgārijā iebraucu pa Ruses tiltu pār Donavu.

     Bulgārijā Krāvos Varna. Kūrorta pilsēta pie Melnās jūras. Padomju laikā bija ļoti slavens kūrorts.

Mēs arī aizgājām līdz jūrai. Krāvos vairākās vietās, lasīju konservus pa vietējām ražotnēm un tā kā pēdējā nebija tālu no prāmja pārceltuves pār Donavu, nolēmu to arī izmantot. Meitai arī bija piedzīvojums. Tiesa, kad bijām uz klāja un pie paša borta, meita pārsēdās tuvāk man. Bet viss bija ok un pēc nepilnām 20 min bijām otrā krastā. Kārtējo reizi nācās pakarot ar robežsargiem un muitniekiem. Pirms manis bija vācietis un laikam pirmo reizi, jo nolika malā un gan jau arī nokāsa, jo tie teļi taču no padomju sistēmas neko nesaprot. Bet to, ka vairāk viņš uz Rumāniju nebrauks, tas bija skaidrs.
    Rumānijā sāka līt un jo tuvāk nāca kalni, jo lija vairāk. Uz augšu tikām bez problēmām, bet laižoties lejā nācās apstāties, jo lietus dēl sākās plūdi un ceļš bija zem ūdens. Kādas 8 mašīnas stāvējām un skatījāmies, kā  ūdens gāžas lejā no kalna pāri ceļam, līdzi nesdams dubļus un akmeņus. Tad atbrauca policija un cik sapratu, ceļš tika slēgts, jo vairāk neviens smagais  nepiebrauca rindas galā. Vieglie, kuri vēl bija starp mums apgriezās un aizbrauca atpakaļ. Mums atlika vien gaidīt un cerēt, ka stihija rimsies. Pagāja pāris stundas un lietus nedaudz mitējās, bet ūdens turpināja gāzties lejā no kalna un  tuvojās vakars. Man jau prātā iešāvās doma, ja tā turpināsies, tad no rīta varam pamosties un auto būs uz sāniem, jo ūdens jau sāka grauzties zem asfalta. Meitai dabīgi, to neteicu, bet omulīgi nejutos. Vēl pēc kādas stundas, no lejas parādījās tehnika - greiders un pašizgāzējs piekrauts ar granti. Greiders ar lāpstu nostūma no ceļa visu lieko- akmeņus un dubļus. Tad brauca piekrautais pašizgāzējs un pārbaudīja vai asfalts iztur, jo vietām vēl ūdens plūda pār ceļu un nevarēja būt drošs, ka zem tā nav izskalots. Tad greiders un pašizgāzējs apgriezās un policija deva komandu mums sekot. Tā mēs braucām greiders pa priekšu, aiz tā pašizgāzējs un tad fūres. Pa ceļam redzēju kukurūzas laukā aiznestu busiņu, pats lauks izskatījās, kā ar ceļa rulli nolīdzināts un jau pašā lejā, laikam tur bija tiltiņš pār upīti, bet redzēt nevarēja, jo tagad te plūda plata upe un tilta vietā mums bija četri mieti, starp kuriem vajadzēja izbraukt. Ūdens bija kādu metru virs ceļa. Vispār iespaidīgi. Biju to nofilmējis telefonā, bet liekas, ka esmu pazaudējis. Tālāk viss noritēja bez liekiem piedzīvojumiem, izbraucu  no kalniem un likāmies gulēt. Bet atziņa, kuru jau biju iegaumējis pēc Serbijas, ka kalnos piedzīvojumus nevajag meklēt, vēl vairāk nostiprinājās. Bet par to citu reizi.

Gandrīz mednieku stāsti

Gandrīz mednieku stāsti.

Cietums.

  Jāsāk laikam ar to, ka vienreiz kolēģis atbrauca mājās ar sagrieztu tentu. Tikai tents sagriezts nevis sānos, kā parasti, bet uz jumta. Atslēdznieki nobrīnījās par savādo griezumu, bet neko, salāpīja, un galvenais, ka kravā bija alus, kurš nebija aiztikts. Atkal nobrīnījāmies, bet neko. Pēc pāris mēnešiem pieleca.
  Es biju atvaļinājumā un manu veco Scanīti pārdeva, vai iedeva pirmai iemaksai jaunajam Scanim nezinu, bet man itkā pienācās jauna mašīna. Gaidu mašīnu un pūšos, bet vienu dienu zvana dispečers un saka, ka vajadzēs aizbraukt līdz Bratislavai un savākt Iveco. Prasu, kas par lietu un kāpēc es, jo man atvaļinājums. Visi citi esot reisā, es vienīgais mājās. Nu skaisti!
   Cits kolēģis gāja uz Itāliju un ar to kopā braucām. Atceros, ka līdz Bratislavai jau uzzinājām, ka mašīna ir arestēta uz Slovākijas - Austrijas robežas, par nelegālo imigrantu pārvešanu. Tagad mums pieleca, kāpēc caurums tika izgriezts jumtā. Tiem kurdiem, kā mēs viņus saucām taču vajadzēja tikt ārā.  Atradām Iveco, bet tas aizslēgts un atslēgas ar visiem papīriem tiesā Korneuburg Austrijā. Tas ir blakus Wien. Tikai otrā pusē. Nāk vakars, kolēģim jābrauc tālāk, bet man vajag atrast, kur palikt pa nakti. Braucam uz turieni. Apbraukājam tuvējos miestus, bet vai nu vispār nav viesnīcu, vai brīvu vietu nav. Bija novembris, ja nemaldos. Domājam, ko darīt un ieraugam degvielas staciju. Ejam un prasām, kur var atrast viesnīcu, mums iestāstīja vienu miestu, bet tas kolēģim galīgi nav pa ceļam. Izsaucām taxi. Taksists malacis, atbrauca ātri un apzvanīja vairākas viesnīcas. Noskaidroja, ka ir brīva istaba un krāmēju savas paunas taxi.  Es uz viesnīcu, kolēģis tālāk uz Itāliju.
   Aizveda mani līdz viesnīcai, palīdzēja sanest somas un čau. Man līdzi bija viss nepieciešamais, lai varētu mašīnā dzīvot, arī gāzes plītiņa, jo man tas Iveco vēl bija jādabū līdz Itālijai un jāizkrauj krava.  Paliku ar savām paunām viens pats un dusmīgs uz visu pasauli, jo kamēr mēs Austrijā meklējām, kur palikt pa nakti, man piezvanīja un pateica, ka jaunais Scanis ir atdots citam. Vai nav skaisti! Es tūlīt pazvanīju dispečeram un pateicu, ka pēc šī reisa rakstu atlūgumu. Apvainojums bija milzīgs. Kamēr es te vācu citu savārītos sūdus, mani vienkārši apčakarē.
    Sagaidīju nākošo dienu un braucu ar vilcienu uz tiesu, jo tā bija blakus pilsētiņā. Atradu tiesu un noskaidroju, kas, kur, kāpēc. Tas arī bija piedzīvojums, jo vāciski nemāku, sazvanīju konsulu Austrijā un tā tulkoja. Neatceros kāpēc, bet man radās iespēja parunāt ar apcietināto šoferi. Cietums bija zem tiesas ēkas, pazemē, jo lejā braucām ar liftu. Noveda mani lejā, pārbaudīja dokumentus un ielaida telpā ar stiklu. Tas ir tas, ko rāda amerikāņu filmās, stikla siena un telefons abās pusēs. Viena lieta ir redzēt to televizora ekrānā, cita dzīvē. Iespaids bija milzīgs. Un labi, ka es šajā pusē.  Kad es tur iegāju, arestētais kolēģis jau bija atvests. Apsēdos, paņēmu klausuli un sākām runāt. Varēja redzēt, ka vīrelim acīs sariesās asaras. Ap sešdesmit viņam bija, bet vēl vajadzēja iekulties sūdos. Atceros, ka mani izbrīnīja, kā viņi izrauti bija no kabīnes un spārdīti ar kājām, jo man likās Austrija civilizēta zeme. Viņam bija lauztas ribas un pārsists deguns, sieva, kura arī bija līdz, tikusi izrauta aiz matiem.  Pēc viņa teiktā tajā dienā bija paņemtas padsmit mašīnas un ap simts kurdiem. Bija paņemti gan leiši, gan poļi un bāliņš ari viņu vidū.
   Pāris dienas vēl nācās padzīvot viesnīcā, līdz tiesa nolēma atdot auto papīrus un atslēgas, bet vīrelis vēl gaidīja nedēļu un piesprieda viņam pusgadu. Tas vēl skaitās maz, jo var piekarināt cilvēku tirdzniecību, bet par to var dabūt vairāk, kā par narkotikām.
   Tiku pie atslēgām, bet tagad jātiek atpakaļ uz robežu pie autiņa, kādi 100km. Zvanu savējiem un saku, kā man tikt, jāņem taxi. Deva svētību un es uz viesnīcu pasūtīju taxi. Kad taksists pieteicās, abiem bija pārsteigums, jo tas bija tas pats, kurš mani atveda uz šejieni. Salīkām cenu un braucām uz robežu. Iveco stāvēja, jau otro nedēļu, jo gandrīz nedēļa pagāja, kamēr šefs saprata, ka galamērķi auto nav sasniedzis un kamēr atrada, kur, tas atrodas. Tad kamēr es atbraucu. Kā jau teicu, bija novembris un naktīs jau bija zem 0. Kā jau varēja gaidīt, akumulatori bija nosprāguši un lai būtu jautrāk, tas bija piektdienas vakars. Noturēju pāris smagos, pielikām kabeļus, bet nekas nesanāca, pārāk ilgi nostāvējis, vajag palādēt, bet kuram ir laiks vismaz pusstundu stāvēt pie manis.
Skatos pulkstenī un saprotu, pēc stundas beigsies darba laiks un smagie arī parādās arvien retāk, būs sūdi, ja nedabūšu pie dzīvības Iveco. Man jānosalst. Zvanu dispečeram un uzreiz saku, ja nedos atļauju pirkt jaunus akumulatorus, rīt lai sagaida Rīgas lidostā. Es te netaisos nomirt. Jāņem vērā, ka biju dusmīgs par Scani un tonis kādā es to pateicu, laikam nostrādāja, jo momentā atļauja tika saņemta. Ja vēl ņem vēra, ka Bratislavas lidosta arī nebija tālu. Nu, ko atļauja saņemta, jātiek tikai uz Bratislavu. Kādi 10km varēja būt. Izsaucu atkal taxi un saku, man vajag smagajam akumulatorus, kur braukt? Taksisti var visu. Sazvanīja veikalu, sarunāja, aizbraucām, nopirku. Atveda atpakaļ pie smagā, palīdzēja vēl izcelt un aizbrauca. Jau palika tumšs, kamēr apmainīju akumulatorus, vecos aizstiepu līdz konteineriem un atstāju. Pus konteineru vēl sasviedu ar to, ko izvācu no kabīnes, jo man to nevajadzēja un tam vīrelim arī vēl ilgi nevajadzēs.
   Aizvedu uz Itāliju to kūdru un kraujot ārā brīnījos, cik maz vietas starp maisiem un fūres griestiem, tur pat pusmetra nebija, bet kurdi bija gatavi to visu paciest, lai tikai tiktu uz Eiropu. Kad visu izkrāva atkal jumtā bija caurums, tagad jau zināju, kāpēc.
   Neatceros, ko vedu atpakaļ un kā, bet atceros, kā ofisā atdevu papīrus un atskaiti, paprasīju baltu lapu un uzrakstīju atlūgumu. Un tad mani paņēma uz izbrīnu, jo kaut ko tādu, es arī nebiju gaidījis. Neatceros tieši kā tā saruna notika, bet pateicu, ka tas ir sakarā ar Scani, tad man teica, ka Scanis stāv sētā. Braucot iekšā teritorijā, redzēju, ka pie žoga stāv balts Scanis, domāju, ka tas ir tas, kuru man neiedeva. Šie saka, nē, šis esot cits. Man! Zinu, ka divus nebija paredzēts pirkt, bet kamēr es tur ņēmos pa cietumu, šefs nopirka man, laikam saprata, ka nepareizi, bija rīkojies. Kā viņš to dabūja gatavu nezinu un godīgi sakot arī neinteresēja, jo ne jau autiņā bija vaina, bet attieksmē. Es tikai uzprasīju par piekabi, jo to, jau pusgadu iepriekš biju saņēmis jaunu. Štorku. Nu piekabe gan būšot cita, jo manējā aizgāja līdz Scanim, nevarot taču jaunais Scanis vilkt vecu piekabi. Es saku, bet kā tad es? Es varu ar jaunu?
   Tā arī beidzās mana sadarbība ar šo kompāniju, kurā biju nostrādājis piecus gadus, jo ja ir tāda attieksme - tipa, paspēlējies, pietiek. Tad es eju uz citu smilšu kasti spēlēties. Kaut gan sapratu, ka varbūt tā bija vienīgā reize, kad varēju tikt pie pilnīgi jauna Scania un vēl toplaine.  Nākošajā firmā tiku pie gadu veca Scania, bet tas ir atkal cits stāsts.

Mati gaisā

Sveiciens visiem, kas vēlas palasīt, kā bāliņiem svešumā iet. Kā jau minēju, nomainīju firmu un arī virzienu. Sākumā uz Skandināviju, bet nu jau Anglijā biju. Uz Skandināviju braucu zem Schenker, bet šefs izdomāja nomainīt ekspediciju un tagad braucu zem DSV. Kuri savukārt gribēja, lai šoferim būtu ADR apliecība. Mēģināju iebilst, bet tā kā šefs uzkliedza kursus, tad piekritu. Nedēļu mācijos un eksāmenu noliku bez kļūdām. Tulīt arī saņēmu jaunu ledusskapi un uz priekšu. Pirmo reisu iedeva uz Vāciju, no turienes uz Franciju caur Holandi un Beļģiju. Visās šajās valstīs nebiju bijis, tagad varu atzīmēt arī šīs valstis savā kontā. No Holandes iebraucot Beļģijā, tikai navigācijā ieraudzīju, ka esmu jau citā valstī un tad arī pamanīju, ka ceļa apzīmējumi savādāki. Otrā reisā jau aiztrieca  uz Anliju. No Lietuvas uz Franciju aizvedām alu. Netālu no Strasbūras. Mēs to nekavējoties izmantojām, ar vilcienu aizbraucām ekskursijā, jo tā bija piektdiena, bet uzkrauties vajadzēja pirmdien. Piektdien ar kolēģi pavazājamies pa Strasbūru un sestdien aizbraucām līdz iekraušanās vietai. Pirmdien uzkrāva jogurtu un vilkām uz ostu. Abi pirmo reizi uz Angliju, abiem mati gaisā. Prāmis iet ik pēc 2st un drīz vien jau bijām otrā krastā. Dabīgi, ka pirmajā aplī jau aizrāvām garām savam ceļam, jo viss uz otru pusi. Bet drīz vien jau atradām pareizo virzienu un vilkām uz priekšu. Kamēr pa bāni, nekas, bet nākošajā aplī es atkal nokļūdijos, bet vislielākais pārsteigums bija pie Temzas. Daudz maz jau bijām ievākuši informāciju, kas un kā. Ka ceļi ir bez maksas, bet parkingi dārgi(20mārciņas). Taču izrādās, ka ir arī maksas ceļi, bet to uzzinājām tikai tad, kad praktiski jau bijām pie bomja. Tilts pār Temzu uz vienu galu un tunelis zem Temzas uz otru pusi maksā 5 mārciņas. Vislabākais, ka tikai skaidrā naudā, kartes nepieņem. Man paveicās, jo netīšām bija palikuši 10EUR, ar to pietika, vēl sīceni atdeva. Labi, ka vismaz EUR ņēma. Kolēģim gan nebija skaidrā nauda un kamēr tika galā ar stulbajiem angļiem pagāja 2st. Tam visam punktu pielika, tas, ka  čeku par šo pakalpojumu arī nedod. Un tā ir Eiropas Savienība, kura liek mums ievērot visādas direktīvas, bet paši dara, kā grib. Tur vajadzētu mūsu ieņēmumu dienestu uzlaist. Gandrīz nedēļu nodzīvoju pa Angliju, bet neko vairāk par lietainu laiku un braukšanu neredzēju. Gan jau, jo cik saprotu tagad ik pa laikam iznāks uz to pusi braukāt. Īsumā viss. Tagad ceru, ka būs laika biežāk padalīties ar redzēto un piedzīvoto. Uz tikšanos.

Gandrīz mednieku stāsti. Rumānija

                         

 Rumānija

    Pirmo reizi uz Rumāniju, tiku, kad salecos ar menedžeri. Uz turieni sūtija vai nu pieredzējušos vai nogrēkojušos. Vēl pie savas mašīnas nebiju ticis. Atbrauca kolēģis tieši no Rumānijas ar uzlauztu kabīni un man jādodas reisā tieši ar viņa auto.Sākums jau ne visai. Piedevām vēl dzirdētie nostāsti par bandītiem  un ceļu laupītājiem. Kaut kā sataisīja tās durvis, es sapirku paiku uz mēnesi un devos ceļā.

    Līdz robežai nekādu piedzīvojumu nebija, vismaz atmiņā nav palikuši. Rumānija vēl nebija EU, un tapēc tur bija kontrole pilnā komplektā.  pirmie bija robežsargi, kā mes saucām -robiņi , tad muita.Te es uzzināju, kas ir "tradicija"(5 euro) dokumentos. Stāvu pie lodziņa un muitnieks apskatījis dokumentus prasa- "tradicija"? Stāvu un brīnos, ko viņš grib, tad viens lietuvietis man paskaidroja, ka vajadzēja ielikt 5euro. Teicu, ka i netaisos maksāt. Uzprasīja vēl cigaretes, bet tās ar man nebija, jo nesmēķēju. Beidzās ar to, ka atsvieda dokumentus un teica, lai lasos, bet citu jau neko man arī nevajadzēja. Pēc muitniekiem vēl bija veterinārā kontrole un transportnieki. Nezinu, kādā sakarā viņi pārbaudīja dokumentus, bet ap auto staigāja un meklēja, kur piekasīties. Vienreiz piekasījās, vedot kokvilnu. Ķīpas bija nedaudz izspiedušās tentā un transportnieks piesējās, ka esot negabarīts. Kārtējo reizi cerot nopelnīt tradīciju. Pasaucu viņu pie auto un parādīju, ka gabarīti mašīnai ir spoguļi un nevis tentā neliels puns,.transportnieks demonstratīvi atsvieda manus dokumentus malā un aiztaisīja lodziņu. Bet es ar kārtējo reizi iespītējos un demonstratīvi nostājos pie auto ar sakrustotām rokām, pēc 15 min šie saprata, ka laikam nekas nesanāks, jo kamēr es stāvu uz svariem, neviens cits uz tiem arī neuzbrauks, bet viņi visas mašīnas svēra. Kārtējo reizi pierādījās, ka uz robežas notiek psiholoģiska cīņa - kurš kuru, jo īstenībā īstas problēmas ir ļoti reti.
    Vēl ir cīkstēšanās ar suvenīru pārdevējiem un logu mazgātājiem. Galvenais nevajag viņus rupji atraidīt, bet tas ar jāskatās pēc apstākļiem. Padomus dot jau visi māk, bet ne vienmēr visur der viens un tas pats. Vienā no reisiem kamēr stāvu rindā, pienāk logu mazgātāji, uzšļāc uz priekšējā stikla netīru ūdeni un sāk berzēt ar savām slotām. Izsmērē pa visu logu un prasa 5eur. Šovs ir sācies. To visu grūti aprakstīt, tas jāredz, bet sajūtas nebija no labākajām, kad pieci vīri staigā ap autiņu ar mietiem un draud izsist logus un lukturus, ja nemaksās. Beigās jau vinnēju, kaut gan tai brīdī, tāda pārliecība nebija. Viens no vīriem izmeta, ja nebūs nauda, būs problēmas, uz ko es atbildēju- problēmas tūlīt būs tev un paņēmu telefonu. Tikko sāku spaidīt pogas, skatos, neuzkrītoši, bet pa vienam vien mani mazgātāji pazūd. Es atviegloti nopūtos un sapratu, ka galvenais neizrādīt bailes un neapjukt. Bet to vieglāk pateikt, nekā izdarīt.
    Rumānija ir skaista zeme ar kalnu skatiem un savām tradīcijām. Jau toreiz viens no kolēģiem teica- vismaz vienreiz tur jāaizbrauc, lai redzētu. Tas nav braukt pa Vācijas bāņiem un plātīties ar tālbraucēja pieredzi, īstā tālbraucēja pieredze sākas Rumānijā, kur bāņa nav un kalnos jārāpjas pa serpentīnu. Ja pa leju, tad parasti vienā pusē ir upe, otrā klints un ceļš pa vidu. Kā tek upe, tā iet ceļš, līkums aiz līkuma. Vidējais ātrums pa Rumāniju ne vairāk par 60km/h, tagad būvē bāņus un lielajām pilsētām jau ir apvedceļi. Tolaik apvedceļi bija tikai ar traktoriem izbraucami.
    

    

    

                                  Uz otru pusi.

  Viss, kas notiek, notiek uz labu. Es arī tā ceru. Kādu laiku nebraucu un arī uz rakstīšanu prāts nenesās, kad jārisina sadzīviskas problēmas. Tagad nomainīju firmu un arī virzienu. No Itālijas uz Skandināviju. Auto marka gan palika nemainīga - Scania. Viss šai dzīvē kādreiz ir pirmo reizi.  Pirmo reizi brauciens ar prāmi, pirmo reizi Zviedrija un Norvēģija. Vēl jau tikai dažas nedēļas nostrādātas, tādēļ neko daudz neesmu redzējis, bet pirmie iespaidi ir. Dabas skati ar meža ezeriem kalnos, tas tiešām ir iespaidīgi. Par ceļiem pagaidām varu teikt tikai to, ka te Skandināvijā pirmo reizi sastapos ar trīs joslu trasēm, kur kustība ik pēc pāris km mainās, divas joslas vienā virzienā, viena otrā. Ceru, ka līdz rudenim apradīšu ar situāciju, lai sagatavotos ziemai, jo spriežot pēc nostāstiem te viss būs savādāk.

  Tagad , kad atkal sāku braukt, ceru, ka vakaros atradīsies arī laiks, lai pabeigtu iesākto.
  Gribēju pievienot klipu, bet, kaut kas nesanāca. Būs jāpaburas.

Gandrīz mednieku stāsti. Ungārija. Turpinājums

   Nākošajā reisā devos ar citu auto, tagad vairs neatceros secību, bet ar visiem izbraucu pa reisam, līdz tiku pie savas Scania. Aplis nebija liels, jo bija tikai 5 autiņi un vasarā visi gribēja atvaļinājumu, tāpēc man sēdēt nenācās.Pārsvarā reisi bija uz Ungāriju, bet gadījās arī uz Bulgāriju, Rumāniju un Itāliju.
   Kādā no pirmajiem reisiem, Ungārijā izkrāvos un braucu pēc kravas, karte priekšā un aiziet, toreiz tāda navigācija nebija, bet vienā no mazpilsētām,  krustojumā netrāpīju uz pareizā ceļa. Diena arī lietaina padevās. Jau eju ārā no pilsētas un saprotu, nav riktīgi, bet nav jau vieglais, uz vietas neapgriezīsi. Un piedevām vēl dzelzceļa tilts priekšā. Baigi zems man izlikās, un pārbaudīt - ies vai nē apakšā arī vēlēšanās nebija. Vai tad maz Rīgā zem Akmens tilta iesprūduši. Un vēl jo vairāk, ka virziens arī nav īstais, vajag tik apgriezties. Ātri novērtēju situāciju (tas viss notiek braucot) un pieņemu lēmumu pirms tilta cirst riņķī. Pirms dzelzceļa uz abām pusēm ir nobrauktuves uz lauka, es nolemju iegriezt priekšu vienā pusē un tad atpakaļgaitā pārstumties krustīm pāri šosejai, tā, lai autiņš paliek uz šosejas. Tā kā esmu bez kravas, tad nospriežu, ka piekabi no tās peļķes pēc tam izvilkšu. Pilsētiņa neliela, kustība pa šoseju arī neliela, vajadzētu iznākt. Bet nekā. Šovs tikai sākās. Līst un nepiekrauts autiņš dubļos, tas pats, kas uz ledus. Kur nobremzēju, tur arī paliku. Ielieku atpakaļgaitā, bet autiņš nekust, mēģinu uz priekšu - tas pats.
    Jau interesanti, bet vēl labāk paliek, kad saprotu, ka piekabe ir krustīm uz šosejas. Kamēr staipu kaklu, skatos viens jau ar Ņivu apstājas aizmugurē. Toreiz Ungārijā diezgan populāri auto. Skatos, vīrs nāk klāt un policijas formā! Izrādās braucis garām, skatās bāliņš mocās, prasa, vai nevajag palīdzību. Saku, ka traktors derētu, nedaudz pavilktu un būtu ok. Vīrs saka, ka pazvanīs ugunsdzēsējiem, iekāp Ņivā un prom?!
    Ar vieglo, vēl varēja aizspraukties garām. Laiks iet, lietus līst, cik ilgi sēdēsi. Provēju vēl, bet sapratu, ka veltīgi. Sēžu, gaidu. Pēc kāda laika, spogulī pamanu, vīri staigā gar autiņu, lecu ārā un redzu - stāv ceļmalā ugunsdzēsēju auto un vīri pilna pļava. Otrā pusē jau autobuss ar cilvēkiem netiek garām, arvien jautrāk. Domāju, tūlīt vilks ārā no dubļiem, bet šie savā mēlē vāvuļo un skraida šurpu turpu. Noprasa man, vai ar kravu, saku - nē. Viņiem tas auto neliels, bet abi tilti velkošie (tipa GAZ 66), domāju mierīgi izķeksēs. Ne dauz tikai iekustināt un kad tiktu uz piķa, tad jau es pats. Saukšot diktāku mašīnu. Ok, ok. Nu jau man vienalga, ka tikai izvelk. Pa rācijām šie sabīda lietas un saka lai gaidot kabīnē. Pa to laiku uz šosejas sāk veidoties štavs uz abām pusēm. Nepagāja ne pusstunda, kad ieraugu, lido pa šoseju ceļamkrāns. Tipa KATO. Četri tilti un izbīdāmā strēle vien šupājas. Pirmā doma, kas ienāca prātā - pusgadu varēšu strādāt par velti, kamēr atpelnīšu. Tāda tehnika izsaukta! Šie piebrauc, izbirst vēl kādi seši vīri, domāju tūlīt trose būs klāt un ārā. Nē! Krāns nostājas zem tilta, zem tā paša, kur baidījos līst un stumj laukā ķepas. Man mati gaisā, domāju galīgi traki, ar celšanu cels. Pa to laiku uzradās čalis, kurš mācēja krieviski runāt.
   Šis man ņem skaidrot, lai neuztraucoties par maksu. Ne forintus, ne euro ne vajadzēšot, jo es esmu no svešas valsts, man gadījās ķibele un tāpēc esot avārijas brigāde, lai to atrisinātu. Izklausījās jau cerīgi, bet ticība nebija. Krāns pa to laiku jau nostājies uz ķepām un redzu, vīri velk trosi no vinčas. Piekabināja un izvilka bez aizķeršanās, man tikai lika sēdēt un grozīt stūri. Un visu to filmēja vietējā televīzija, vai nav kārtīgs šovs. Kad beidzot stāvēju uz šosejas un jau uzzinājis pareizo virzienu, kur  vajadzēja braukt, biju, izlijis, dusmīgs un vēl neēdis. Kādas pāris st kopā biju pazaudējis, bet, kad atāķēja trosi un teica čau, es lieki nekavējos. Liku robā un prom, kamēr nav pārdomājuši un naudu neprasa. Kad pārbraucu mājās, pie dispečera kabinetā gāju ar satraukumu, domāju rēķins jau būs priekšā, bet nebija. Es arī neko neprasīju un nestāstīju, bet vēl pāris mēnešus gaidīju, ka pasauks un liks parakstīties Tā arī nekas neatnāca. Maģāri nepiemānīja.