Sveiki

     Sveiciens visiem, kas seko un lasa, bet rakstnieks laikam no manis neiznāks, taču vēl atmetis visu arī neesmu. Ir iesākti vairāki stāstiņi, bet vajag laiku un iedvesmu, lai novestu līdz galam. Atkal klāt rudens un garie vakari, tad ceru, ka saņemšos. Skatos Jančuks arī sācis retāk rakstīt, bet izrādās citi jau grāmatu izdevuši. http://taalbrauceejapieziimes.blogspot.com/
   Lai veicas visiem!

Gandrīz mednieku stāsti

Policija, bagi un citi velni.

  Paši saprotiet visu nevar izlikt publikai, bet dažas epizodes tomēr pastāstīšu. Secība, kādā atcerēšos nav tik svarīga, bet ceru, ka palasīt būs interesanti.

  Sākšu ar to, kā policisti palīdzējuši dažādās situācijās. 

  Kad sāku braukāt uz Itāliju, atceros, ka kolēģis teica, ja iela paliek tik šaura, ka balkons sāk strīķēties gar fūri, tālāk labāk nebrauc, jo Tu jau esi d...!  Nu un man kā reizi nācās iekulties gandrīz līdzīgā situācijā. Tas bija pie Neopoles. Braucu pa pilsētiņu un ieliņas šauras, bet manējā, kā nav, tā nav. Tad ieraugu, krustojumā stāv policisti, es uzreiz Scani nolieku mierā, ieslēdzu avarijkas, CMR (kravas pavaddokuments) rokā un pie policistiem. Man jātiek te! Tas, kas notika pēc tam, bija šova cienīgs gabals. Kādas 10min trīs policisti (sieviete un 2 vīrieši) savā starpā ņēmās apspriest, kur ir tā adrese un kā man tur tikt. Tad beidzot vienojās un viens no policistiem izgāja uz ielas. Nolika mierā arī visus pārējos, parādija, lai giežu riņķī. Otrs pateica, lai sekoju, un iekāpa auto. Ieslēdza bākugunis un uz priekšu, es ar Scani aiz viņa, aizveda uz palielu laukumu. Nolika mani tur un pateica- Gaidi, Tev atbrauks pakaļ. Pats apgriezās un aizbrauca. Un tiešām, pēc kādas pusstundas no firmas atbrauca pārstāvis un atkal teica, lai sekoju. Vienīgais baidījos, kā viņš mani vedīs. Ja tā kā vieglie, būs auzas, bet tas bija sakarīgs un brauca tā, lai es ar fūri varētu izbraukt. 

   Par Neapoli, vēl jāsaka, ka toreiz biju pārsteigts par atkritumu kalniem, kuri bija piepilsētās uz ielām un to, kā braucot pa bāni pirmo reizi ieraudzīju Vezuvu. Es vēl nodomāju, baigais kalns, izskatās kā Fudzijama Japānā. Un liels bija mans pārsteigums, kad vakarā atšķīru karti un ieraudzīju - tas arī ir vulkāns- Vezuvs.

   Tad vienreiz Itālijā krustojumā nogriezu uz nepareizo pusi, pēc pāris km iebraucu kādā ciemā un saprotu, laikam nav riktīgi. Skatos krustā stāv policists. Dabīgi - Scanis mierā, avarijkas, CMR - man vajag te. Policists apstiprina, manas aizdomas, tas ir uz otru pusi. Es tikai pajautāju vai varu, te griezt riņķī? Policists atbildēja apstiprinoši, izgāja krustojuma vidū, pacēla roku un nolika visus mierā. Apgriezos, pasveicināju policistu un aizbraucu.

    Līdzīgs gadījums bija Austrijā. Braucu mājās no Itālijas un ceļā no Wien uz Bratislav norāvu ne tajā nobraucienā. Toreiz braucām caur Slovākiju un bānis no Wien uz Bratislav vēl nebija, vajadzēja braukt pa nacionalku, kā mēs sakām. Norāvu no bāņa un sapratu, ka vajadzēja nākošajā. Apstājos un gaidu momentu, kad varēs raut riņķī, lai brauktu atpakaļ. Te piebrauc policija un prasa, kāpēc stāvu?. Es šiem stāstu, ne tur nogriezos un tagad gribu apgriezties un braukt atpakaļ. Ok! Policits iekāpj mašīnā un brauc prom, bet tūlīt atkal apstājās un nāk atpakaļ. Es jau paspēju nodomāt -Tā! Kaut kas nepatika. Tagad būs sūdi! Bet policists izgāja uz ceļa- Halt! Un nolika visus mierā. Satiksme bija diezgan liela un man būtu jāķer moments, bet tagad policists parādīja, lai griežu riņķī. Ko es arī izdarīju, pasveicinājām viens otru un aizbraucām katrs uz savu pusi.
   Tas par palīdzību. Varbūt vēl kādu aizmirsu, bet tos labākos pastāstīju. Bija arī pārkāpumi, jo ne jau bez grēka. Te nu jums jāsaprot, ka negribu attaisnot savu rīcību izdarot pārkāpumu, bet vienkārši pastāstīt, kā tas bija.
   Sākšu atkal ar Itāliju. Velku pa bāni un  veicot apdzīšanu, nepaspēju to izdarīt līdz tunelim. Bet Itālijā tunelī smagiem apdzīt aizliegts. Pabeidzu manevru jau tunelī. Nākošajā tunelī, ( ienākot no Austrijas caur Arnoldstein tuneļi no vienas vietas) policijas auto jau blakus. Paskatos uz šiem, viņš parādīja- tunelis beigsies - malā! Ievilka mani kabatā un šovs sākās.  Kā viņš aurēja sākumā. Tiesības nost uz pusgadu, 400eur sods. Mēģināju iebilst, kā tad mājās tikšu bez tiesībām. Lai zvanot šefam un lidojot ar lidmašīnu, vai izsaucot taksi, viņam esot vienalga. Varot braukt arī ar autobusu. Tad sāku skaidrot, ka vienkārši nepaspēju veikt manevru līdz tunelim. Te policists mani pārtrauca- zīme jau 5km iepriekš bija, ka apdzīt vispār aizliegts! Tagad es uztaisīju lielas acis - vai tad?!
   Nu jau saruna noritēja mierīgākos toņos un es saku, ka tik daudz man nemaz nav skaidrā naudā. Policists uzreiz noprasīja 150eur būs? Tik daudz būs, atbildēju,jo makā divi simtnieki bija, bet tad tiesības atdosi?, prasu. Ja maksāšu uzreiz, tad atdošot. Neko darīt, gāju pēc naudas. Atnesu naudu, policists izvilka savu kodeksa grāmatu un sāka šķirstīt. Tad kaut ko atrada un parādīja kolēģim, tas apstiprinoši pamāja - derēs, un sāka rakstīt protokolu. A4 formātā. Izrakstīja sodu par 150eur un atdeva tiesības. Kas bija rakstīts protokolā un ko biju pārkāpis nezinu, bet tiesības palika kabatā. Itāļi vienkārši sameklēja sodu uz 150eur un šķīrāmies ar godam padarīta darba sajūtu no policistu puses un atvieglojuma sajūtu no manas puses- daudz maz veiksmīgi izkūlos.
   Panos pārsvarā par ātrumu iekrītam, jo atļautais ātrums smagajiem ir 70km/h, murgs kaut kāds. Pa bāni ok, tur iet ar 90km/h, bet pārsvarā mēs ejam pa visiem ceļiem ar 85- 90km/h, nu un tad nākas taisnoties, mānīties un ko tur slēpt arī atpirkties. Un tas viss ir īsts improvizāciju teātris dzīvē, jo te nu nav variantu, vai nu maksā uzreiz vai mēģini ko darīt lietas labā. Gadās tikt cauri arī sveikā.
   Vienreiz nāku mājās pirms Ziemassvētkiem un panos kādā ciemā kā nācu iekšā tā arī sašāva. Noliek mani mierā, pienāk policists savāc papīrus un saka- Pan, šipko jedeš! Uzprasīju cik tad bija? 76, viņš atbild, un prasa, kur tad jāskrien? Nu te es nenoturējos un sāku- Tu redz svinēsi svētkus, a man vēl līdz Tallinn jāvelk. Cauri Polijai, Lietuvai, Latvijai uz Igauniju. Vai tad jūs arī svinat?, pans brīnījās. Atbildēju ar pretjautājumu- vai tad mēs savādāki? Tad pans prasa- 7. janvārī, vai tad nav?, nu ņemu skaidrot, ka tad pareizticīgie svin Ziemassvētkus. Beigās šķīrāmies kā draugi, vēl pabrīdināja, ka nākošajā derevņā arī radars, lai neskrienot.
   Uz balli nepaspēju, jo no Tallinn 24.decembrī, tikai izbraucu, tad vēl nesvinēja, kā valsts svētkus un bija jāstrādā. Rīgā vēl pusdienu stāvēju rindā lai Scani nomazgātu un mājās jau pārbraucu dusmīgs uz visu pasauli.
   Neliela atkāpe, bet tālāk atkal par policistiem. Parasti jau uzreiz ir skaidrs, vai apturēja, lai izspiestu naudu, vai tiešām par pārkāpumu. Ja par pārkāpumu, tad lekties nav nozīmes, bet ja izspiedēji, tad kapājos līdz pēdējam. Vienreiz nāku mājās no Ungārijas un jau naktī panos paņem mani ciet. Dabīgi vilku - cik iet. Kur viņi stāvēja, neredzēju, bet kad panāca un apturēja, skaidrs -par ātrumu. Pienāk pans un uzreiz nosauc mežonīgu summu- pāris tūkstošus. Es uzreiz atbildu, lai nemuld, maksimums, ko vari uzlikt divus simtus zlotos. Tai laikā par katriem 10km virs normas 100zl, tā kā smagajiem atļautais bija 70km/h, tad par 20km 200zl. Pans saka- Tev gāja ap simtu! Es atkal - nemuldi! 90 maksimums. Skaidrs, būs jāatpērkas. Es šim saku- man ir 100eur vienā gabalā, vari samainīt? Nevarot. Simtnieku es Tev nedošu, atbildu, vēl ir 20zl un 10eur, ņem un braucam. Viņš neesot viens. Es vēlreiz saku- simtnieku nedošu, gribi ņem 20zl un 10eur un liecies mierā. Pans šķobījās, šķobījās, bet beigās paņēma un aizbrauca. Es ar liku Scanim pa klaņiem un vilku tālāk.
   Citējot klasiķi- bija arī tāds gadījums. Eju uz Itāliju un panos aiz Augustov apdzinu pāris fūres un pēc pāris km skatos nāk pakaļ policists ar mirgalkām (bākugunīm). Jā! Novelk mani malā. Domāju atkal par ātrumu, nē! Esot apdzinis krustojumā. Neatceros summu, kuru viņš nosauca, bet sapratu, ka tik daudz es maksāt negribu un jutu, ka jākapājas. Es saku- skaidra nauda vispār nav!  Kā tad Tu bez naudas brauc?- vaicā policists. Man ir bankas karte, atbildu, ja vajag, normālās zemēs ir bankomāts un tur var tikt pie naudas. Pans laikam ātri mēģināja izskaitļot tuvāko bankomātu, bet vai nu nezināja, vai tādu nebija, tad sadraudēja, ka nākošreiz būšot sods un atdeva papīrus un dusmīgs aizbrauca. Bet variants ar karti ne vienmēr der, jo pagājušajā gadā pie Berlin mani paņēma uz bāņa it kā par distances neievērošanu. Piebrauca blakus un parādīja, lai sekoju. Novilka no bāņa un braucām kādus 5km līdz ciematam, tur bija kolonka, ievilka stāvlaukumā un sāka skaidrot. Neesmu ievērojis distanci. Uzprasīja, kādā valodā sapratīšu? Atbildēju- latviski. Latviski neesot, varot piedāvāt krieviski un iedeva kaut kādas lapas. Tur krievu valodā bija rakstīts, ka braucot pa bāni, distancei starp transporta līdzekļiem jābūt vismaz 50m un atsauce uz noteikumu punktu, kuru ne es zināju, ne varēju pārbaudīt tā eksistenci vispār. Tad aizgājām līdz vieglajam (netrafarēts BMW) un parādija video, kurā redzams, ka tuvojos fūrei, jo taisījos apdzīt, bet šie piezagās un tagad notiek skaidrošanās. Kad prasīju, pēc kādiem parametriem noteica attālumu, tad atbilde bija - attālums starp stabiņiem ceļu malā esot 50m, bet video redzams, ka es jau esmu tuvāk. Kad mēģināju iebilst, ka es nevis braucu aizmugurē, bet gatavojos apdzīt, tad nemaz neklausījās, bet tik mala savu maļamo par distanci. Tu tur vari skaidrot, ko gribi, bet viss jau atstrādāts perfekti. Paņem uz bāņa, novelk malā un tikai ārzemniekus, jo laukumā bija tikai pani, leitis un es un vēl viena policijas ekipāža. Jāmaksā uzreiz un skaidrā naudā (110eur), ja tev nav naudas, tad kolonkā ir bankomāts, vari noņemt. Viss ir izdomāts. Ja nepatīk, vari tiesāties, bet tagad jāmaksā, tāpēc arī tikai ārzemnieki, jo vācieši attiesās.
    Vienreiz Suwalkos novelk malā kontrole- bagi, kā mēs saucam. Pārbauda visus dokumentus un pēc laika pasauc mani un saka- viss ok, bet bānis jau sen esot beidzies, tomēr pēc taho rādījumiem esmu braucis ar max ātrumu. Kad mēģināju, ko iebilst, pans uzreiz atbildēja- es zinu, ka jums jāskrien, lai nopelnītu, ka šefs, tā liek, ka visi tā brauc, bet šodien es noķēru Tevi. 100zloti un vari braukt. Pēc tik atklātas runas man sanāca smiekli, samaksāju 100zl (apmēram 25euro) un braucu tālāk.
    Vēl jau ir muitnieki un robežsargi, ar tiem arī gadās piedzīvojumi. Tā reiz nāku mājās no Ungārijas ar rumu un Barwinek (Polijas- Slovākijas robeža) pans prasa, kas kravā? Atbildu- rums. Kāds rums, man prasa, saku alkohols. Tūlīt savāca visus papīrus un saka, lai nobraucot malā. Kad jautāju, vai kādas problēmas, tad saņēmu atbildi, ka slovākiem arī jāpārbauda. Bija ap diviem naktī. Pie sevis domāju, ka robežsargi gribēs kādu pudeli sev, jo vedu Cazino rumu. Nolēmu, ka kravu nevēršu vaļā, lai sauc ārā muitu un raksta visus papīrus, kā pienākas. Pagāja kādas 20min atnes man atpakaļ dokumentus un saka, ka varot braukt. Es pārsteigumā vēlreiz pārprasu, vai viss ok un tiešām varu braukt. Slovāks saka jā, viss ok. Paskatos pulkstenī- pustrīs naktī, kravu neaiztika! Tad ienāca prātā, varbūt asti pielika un tagad skatīsies, kur likšos gulēt. Nolēmu nekur vairs nebraukt un nostājos turpat stāvlaukumā uz robežas. Lai paši sargā un likos gulēt. No rīta, kā startēju, tā līdz Lietuvai vilku bez apstājas un pārbraucu mājās bez piedzīvojumiem.
    Lai visiem laimīgs Jaunais gads, bez policijas un citiem velniem! Laimīgu ceļu un lai veicas visiem, kas pie stūres!

Gandrīz mednieku stāsti

Mācība

Serbija. 

   Sveiciens visiem! Iznāca pabūt mājās un rudens vakaros laika vairāk kā vasarā, tāpēc saņēmos un mēģināšu kaut ko uzrakstīt.

   Nu jau kādu laiku biju Rumānijas braucējs un nemaz nebija slikti. Piedzīvojumi jau vienmēr gadās, bet tādi, ar nopietnām problēmām gāja secen. Pa Rumāniju beigās nodauzījos vairāk, kā gadu, bet šoreiz stāsts par Serbijas mācību. 

   Biju izkrāvies Rumānijā un iedeva man kraušanos Serbijā, Bačka Palanka, no turienes vilkām linoleju Elis veikaliem. Tai laikā braucot uz Rumāniju, līdz bija pāris CARNET TIR (īsā un garā) un dozvoli  (atļauja iebraukt konkrētā valstī) uz blakus esošajām valstīm, jo nekad nevarēja zināt, kur iemetīs. Bija oktobra beigas, tieši kā tagad. Atbraucu līdz robežai netālu no Drobeta -Turnu Severin( tilts pār Donavas upi, vispār jau laikam, tas bija dambis), robežkontroli Rumānijas pusē izgāju bez problēmām. Pārbraucu tiltam un nostājos stāvvietā. Bijām kādas sešas mašīnas. Atdevu dokumentus un gaidu. Pēc kādas pusstundas ievēroju, ka laukumā palikusi tikai mana mašīna, eju pie lodziņa un prasu, kas par lietu? Neatceros kāpēc, bet salecos diezgan nopietni, jo to, ka man draudēja uzlikt roku dzelžus, atceros. Vēl atceros, ka serbi prasīja, vai man ir Serbijas vīza. Skaidroju tiem ākstiem, ka man nevajag vīzu, jo esmu no Latvijas. Panācu to, ka izsauca maiņas vecāko. 

    Aizveda mani uz kabinetu un maiņas vecākais rāda uz karti pie sienas un saka- parādi, kur ir Latvija. Piegāju pie kartes un parādīju. Serbs paskatījās un vēl noprecizēja EU?  Nu , bet!, lepni atbildēju. Bet tas bija toreiz, tagad vairs neesmu tik lepns, bet ne par to.

    Skaidrībā tikām, vīzu nevajag, bet tad uzreiz es prasu, vēl ir kādas neskaidrības? Nē, neesot!, atbildēja serbs un deva rīkojumu atdot dokumentus. 

    Kad izgāju no ēkas, jau bija tumšs un vēl sniga. Vēlreiz atgādinu, bija oktobra beigas. Nezinu vai tas bija pirmais, vai nākošais sniegs, bet uz nakti sniegs, vienmēr neko labu nesola. To es tagad zinu, bet toreiz man bija adrese un laiks braukšanai arī bija, tāpēc ielēcu Scanī un uz priekšu. Sniegs turpināja snigt. Pēc kādas stundas jau biju kalnos un apņēmības pilns turpināju ceļu, kaut gan jau pabraucu garām pāris neveiksminiekiem, kuri jau bija pakārušies pirmajos cēlumos. Nesaprotiet tikai burtiski. Paņēmu kādus divus jau nopietnākus cēlumus un tik vilku uz priekšu. 

    Vēl jāatgādina, ka tai laikā navigācija nebija un braucām pēc kartēm, bet vai tad mēs kādu kravu nenogādājām līdz galam. Nogādājām! Dabīgi, ka tagad to izdarīt ir vieglāk un galvenais ātrāk. Bet atkal ne par to.

    Kalnos veda divi ceļi, bet es izvēlējos to, pa kuru ātrāk varēja tikt līdz bānim. Jau bija nakts, kad sapratu, ka rāpjos jau nopietnākā kalnā, jo sākās serpentīns. Vienā no līkumiem satiku ceļu uzturēšanas dienesta vīrus, tie pateica, ka diez vai es tikšu līdz augšai, vajadzēja  braukt pa otru ceļu. Kad prasīju, kur var apgriezties?, vīri teica, tagad, tik uz priekšu! Tas ceļš palika 12km atpakaļ. Kā vēlāk izrādījās biju izvēlējies īsāko, bet grūtāko ceļu, bet tonakt es to nezināju. Kad beidzot Scanis sāka buksēt un apstājās, atskārtu, ka uz ceļa esmu palicis viens. Sniegs arī vairs nesniga, bet ar to, kas bija, pilnīgi pietika, lai netiktu augšā. Buksējos diezgan ilgi, nosvilināju riepas, bet ap diviem naktī, beidzot metu mieru, jo sapratu, bez palīdzības nekas nesanāks. Likos gulēt, bet gluži bez uguņiem atstāt autiņu uz ceļa, kaut arī mežā, arī nebūs labi, tāpēc nolēmu atstāt gaismas degam, bet lai no rīta iztiktu bez pārsteigumiem, arī Scani atstāju rūcam. Gulēju slikti un līdz ar gaismu biju augšā. Padzēru kafiju, iekodu un tagad dienas gaismā varēju apskatīt kalnus, kuros biju iestrēdzis. Sniega nebija nemaz tik daudz, kādi 5cm, bet kā jau teicu, pietiekoši, lai es te uzkārtos. Ja vēl nebūtu, bez kravas, tad arī viss būtu savādāk. Kā būtu, ja būtu, par to lai stāsta deputāti un valdība, bet man kaut kā vajadzēja tik no šiem kalniem ārā.
    Drīz vien arī parādījās pirmie braucēji, bet diezgan ātri sapratu, ka tikai vieglie, neviena smagā. Cik ilgi sēdēsi, ja uz augšu netiek, braukšu uz leju. Nu tad stūmos atpakaļgaitā no kalna lejā, bet ceļš kalnos iet līkumu līkumiem un tagad tas jāveic ar fūri atpakaļgaitā. Tas jau nebija tas grūtākais, bet ik pa laikam gan no priekšpuses, gan aizmugures parādījās kāds vieglais, kuram bija jāvelta vairāk uzmanības, lai nesanāktu vēl lielāka ķibele. Un pēc kādiem 8km, kurus , jau biju nobraucis atpakaļgaitā, beidzot tiem vieglajiem izdevās.
   Kamēr vaktēju, kur vieglais, palaidu garām, ko dara fūre, jo viss tas notika kustībā. Kad ieraudzīiju, ka fūre jau iet grāvi, bija par vēlu. Mēģināju uz priekšu, buksē pa sniegu, sāku šūpināt, bet kad sāka celties gaisā riteņi, jo tie, kas grāvja pusē grima arvien dziļāk, sapratu, labāk mest mieru, ja negribu atrasties tur lejā.
   Mēģināju apturēt vieglos, bet viņu arī nemaz nebija tik daudz. Sēžu kabīnē un kā izdzirdu kādu braucam lecu ārā, bet neviens neapstājās. Gadījās pat izlēkt priekšā kaut kādam eskortam, kad tie palidoja garām, nopriecājos, ka vispār neesmu notriekts. Pēcpusdienā beidzot viens pašizgāzējs nāca lejā no kalna, apturēju. Serbs apsolīja palīdzēt, bet atpakaļ braucot, tad būšot ar kravu. Pēc kādas stundas viņš tiešām nāca atpakaļ ar kravu un paņēma manu Scani cietajā sakabē, uzvilka augšā vēsā mierā. Atdevu visus savus alus krājumus.
   Naktī es domāju, ka esmu ticis vismaz līdz pusei tam kalnam, bet, kā tagad izrādījās, labi, ja trešo daļu biju veicis. Tomēr vislielākais pārsteigums un dusmas par sačakarēto reisu nāca pēc kādiem 10km, kad nolaidos no kalniem, otrā pusē. No sniega nebija ne vēsts- visapkārt zaļa zālīte.Iekraušanu nokavēju, riepas nosvilinātas, pats neizgulējies, bet tas izrādījās vēl nebija viss.
   Neatceros, kur un kā sakrāvos, bet jau Ungārijā un piektdienas vakarā sprāga aizmugurējā riepa, kad apstājos, redzēju, ka tagad esmu  uz diskiem. Jo sprāgstot vienai riepai, otru tā bija parāvusi līdz. Tas kā reizi pietrūka pilnai laimei. Nopriecājos - vismaz sniega nav. Sprāga labās puses riepas un tāpēc pārbraucu ceļa kreisajā pusē, lai domkratam apakšā būtu pamats, nevis grants. Bet tā kā bija jau vēls un tumšs, likos gulēt. Nu jau gudrs! Naktī nav ko mocīties!  Atkal atstāju Scani  ar uguņiem un rūcot.
   Rīts pienāca ar cerībām un miglu. Tagad dienas gaismā varēju apskatīt postījumus. Riepām sprāgstot bija norauts arī brizgoviks(dubļu sargs). To atradu uz lauka, kad meklēju kādu akmeni, lai ir uz kā uzbraukt, jo nevarēju palikt zem tilta pat domkratu, lai paceltu. Sapratu, ka līdz Polijai ar vienu riteni, jo rezervē bija tikai viens, netikšu, ja vēlreiz sprāgs, tad zvans. Bija sestdiena un pa ceļam zināju tikai vienu riepu servisu Ungārijā, jo tas bija pie trases, bet vai sestdienās strādā, nebija ne jausmas. Tas vēlāk, tagad bija jāuzliek vismaz zapaska.
    Kad beidzot tiku galā, bija pusdienlaiks. Sāku braukt un domās tik lūdzos, lai tiktu līdz servisam. Tiku, bet dabīgi sestdienā te neviena nebija. Toties blakus bija krogs. Gāju uz turieni. Tur man pateica to, ko jau zināju, šodien nestrādā. Bet man nebija variantu un nelikos mierā. Teicu, ka problēmas un vajag palīdzību, neprasiet kādā veidā sapratāmies, par to jau rakstīju iepriekš, bet rezultātā krodzinieks sazvanīja servisa večus un tie atbrauca. Nopirku divas riepas un tās servisā uzmontēja. Tālāk jau iztiku bez piedzīvojumiem, vismaz neko ievērības cienīgu neatceros, bet mācību dabūju uz mūžu.
             KALNOS PIEDZĪVOJUMI NAV JĀMEKLĒ!  Un vēl jo vairāk ziemā. Vakarā sāk snigt, liecies gulēt, no rīta, gaismā novērtē situāciju un tad pieņem lēmumu. Braukt, vai nebraukt, jo nav neviena krava Tavas dzīvības vērta.
    Lai veicas visiem, kas ceļā! 

  

Gandrīz mednieku stāsti

Serbija.

Pirmā reize.

   Serbija un Horvātija nāca pēc Rumānijas. Vēlāk tā bija ikdiena, bet sākumā tas bija kontrastiem un pārsteigumiem pilns pasākums. Pirmā sastapšanās ar serbu robežkontroles dienestiem palikusi atmiņā.

   Uzbraucu uz svariem un atdevu dokumentus. Serbs kaut ko pierakstīja un saka: Marlboro, es šim atbildu- finieris, šis atkal- Marlboro, es jau nepacietīgāk- kāds Marlboro, finieris, tad serbs pagriežas un saka, ka viņam vajagot Marlboro. Man pielec, bet atbildu: Kur tad es Tev raušu Marlboro, nesmēķēju. Domāju sāks kasīties un viss pasākums ievilksies, bet serbs pagrozīja papīrus un atdeva, varot braukt. Kur un kā izkrāvos vairs neatceros, bet krauties vajadzēja Belgrad otrā pusē. Velku pa bāni uz Belgrad, karte priekšā un aiziet. Iebraucu Belgrad un tikpat gudrs otrā pusē izbraucu ārā. Zinu, ka jāpagriežas pa kreisi, bet norādes, kur īsti, nekādas. Griežu Scani riņķī un braucu atpakaļ, atkal tas pats, arī no otras puses nevienas norādes. Atkal giežu apkārt un braucu trešo reizi, nu nav ne mazākās sajēgas pa kuru ceļu braukt. Bet tad uz viena no viaduktiem ieraugu, ka apakšā ir kolonka(degvielas uzpildes stacija) un tur stāv taksisti. Velku no bāņa nost un griežu uz kolonku. Taksisti iestāstija kā atrast pareizo ceļu. 

    Lecu Scanī un velku, bet kā nogriežu no bāņa, pēc pāris krustojumiem policija visus smagos ceļ nost. Mēģinu skaidrot, ka knapi atradu šo ceļu, bet atkal, jāmeklē cits, taču policists ciets kā klints- tālāk pa šo ceļu nebrauksi. Neko darīt griežu nost, bet kur braukt, nezinu. Skatos priekšā divi serbi, jauki, tie taču noteikti zina. Kur tie, tur es. Riņķojām pa kazu takām kalnos līdz izlīdām uz ceļa, jau sapriecājos, bet tikai uz brīdi, jo priekšā bija T veida krustojums un viens serbs pagrieza uz vienu pusi, otrs uz otru, bet kur man?! Norādes nekādas! Kā Iļja Muromietim no krievu pasakas. Griežu pa labi un braucu, bet pēc laika saprotu, nav riktīgi, vēl kādus 5km nobraucu, līdz atradu, kur apgriezties un braucu atpakaļ. Tātad uz otru pusi, bet īsti pārliecināts neesmu, jo saprast kur atrodos nevaru. Apdzīvota vieta ir, bet nosaukuma nav un sajēgas nekādas. Kādā trešā sādžā stājos nost un eju prasīt, kur atrodos un vai vispār pa šo ceļu es tikšu tur, kur man vajag. Viss esot ok, pēc kādiem 30km beidzot būšot krustojums ar norādi, lai tik griežot pa labi un tad jau aizbraukšu. Tā arī bija. Ciemu atradu, bet kalnos un kad es tur uzpēros ar smago, viss krogs iznāca skatīties, kas tagad būs, jo te nav tas, ko meklēju, bet serbi ne tikai noskaidroja, kur un ko man vajag, bet arī parādīja. Pastnieks ar auto brauca pa priekšu un aizveda līdz durvīm. Braucām no kalna lejā, izrādās es tam šķūnim, kur tika ražotas un fasētas žāvētas plūmes biju paskrējis garām. tas esot ražošanas cehs. Man laikam mute palika vaļā. Mūsu sanitārie nemaz no mašīnas neizkāptu, lai saprastu, ka tas ir jāklapē ciet, bet serbi vēsā mierā sakrāva mani un vēl uzlika stiprus zīmogus- ražots EU. 

   Atceros bija piektdienas vakars un kad man pateica, ka šodien vairs nekraus, domāju, būs jāstāv līdz pirmdienai, bet tad mani nomierināja, ka rīt uzkraušot.

   Krāva ilgi, bet uzkrāva. Kamēr viņi krāva, nolēmu pavazāties pa apkārtni. Ne katru dienu iznāk kalnos būt. Pretējā nogāzē arī ceļš veda augšā, vajadzēja, taču auto nobildēt no augšas. Uzvilkos arī, tur augšā un izdomāju nolīst no ceļa, jāredz taču, kas te un kā. Nepagāju ne pāris metrus, dzirdu, kaut kas šņāc. Paskatos, čūska! Tāda smilšu krāsā. Man mati gaisā. Es taču nezinu, kādi te tie radījumi un cik bīstami. Tas bija viens moments un es biju atpakaļ uz ceļa un diezgan naski soļoju atpakaļ uz auto. Ej tu sazini ar tiem mošķiem, nepaspēšu nemaz iepīkstēties un jau būšu stīvs, labāk pasēdēšu kabīnē. Vēl jo vairāk, ka sakari, jau pazuda iepriekšējā dienā, līdz ko piebraucu pie kalniem. 

   Atpakaļ ceļā Belgrad mani vēlreiz pārsteidza. Braucu jau pa pilsētu, joslas trīs, bet brauc piecās un man blakus autobuss. Tas ķēms mani ķīlē iekšā, jo viņam no trešās joslas jātiek pirmajā. Man atkal mati gaisā par viņu braukšanu, vēl nodomāju, kas tad notiek Turcijā, ja jau Serbijā tā brauc. Vēlāk pēc pāris gadiem viens leitis Rumānijā, stāstija, kā viņam Turcijā gājis. Tai laikā leiši uz Turciju televizorus valkāja. Braucis pa pilsētu un sieviete ar vieglo nošķīla labo pusi. Atbrauc policija, gandrīz stundu skaidrojas ar visiem turkiem un beidzot paziņo leitim spriedumu- vainīgs! Leitis mēms. Atbrauc tulks un paskaidro- nebūtu Tu te atbraucis, tā avārija nenotiktu! Atbrauci, pats vainīgs!

   Tā mums pasaulē iet, kur jāmāk sadzīvot ar pavisam citiem uzskatiem un citu kultūru un vēl izkulties ar veselu ādu, ja nedod Dievs kāda ķibele. Lai

tā laika auto

veicas visiem!

Bez brīvdienām.

   Nu jau būs četri mēneši, kā atkal nomainīju firmu. Iejūdza vagā konkrēti. Brīvā laika principā nav, pasēdēt un bez steigas, ko sakarīgu uzrakstīt neiznāk laika. Bet rakstīt, lai tikai ko uzrakstītu, arī negribas. Padomā ir daži stāsti, jāizbrīvē tikai laiks. Mājās ieskrienu pārgulēt nakti, vai braucot garām uz ostu. 

uz prāmja

   Tagad pārsvarā braukāju pa Vāciju un Holandi, dažreiz aizskrienu uz Beļgiju.  Vācija, kā zeme man nepatīk nemaz, kur viņu izslavētā kārtība nezinu. Laika ziņā plānot neko nevar, jo uz jebkura bāņa vari iekulties sastrēgumā. Tie āksti sastrēgumu var uztaisīt no nekā. Pietiek vienam apstāties un ja blakus būs policija vai palīdzības dienests, štavs būs kā likums, jo katram kārtīgam vācietim taču jāpiebremzē un jāapskatās, kas tur notiek, lai mājas var pastāstīt. Un gandrīz vienmēr tas beidzas ar to, ka kāds tādam manevram nav gatavs un tad ir avārija, kas atkal izraisa ķēdes reakciju, tagad taču noteikti tas jāredz arī otrā pusē bānim un tur notiek tas pats, visi bremzē un kāds atkal nokavē, kā rezultātā bānis ciet uz abām pusēm.

   Nedēļas nogalē tie āksti visi brauc, bet kur? Ja nav tikuši vismaz piecos štavos, tad vikends nav izdevies.

Tagad arī pie Bremen, skrēju uz ostu, ja paveiksies paspēšu, bet, kas tev deva. Pretī brauca kolēģis un iepriecināja-štavs 16km. Mēģināju apbraukt caur pilsētu, bet tur jau tādu gudrinieku bez manis pietika un rezultātā laiks zaudēts, prāmis aizgāja bez manis un mājās atkal netiku. Gaidīju nākošo.

kad tieku mājās

    Pāris reizes no Leipzig nācu caur Poliju. Kādus piecus gadus nebiju braucis caur Wroclaw, tur tagad tāds bānis uzbūvēts. Pani drīz visu Poliju būs pārvilkuši pa jaunam.

    Mums tagad galvenais ir vēlēšanas. Viss būšot pa jaunam, tikai jānobalso par viņiem, tiem īstajiem pasaules glābējiem. Un tad mums būs vācu ordnugs un panu ceļi. Radio jau riebjas klausīties.

   Bet ko nu par slikto, priecājieties, jo dzīve ir skaista un mūsu mazā Latvija arī! Kā teica klasiķis- nāk rudens apgleznot Latviju. Izmantojiet saulainās dienas, lai to redzētu.

Gandrīz mednieku stāsti

Valodas

      Tā kā esmu īsts padomju laiku cilvēks, tad vienīgo svešvalodu, kuru māku ir krievu, bet Eiropā ar to nepietiek. Tomēr sazināties ar citiem nepieciešams, tāpēc pastāstīšu, interesantākos gadījumus,  kaut gan to nemaz tik viegli nav izstāstīt, tas jāredz. 

     Sākšu ar pāris gadījumiem Ungārijā. Tas bija Miskolc. Mēs no Liepājas Metalurga vedām drāti uz Miskolc. Izkrāvos un aizbraucu nostāties parkingā pie šopiem. Ungārija nebija no lētajām zemēm, bet vienmēr varēja atrast, ko labu par saprātīgu cenu. Nu tad arī vazājos pa šopiem , kamēr atsūtija iekraušanas adresi. Tur bija TESCO, kurš strādāja nonstopā un OBI. Vazājos pa OBI un ieraugu aluminija trepes ar baigo atlaidi. Tā kā nesen biju saņēmis savu auto, jo sākumā strādāju par maiņinieku, tad nolēmu nopirkt trepes, ja vēl zināju, ka pie mums tās ir stipri dārgākas. Paņemu trepes un stiepju uz kasi. Liels bija mans izbrīns, kad ieraugu, kādu ciparu izsit meitene kasē. Stipri lielāku nekā es redzēju uz trepēm. Prasu kā tad tā, bet saprotiet, es taču nemāku neko vairāk par latviešu un krievu valodu, tas ka krievu valodu labāk nelietot man pieleca pirmajos reisos. Nu tad pārsvarā runāju savā valodā, viņi savā. Es jau vienmēr zinu, ka latviešu valodu sarunu biedrs nezin, bet tam otram, kamēr pielec, ka runāju ne tajā valodā, tad sākas pats interesantākais. Abi meklējam vārdus, kurus sarunu biedrs sapratīs, vienalga, kādā valodā tie teikti. Un ticiet man vienmēr var atrast vārdus un žestus, lai ieskaidrotu otram, ko vēlies. Cita lieta, ja nevēlas, bet par to vēlāk. Kā pie mums smejas, kad prasa, kā tad Tu sarunājies, ja nemāki svešvalodas, tad atbildam - rokas nogurst runājot.

      Nu tad es izrādīju savu izbrīnu par cenu, meitene mēģina man skaidrot angliski, bet kāda starpība, kādā valodā, ja tā nav latviešu. Beigās atskrēja vēl viena, nu ņemas pa abām mani pārliecināt, ka viss esot pareizi, bet es nepadodos un aicinu līdzi uz zāli, kur paņēmu trepes un lieliem cipariem ar sarkanu krāsu bija cita cena, meitene nāk ar. Pievedu pie stenda un lepni rādu, re! Šī skatās tiešām, bet tūlīt sāk kaut ko skaidrot, ka tas bija sen un tā nav taisnība. Tipa akcija beigusies, bet aizmirsuši noņemt plakātu. Bet es arī vairs negribu padoties, jo cena laba. Spurojos pretī - kas man par daļu, ka aizmirsi noņemt plakātu, es redzu ar lieliem cipariem cenu un ņemu. Saprotiet nevaru vairs pateikt , kādiem vārdiem notika saruna, jo tas bija tik sen, bet to pat pēc piecām minūtēm otrreiz precīzi neatkārtosi, tas tiešām ir jāredz tad, kad tas notiek, bet galvenais ir rezultāts. 

      Meitene, redz, ka es iespītējos un sarunu tonis arī jau sāk palikt tāds, ka apkārtējie sāk pievērst uzmanību un mīļā miera labad kasierei saka lai dod ar pa to cenu, bet pati ātri novāca plakātu, lai vēl kādam nerodas vēlēšanās to izmantot. Domāju, ka lielu lomu nospēlēja arī tas, ka biju ārzemnieks, bet galvenais ir rezultāts un mani jau vairs neinteresēja, kā viņas atskaitīsies, man bija trepes pa saprātīgu cenu. 

      Otrs gadījums Ungārijā notika Budapest. Atceros bija piektdiena, oktobra beigas, vai novembra sākums, to gan vairs nepateikšu, atbraucu krauties uz Igauniju. Piestūmos pie rampas un gaidu. Pēc laika mani pasauc un rāda uz piekabi un kaut, ko skaidro par tentu. Nevaru saprast, ko viņi grib. Rāda uz tentu un saka, ka nekraus, domāju caurs. Ieeju iekšā un pētu no iekšpuses, saule nespīd cauri. Ungārijā bija padsmit grādi, atceros, T kreklā staigāju un tad viens izmeta frāzi, kuru pat es sapratu - Igaunijā -10, sals. Prasu, kas kravā, man parāda - bērnu pārtika, stikla burciņas. Ja nemaldos ābolu biezenis. Tagad man sāk pielekt, ungāri baidās, ka līdz Tallinn, es  kravu dzīvu neaizvedīšu, -10, burciņas būs lupatās. 

     Pa to laiku atskrējis viens čalis no ofisa un aicina līdz. Nu aizejam līdz ofisam un tur man ņemas skaidrot, bet es jau tikai varu nojaust, saprast nesaprotu. A šim pirksti gaisā un peras man virsū- angliski māki?, saku: nē, vāciski māki?, es atkal - nē, ungāru valodu, jau ne tik nezini, kā tad lai es Tev ieskaidroju?! Te nu man sanāca dusmas, un tagad es peros virsū viņam- latviski māki? Šis- nē. Krieviski māki?, šis atkal - nē! Ko tad Tu te plāties ar savām valodām! es viņam saku un viss ofiss sāk smieties, tad pieceļas cits un metas glābt situāciju. Mieru , mieru, un ņemas man skaidrot, to, ko es jau nojautu, nu skaidrs, es viņam saku, redz var ieskaidrot, ja grib, bet jāatrod veids, kā to izdarīt, nevis plātīties. 

     Tad vēl pāris gadījumi, no Rumānijas, kurus arī varētu pieskaitīt stāstam par valodām. Pirmais notika Bukuresti. Šefs bija baigais gnīda un mašinās līdzekļus negribēja ieguldīt, kaut ko pielaboja un brauc, ar domu, ka gan jau iznāks. Nu parasti jau nesanāca un es visās valstīs, kur biju, zināju, kur atrodas Scania servisi, jo visos es biju. Bet ne par to. Šoreiz Scanim pārplīsa savienojums uz retarderi un tosols gāžas ārā. Atkal krāvos uz Tallinn, sakrāva un braucu uz māju pusi, skatos sāk kāpt temperatūra, atradu, kas par vainu, bet sapratu, ka saviem spēkiem problēmu neatrisināšu un nolēmu aizvilkt līdz servisam. Vakarā iebraucu servisā, vēl nopriecājos , ka pa ceļam, nebija speciāli jāriņķo. Servisā noskaidroja, kas par vainu un pateica, ka nākošā rītā viss būšot ok. Parādīja, kur nostāties un čau līdz rītam. No rīta tūlīt ierāva boksos un sāka skrūvēt. Kamēr skrūvēja, vazājos gar stendiem un ik palaikam palūkojos, kā šiem veicas. Visur, kur esmu bijis, nevienā vietā, izņemot Rīgā, nav aizliegts vērot, ko dara, pie tava auto, galvenais nemaisies pa kājām un netraucē. Pie mums iztriec ārā un pēc tam rēķins, kā tapešu rullis, kas tik tur nav sarakstīs, ko tik viņi nav darījuši. Bet ne par to. Nu lūk, rumāņi skrūvē Scani, bet es vienā stendā ieraugu Scania guļammaisu. Nospriežu, ka man vajag, bet cena, ja nemaldos bija ap 40euro. Tai laikā, tā bija liela nauda. Kad Scanis jau bija saremontēts un jau rakstīja rēķinu, es pateicu, lai iedod vēl guļammaisu, šis vēl noprasīja, vai rakstīt tai pašā rēķinā? Saku- Jā. Un pie sevis nodomāju, nu kurš sapratīs, kas tas ir, ja rakstīts rumāņu valodā un stipri zīmogi stūrī, nevienam pat prātā nenāks, ko pārbaudīt. Vēl jo vairāk, tas bija tad, kad tāds Google tulkotājs nemaz vēl nebija. Tā es tiku pie Scania guļammaisa, kalpo godam vēl tagad.
     Otrs gadījums, jau kā slavenajā krievu filmā "Nacionālo medību īpatnības", nācās stāvēt sestdienu un svētdienu uz Ungārijas un Rumānijas robežas. Protams parkingā. Blakus man stāvēja rumānis un sanāca tā, ka rumānis ielūdza pie sevis ciemos. Nu, kā parasti ar tukšām rokām ciemos neiet un sestdienas vakars tika pavadīts godam. Izrunājāmies par visu ko, es savā valodā, viņš savā. Uzzinājām cik liela katram ģimene, cik kurš pelna, kur dzīvo un visu pārējo. Ciparus rādījām viens otram uz kalkulatora, pārējo visu var atrast, kā pateikt, lai otrs saprastu.
    Tad vēl par sapratni viens gadījums Itālijā. Vācu sborņiku, tas ir dažādas kravas vairākās vietās. Vienā vietā man iekrāva caurules, kuras noliku pie borta, priekšā iekrāva dažas paletes un braucu uz nākošo. Tur arī sākās šovs.
    Piestumjos pie rampas un sakārtoju piekabi, lai pieņemtu kravu, bet, kas būs vēl nezinu, zinu, ka uz paletēm. Atbrauc krāvēji ar kariņu un atskrien arī viens no ofisa. Ierauga, ka piekabē ar kariņu nevar iebraukt līdz galam un sāk kliegt, ka te jau nevar iekraut, kā tad lai to izdara un tādā garā. Es cenšos ieskaidrot, ka vajadzēs nedaudz palīdzēt un viss tiks sakārtots, bet čalis no ofisa tik plātās ar rokām un kliedz, ka te nekas nesanāks. Beigās neizturēju un parādīju uz stikloto būri, no kura viņš atpērās un saku, lai lasās. Krāvēji jau sāka smīnēt, pasaucu vienu no viņiem un izkaidroju, ka vajag ar kariņu pacelt caurules un samainīsim paliktņus uz īsākiem, lai var iebraukt. Tā arī izdarījām un bez bļaušanas. Tas vēl vienu reizi pierādīja, ka ja nav vēlēšanās saprasties, tad arī vienā valodā runājot, to būs grūti izdarīt, bet, ja ir vēlēšanās saprasties, tad valodai nav nozīmes. Galvenais nestaigā pirkstiem gaisā.

      

Gandrīz mednieku stāsti

Atslēgas.

    Braukāju jau labu laiku uz Itāliju. Zeme skaista un man arī patīk uz turieni braukt. Tā nav stulbā Vācija ar saviem štaviem un policistiem, kuri kasās klāt. Pa Itāliju nobraukāju 5 gadus, tādus štavus neredzēju. Kur viņiem tas ordnungs, nezinu. Bet ne par to. 

   Vedu kārtējo reizi kūdru, izkrāvos kaut kur aiz Genova uz Francijas pusi, atpakaļ iedeva kravu no Aleksandria. Velku pa bāni caur tuneļiem un pāri viaduktiem jau no Genova, un vienā tunelī pamanu, ka skaņa tāda neparasta. Izslēdzu radio, dzirdu, ka kaut kas sitas, tikai nevaru saprast, no kurienes skaņa. Atveru logu, bet vējš neļauj saklausīt, aizveru logu, bet tunelis beidzas, tagad  liekas , ka skaņa nāk no motora. Jau paliek jautrāk, bet visi rādītāji normas robežās un kompis arī nekliedz, nolemju braukt līdz pirmajai stāvvietai un vairs nedzenu. Stāvvieta nebija tālu, kādi 5km. Nostājos skujiņā,  taisu vaļā durvis un momentā saprotu, ka skaņa nāk no motora. Sazvanu dispičeru un saku, ka laikam Scanim kirdik, bet riktīgi pateikt, tieši no kurienes skaņa - nevar. 

   Biju ticis ārā no kalniem, bet naktīs jau kalnos bija zem 0, jo bija oktobra beigas. Ja nemaldos bija ceturtdiena, šefs izsauca Scania servisu, bet kamēr negarantē samaksu nekas nenotiek. Sapratu, ja piektdien mani nesavāks uz servisu, būs jāstāv līdz pirmdienai. Motoru darbināt  nevar, jo nezinu, kas par vainu, bet trīs dienas uz akumulatoriem neizvilkšu. Paskatījos navigācijā, nākošā stāvvieta pēc 25km, bet jau tālāk no kalniem un naktī vismaz plusos būs, tāpēc nolēmu, braukšu tālāk. Piešķīlu un braucu, bet domās lūdzos, kaut tikai izvilktu. Aizbraukt aizbraucu, bet nu jau klaudzēja diezgan pamatīgi un zem motora parādījās eļļas peļķe. Uzrāvu kabīni, bet tā arī nesapratu pa kurieni eļļu izdzina. Saslaucīju peļķi zem mašīnas lai neuzliek sodu un iepriecināju dispičeru, ka tagad Scanis tiešām izbeidzās. Piektdienas pēcpusdienā itāļi bija klāt. Es jau biju Scani atkabinājis no puspiekabes, atlika tikai sapumpēt gaisu un izņemt pusasis, lai var vilkt. Viens savāca Scani, otrs puspiekabi. Pēc nepilnas stundas bijām servisā. Pa ceļam itālis lielīja savu Iveco, bet man bija jāstāv klusu, jo Scanis bija beigts. Nu gāja jau arī Iveco vieglajiem garām, jo noteikti neviens ierobežotājs nedarbojās un spidometrs tāpat, bet par novilkšanu no bāņa (30km) paprasīja 1500euro. Skaisti.

   Ievilka servisā un pēc stundas jau ķērās klāt. Man tikai atlika noskatīties un gaidīt, ko atradīs. Tā kā Scanis pats iebraukt servisā nevarēja, tad vajadzēja iestumt, te nu es nevarēju noturēties un nenobildēt tādu skatu.
    Itāļi drīz vien pasauca mani un parādija plaisu blokā, es šo priecīgo vēsti paziņoju dispičeram, kurš drīz vien deva komandu, lai vairāk neko nedara, jo baidījās, ja tiešām tur vajadzīgs nopietns remonts, makaroni mūs izģērbs. Pateicu itāļiem, lai skrūvē visu atpakaļ un met mieru, remontēsim Latvijā. Bet tā, kā bija piektdienas vakars un nezināju, kad atbrauks pēc mašīnas, mani aizveda uz viesnīcu, kādus 7km no Tortona. Kā vēlāk izrādījās, skāde nemaz nebija, tik liela, jo Rīgā saremontēja 2 dienu laikā un par 1000Ls. Bet kas īsti bija, tā arī nepateica, bet tā jau ir mūsu servisu standarts. Iekšā nelaiž, bet pēc remonta rēķins, kā tapešu rullis. Par to arī var uzrakstīt veselu stāstu.

   Viesnīca bija patālu no Tortonas, bet vienu dienu saņēmos un aizgāju līdz centram, tas bija smagi, jo diena bija saulaina un karsta. Pa ceļam redzēju šādu aparātu. Nedēļu nodzīvoju, kamēr atbrauca otra mašīna, bet otru reizi uz pilsētu iet ar kājām nebija vēlēšanās.
    Piektdienā ap pusdienlaiku atbrauca kolēģis,  pieāķējām puspiekabi un braucām krauties. Tukšā jau nebrauksim mājās. Scanis palika servisā un gaidīja, kad atbrauks "Kurbads" ar auto vedēju. Tas notika pēc 2 mēnešiem, jo šefs meklēja vislētāko variantu.
    Mēs braucām no Tortonas uz Ponte Buggianese, tur sakrāvāmies un tagad pie stūres sēdos es, jo kolēģim laiki beidzās, bet es nedēļu biju atpūties. Bija piektdienas vakars, atkal! Aizvilkām līdz Austrijai, un naktī ielidojām Arnoldstein terminālī uz robežas. Izdzērām pa alam un likāmies gulēt. Jau pirms aizmigu sapratu, ka nākošajā dienā nepaspēsim izskriet Austriju, jo sestdienā tikai līdz četriem pēcpusdienā atļauts braukt, bet 12 tikai varam startēt. Lai izbrauktu Austriju vajag sešas ar pus stundas tīro braukšanu, bet vēl jātaisa pauze, tātad jārēķina vēl stunda klāt.
    No rīta savas domas pateicu kolēģim, bet viņš par to nesatraucās. Man gan nebija vēlēšanās vēl divas dienas sēdēt, jo nedēļu jau biju nosēdējis. Iekodām un tikko 9 stundas bija pagājušas, startējām. Ar vienu paņēmienu nevarēja tikt pat līdz Wien un es nolēmu aiz Graz pagriezt uz Ungāriju. Ungārijā nopauzējām un vilkām tālāk. Vakarā jau bijām Bratislava un atkal bija jādomā, ko darīt. Sestdienas vakars, ja paliekam gulēt pie Bratislava, nākošajā dienā, jo tā ir svētdiena, braukt pa Slovākiju nedrīkst, atkal jāsēž. Pieņēmu lēmumu pagriezt uz Brno, jo laika it kā pietiek un svētdienā pa Čehiju līdz 3 pēcpusdienā var braukt. Vispār es pa naktīm un svētdienās nebraucu, bet tajā reizē man gribējās ātrāk tikt mājās un es vilku. Līdz Brno tikām un svētdienas vakarā jau bijām Polijā. Pirmdien ap pusdienlaiku, jau biju izkrāvies Mārupē un zvanu dispičerim, kur nolikt mašīnu. Viņš gandrīz aizrijās, kad uzzināja, ka esam jau Mārupē, jo to, ka es svētdienās nebraucu, viņš arī zināja un tāpēc gaidīja tikai trešdien. Kad viņš uzprasīja kolēģim, kā mēs braucām, tas atbildēja:  Es nezinu, es gulēju. Mašīna bija jānoliek Juglā. Aizbraucām uz stāvvietu un jau stumjoties atmuguriski vietā, skatos uz savu vieglo un man pielec, ka aizdedzes atslēgas palika manā Scanī, Itālijā. Atbraucām ar citu.
  Tik skaļi es nolamājos, ka kolēģis sabijās, jo domāja, ka esmu aizķēris kādu citu auto. Apstājos, skatos uz savu vieglo un lamājos. Vieglais stāv, bet iekšā netieku. Kad apskaidroju, kas par lietu, kolēģis piekrita, ka stulbāk vairs nevar būt.
    Kamēr man atbrauca pakaļ, mēs ar kolēģi vienu rumu piebeidzām, bet rums bija labs, 75 collas. Reiss bija beidzies.
    Nākošajā reisā, cits kolēģis brauca garām tam servisam Itālijā un iebrauca pēc atslēgām, pēc pāris nedēļām es tiku arī pie vieglā un vēl pēc mēneša arī Scanis tika līdz Latvijai. Sataisīja un braucu, vēl kādu gadu nobraucu, kamēr firma izbeidzās.