Gandrīz mednieku stāsti

Valodas

      Tā kā esmu īsts padomju laiku cilvēks, tad vienīgo svešvalodu, kuru māku ir krievu, bet Eiropā ar to nepietiek. Tomēr sazināties ar citiem nepieciešams, tāpēc pastāstīšu, interesantākos gadījumus,  kaut gan to nemaz tik viegli nav izstāstīt, tas jāredz. 

     Sākšu ar pāris gadījumiem Ungārijā. Tas bija Miskolc. Mēs no Liepājas Metalurga vedām drāti uz Miskolc. Izkrāvos un aizbraucu nostāties parkingā pie šopiem. Ungārija nebija no lētajām zemēm, bet vienmēr varēja atrast, ko labu par saprātīgu cenu. Nu tad arī vazājos pa šopiem , kamēr atsūtija iekraušanas adresi. Tur bija TESCO, kurš strādāja nonstopā un OBI. Vazājos pa OBI un ieraugu aluminija trepes ar baigo atlaidi. Tā kā nesen biju saņēmis savu auto, jo sākumā strādāju par maiņinieku, tad nolēmu nopirkt trepes, ja vēl zināju, ka pie mums tās ir stipri dārgākas. Paņemu trepes un stiepju uz kasi. Liels bija mans izbrīns, kad ieraugu, kādu ciparu izsit meitene kasē. Stipri lielāku nekā es redzēju uz trepēm. Prasu kā tad tā, bet saprotiet, es taču nemāku neko vairāk par latviešu un krievu valodu, tas ka krievu valodu labāk nelietot man pieleca pirmajos reisos. Nu tad pārsvarā runāju savā valodā, viņi savā. Es jau vienmēr zinu, ka latviešu valodu sarunu biedrs nezin, bet tam otram, kamēr pielec, ka runāju ne tajā valodā, tad sākas pats interesantākais. Abi meklējam vārdus, kurus sarunu biedrs sapratīs, vienalga, kādā valodā tie teikti. Un ticiet man vienmēr var atrast vārdus un žestus, lai ieskaidrotu otram, ko vēlies. Cita lieta, ja nevēlas, bet par to vēlāk. Kā pie mums smejas, kad prasa, kā tad Tu sarunājies, ja nemāki svešvalodas, tad atbildam - rokas nogurst runājot.

      Nu tad es izrādīju savu izbrīnu par cenu, meitene mēģina man skaidrot angliski, bet kāda starpība, kādā valodā, ja tā nav latviešu. Beigās atskrēja vēl viena, nu ņemas pa abām mani pārliecināt, ka viss esot pareizi, bet es nepadodos un aicinu līdzi uz zāli, kur paņēmu trepes un lieliem cipariem ar sarkanu krāsu bija cita cena, meitene nāk ar. Pievedu pie stenda un lepni rādu, re! Šī skatās tiešām, bet tūlīt sāk kaut ko skaidrot, ka tas bija sen un tā nav taisnība. Tipa akcija beigusies, bet aizmirsuši noņemt plakātu. Bet es arī vairs negribu padoties, jo cena laba. Spurojos pretī - kas man par daļu, ka aizmirsi noņemt plakātu, es redzu ar lieliem cipariem cenu un ņemu. Saprotiet nevaru vairs pateikt , kādiem vārdiem notika saruna, jo tas bija tik sen, bet to pat pēc piecām minūtēm otrreiz precīzi neatkārtosi, tas tiešām ir jāredz tad, kad tas notiek, bet galvenais ir rezultāts. 

      Meitene, redz, ka es iespītējos un sarunu tonis arī jau sāk palikt tāds, ka apkārtējie sāk pievērst uzmanību un mīļā miera labad kasierei saka lai dod ar pa to cenu, bet pati ātri novāca plakātu, lai vēl kādam nerodas vēlēšanās to izmantot. Domāju, ka lielu lomu nospēlēja arī tas, ka biju ārzemnieks, bet galvenais ir rezultāts un mani jau vairs neinteresēja, kā viņas atskaitīsies, man bija trepes pa saprātīgu cenu. 

      Otrs gadījums Ungārijā notika Budapest. Atceros bija piektdiena, oktobra beigas, vai novembra sākums, to gan vairs nepateikšu, atbraucu krauties uz Igauniju. Piestūmos pie rampas un gaidu. Pēc laika mani pasauc un rāda uz piekabi un kaut, ko skaidro par tentu. Nevaru saprast, ko viņi grib. Rāda uz tentu un saka, ka nekraus, domāju caurs. Ieeju iekšā un pētu no iekšpuses, saule nespīd cauri. Ungārijā bija padsmit grādi, atceros, T kreklā staigāju un tad viens izmeta frāzi, kuru pat es sapratu - Igaunijā -10, sals. Prasu, kas kravā, man parāda - bērnu pārtika, stikla burciņas. Ja nemaldos ābolu biezenis. Tagad man sāk pielekt, ungāri baidās, ka līdz Tallinn, es  kravu dzīvu neaizvedīšu, -10, burciņas būs lupatās. 

     Pa to laiku atskrējis viens čalis no ofisa un aicina līdz. Nu aizejam līdz ofisam un tur man ņemas skaidrot, bet es jau tikai varu nojaust, saprast nesaprotu. A šim pirksti gaisā un peras man virsū- angliski māki?, saku: nē, vāciski māki?, es atkal - nē, ungāru valodu, jau ne tik nezini, kā tad lai es Tev ieskaidroju?! Te nu man sanāca dusmas, un tagad es peros virsū viņam- latviski māki? Šis- nē. Krieviski māki?, šis atkal - nē! Ko tad Tu te plāties ar savām valodām! es viņam saku un viss ofiss sāk smieties, tad pieceļas cits un metas glābt situāciju. Mieru , mieru, un ņemas man skaidrot, to, ko es jau nojautu, nu skaidrs, es viņam saku, redz var ieskaidrot, ja grib, bet jāatrod veids, kā to izdarīt, nevis plātīties. 

     Tad vēl pāris gadījumi, no Rumānijas, kurus arī varētu pieskaitīt stāstam par valodām. Pirmais notika Bukuresti. Šefs bija baigais gnīda un mašinās līdzekļus negribēja ieguldīt, kaut ko pielaboja un brauc, ar domu, ka gan jau iznāks. Nu parasti jau nesanāca un es visās valstīs, kur biju, zināju, kur atrodas Scania servisi, jo visos es biju. Bet ne par to. Šoreiz Scanim pārplīsa savienojums uz retarderi un tosols gāžas ārā. Atkal krāvos uz Tallinn, sakrāva un braucu uz māju pusi, skatos sāk kāpt temperatūra, atradu, kas par vainu, bet sapratu, ka saviem spēkiem problēmu neatrisināšu un nolēmu aizvilkt līdz servisam. Vakarā iebraucu servisā, vēl nopriecājos , ka pa ceļam, nebija speciāli jāriņķo. Servisā noskaidroja, kas par vainu un pateica, ka nākošā rītā viss būšot ok. Parādīja, kur nostāties un čau līdz rītam. No rīta tūlīt ierāva boksos un sāka skrūvēt. Kamēr skrūvēja, vazājos gar stendiem un ik palaikam palūkojos, kā šiem veicas. Visur, kur esmu bijis, nevienā vietā, izņemot Rīgā, nav aizliegts vērot, ko dara, pie tava auto, galvenais nemaisies pa kājām un netraucē. Pie mums iztriec ārā un pēc tam rēķins, kā tapešu rullis, kas tik tur nav sarakstīs, ko tik viņi nav darījuši. Bet ne par to. Nu lūk, rumāņi skrūvē Scani, bet es vienā stendā ieraugu Scania guļammaisu. Nospriežu, ka man vajag, bet cena, ja nemaldos bija ap 40euro. Tai laikā, tā bija liela nauda. Kad Scanis jau bija saremontēts un jau rakstīja rēķinu, es pateicu, lai iedod vēl guļammaisu, šis vēl noprasīja, vai rakstīt tai pašā rēķinā? Saku- Jā. Un pie sevis nodomāju, nu kurš sapratīs, kas tas ir, ja rakstīts rumāņu valodā un stipri zīmogi stūrī, nevienam pat prātā nenāks, ko pārbaudīt. Vēl jo vairāk, tas bija tad, kad tāds Google tulkotājs nemaz vēl nebija. Tā es tiku pie Scania guļammaisa, kalpo godam vēl tagad.
     Otrs gadījums, jau kā slavenajā krievu filmā "Nacionālo medību īpatnības", nācās stāvēt sestdienu un svētdienu uz Ungārijas un Rumānijas robežas. Protams parkingā. Blakus man stāvēja rumānis un sanāca tā, ka rumānis ielūdza pie sevis ciemos. Nu, kā parasti ar tukšām rokām ciemos neiet un sestdienas vakars tika pavadīts godam. Izrunājāmies par visu ko, es savā valodā, viņš savā. Uzzinājām cik liela katram ģimene, cik kurš pelna, kur dzīvo un visu pārējo. Ciparus rādījām viens otram uz kalkulatora, pārējo visu var atrast, kā pateikt, lai otrs saprastu.
    Tad vēl par sapratni viens gadījums Itālijā. Vācu sborņiku, tas ir dažādas kravas vairākās vietās. Vienā vietā man iekrāva caurules, kuras noliku pie borta, priekšā iekrāva dažas paletes un braucu uz nākošo. Tur arī sākās šovs.
    Piestumjos pie rampas un sakārtoju piekabi, lai pieņemtu kravu, bet, kas būs vēl nezinu, zinu, ka uz paletēm. Atbrauc krāvēji ar kariņu un atskrien arī viens no ofisa. Ierauga, ka piekabē ar kariņu nevar iebraukt līdz galam un sāk kliegt, ka te jau nevar iekraut, kā tad lai to izdara un tādā garā. Es cenšos ieskaidrot, ka vajadzēs nedaudz palīdzēt un viss tiks sakārtots, bet čalis no ofisa tik plātās ar rokām un kliedz, ka te nekas nesanāks. Beigās neizturēju un parādīju uz stikloto būri, no kura viņš atpērās un saku, lai lasās. Krāvēji jau sāka smīnēt, pasaucu vienu no viņiem un izkaidroju, ka vajag ar kariņu pacelt caurules un samainīsim paliktņus uz īsākiem, lai var iebraukt. Tā arī izdarījām un bez bļaušanas. Tas vēl vienu reizi pierādīja, ka ja nav vēlēšanās saprasties, tad arī vienā valodā runājot, to būs grūti izdarīt, bet, ja ir vēlēšanās saprasties, tad valodai nav nozīmes. Galvenais nestaigā pirkstiem gaisā.