Gandrīz mednieku stāsti. Par mata tiesu.

                                     Par mata tiesu.

  Šoreiz pastāstīšu par gadījumiem, kad izdevās izvairīties no avārijas.
Kārtējo reizi eju uz Itāliju, jau Polijas otrā galā, Tychy. Tad vēl nebija pabeigts bānis caur Ostrava, gājām cauri Cešina. Polijā vēl tagad ir ceļi ar divām joslām katrā virzienā un luksoforiem, kā pie mums Ulmaņa gatve. Nu tad braucām un pa gabalu jau skatāmies, kas luksoforā deg. Cenšamies braukt tā, lai nav jāapstājas. Ja vajag nometam ātrumu, ja vajag velkam. Nevis tā kā vieglie, velk līdz galam, tad visi sabremzē un sāk no vietas. Kamēr tie uzsāk, mēs jau pāri krustam, bet tā maza atkāpe.
  Velku cauri Tychy, luksoforā zaļais, zīme 80, tātad ejam ar pilnu tvaiku. Tālāk līkums un priekšā vietējais samosvals (pašizgāzējs), ielecu otrajā joslā un līkumā jau esmu blakus samosvalam. No līkuma izejam reizē un es ieraugu, ka manā joslā stāv ceļinieku busiņš. Divi čaļi vāc nost no ceļa fiškas. Tur bija remonts un tagad vakarā vāc nost. A es jau to ieraudzīju, tikai tad, kad iznācu no līkuma. Tūlīt saprotu, ka nobremzēt vairs nepaspēšu, un apdzīt samosvalu vēl nepaspēšu. Bet pans arī pareizi novērtēja situāciju un piebremzēja. Paspēju. Ielecu atpakaļ pirmajā joslā un tā arī aizlidoju garām busam, nošūpojās vien. Bet vislabākais jau bija tie čaļi. Tai brīdī gan smiekli nenāca, bet tagad, to atceroties, tas bija smieklīgi.
  Viens čalis stāv busā, otrs uz ceļa vāc fiškas un dod pirmajam. Tas, kurš busā, stāv ar seju pret mani un viņš pirmais ierauga, ka no līkuma iznāk divi smagie. Viņš arī saprot, ka es vairs nevaru nobremzēt un tāpēc jātiek ārā no busa, bet īsti, kur glābties jau nav kur. Jo pa abām joslām nāk smagie, bet gar malām trīsmetrīgas betona sienas. Tad arī otrs ierauga tuvojošās briesmas un instinktīvi mēģina glābties busā. Tā viņi tur badās atvērtajās busa durvīs. Kā viņiem tā badīšanās beidzās nezinu, bet man veiksmīgi.
  Bija arī tāds gadījums. Eju uz Liepāju no Kuldīgas ar dēļiem. Jāpaspēj uz prāmi. Pirms Turlavas krusta, kalniņš un no tā kādu km var redzēt uz priekšu. Es arī redzu, manā pusē, pieturā stāv autobuss, cilvēkus neredz, tātad jau autobusā. Tūlīt sāks kustēt. Pa to laiku es jau no kalna lejā. Līdz autobusam kādi 300m, skatos iedegas povorots (virziena rādītājs), es ierubīju visus uguņus, prožektorus ieskaitot. Kā teica viens, kolēgis, uguņi tādi, ka cūku var svilināt, a tas neredz. Tiešām, skatos, autobuss sāk kustību. Es jau pie autobusa. Paņēmu pa kreisi, tieši pa ceļa vidu, jo pretī nāca vieglais, ka liku pa taurēm, autobuss palika kā zemē iemiets. Ja kāds vēl nebija apsēdies, tas bija uz grīdas. Vieglais nomuka no asfalta, putekļi vien nogriezās un arī apstājās, bet to jau es spogulī redzēju. Tā arī aizlidoju garām taurēm skanot. Kā amerikāņu filmās. Bail pat iedomāties, kas būtu bijis, ja es kaut vai nedaudz aizķertu to busu. Toreiz es pat nobīties paspēju. Parasti, viss notiek, bez stresa, automātiski, bet toreiz labu laiku kājas trīcēja.
   Tad vēl viens moments ar autobusu. Nāku no Tallinn, rudens vakars. Līkumā pie Lilastes stacijas tumsā redzu, baigi daudz uguņi nāk pretī. Saprotu, ka tie nav vieglie. Paņemu pa labi, neiešu taču tīšu prātu salikties ar pierēm. Izmainījāmies! Vislielākais pārsteigums bija, ka tas bija autobuss, kas līkumā gāja garām fūrei. Tādam taču nevar ļaut cilvēkus vest. Labi mēs citreiz tā darām un tad vieglie saliek netā savus gara darbus, bet parasti tad iet vismaz divas fūres un pa rāciju pirmais nodod informāciju nākošajam, bet to visu var izlasīt Jančuka blogā. Es tikai atstāstu interesantākos momentus.
  Tad pāris momentu no Polijas. Tur vispār notiek lielākā daļa notikumu.
Nāku mājās, paši saprotat, no Itālijas. 😀😁 Jau Suwalki beidzas, varētu vilkt, bet kustība lēna. Man krava viegla, Scanis iet, varētu pat dragreisu taisīt, a tie te velkas. Kaut kāds traktors, izrādās, priekšā. Nu tad novaktēju momentu, pretī nenāk, izlecu blakus polim, nu tik vilkšu. Skatos, vieglais stāv, taisīs kreiso. Ka liku pa bremzēm, riepas tik nokaucās, neviens ABS nenostrādāja. Melnas strīpas tik palika uz asfalta. Bet vislabākais jau tas, ka redzu, līdz vieglajam neapstāšos, pietrūkst. Paveicās!😋 Pans vieglajā sekoja līdzi, kas notiek uz ceļa un spogulī redzēja izveidojušos situāciju, viņš padeva uz priekšu, kādu metru varbūt. Bet man ar to pietika, lai apstātos. Paveicās.

  Kārtējais gadījums panos, bet tikpat labi, tas var būt arī pie mums, jo ākstu pietiek. Līdz Katowic apvedceļam, jau, bānis bija, tālāk gan caur Czestockowa. Nobraucot no bāņa, varēja nogriezt kādus 10km, bet pa kazu takām, kā mēs saucam mazos ceļus, bet tur var uzrauties uz traktoriem un citiem gliemežiem, tad viss pasākums ir vējā. Bet es bieži izmantoju, tās takas. Vienreiz lidoju, priekšā vieglais, panācu un sēžu astē, zinu pēc pagrieziena būs divas joslas, tad arī aiziešu garām. Bet pirms tam ir krustojums un īsa ieskriešanās josla kreisajā pusē. Mani savukārt ir panācis vietējais ass, neatceros kas par marku, tas arī nav svarīgi. Galvenais, ka tas āksts izdomāja, ka paspēs apdzīt tajā īsajā gabalā. Gāju kādus 80km/h, jo man priekšā arī vieglais, es arī gaidīju momentu kad varēs apdzīt. Tas vietējais( jo citādi nebūtu zinājis, ka kreisajā pusē ir tā ieskriešanās josla) izlec fūrei blakus un jau taisījās pabeigt manevru, jo ieskriešanās josla arī beidzās, bet tagad viņš tikai ierauga, ka nav jau kur ielīst. Man priekšā jau ir viens vieglais. Es pa taurēm,  tas nabags ieķērās stūrē un paldies Dievam, savaldija, jo asfalts beidzās un nācās braukt pa granti. Noputēja vien, visi pārējie pieķēras kur  nu kurš varēja. Tas , kurš brauca man pa priekšu arī atmetās, man vēl vajadzēja skatīties lai to nesamīcu. A tas āksts būtu notinies un es būtu vainīgs par distances neievērošanu.

 Tad vēl līdzīgs gadījums no paniem. Atkal nākot mājās, pirms Czestoshova slavenais bānis ar luksoforiem. Arī krava viegla no Itālijas(tualetes papīrs), luksoforā sarkanais, priekšā vesela strīpa ar fūrēm, pieripinu pie krusta, tā, lai tajā momentā, kad palaidīs, es vēl būtu kustībā. Aiz luksafora vēl kāpums. Vienīgais traucēklis, vieglie otrajā joslā. Jau ieslēdzu povorotu un gaidu momentu, lai ielektu otrajā joslā. A tur bembis. Bembis arī panos ir bembis, nelaidīs taču fūri priekšā. Dievs ar tevi, bet man jau jāstumj priekšā braucošās fūres. Bembis garām un es arī ielecu otrajā joslā. Nu bļin! Priekšā fūre, taisīs kreiso. Czestochovas bānis!  Tagad mūrē apvedceļu, bet galu vēl neredz.

 Bembis jau gandrīz palīda apakšā, a tagad es vēl nāku, knapi sabremzēju, pat sabīties paspēju. Bet bembistam laikam čuriņa notrīcēja krietni. Labi ka krava nekāda, būtu vīns būtu zvans. Vienreiz panos redzēju, ka tieši tā, tikai uz otru pusi G sērijas mersis bija palīdis zem fūres aš līdz fūres tiltiem. Dabīgi nabaga cilvēciņi jau bija apsegti. Tāpēc brauciet prātīgi, gan jau kāds jūs gaida mājās.

Gandrīz mednieku stāsti. Mclarens

                                                                         Maclarens
    Atkal jāsāk jaunā firmā, arī mašīna cita, Mercedes. Kā mēs sakām Maclarens, bet uz Itāliju, kas tomēr nebija mazsvarīgi. Nu ko paprovēšu, tad jau redzēs. Sāku augustā, Itālijā atvaļinājumu laiks, labi piecietīšu Vāciju. Līdz Gorlitz viss ok, Maclarens nav pirmā svaiguma, 2012.gads un spieķī gandrīz 770 štukas, bet pa bāni līdz Vācijai skrēja, bez vainas.
 Jau no nostāstiem biju dzirdējis, ka kalnos Maclarens tups, bet, ka tik tups, nebiju gaidījis. Pie Drēzdenes pauguriem Maclarens jau gatavs izlaist garu, bet man vēl līdz Minhenei ko vilkt. Izkrāvos aiz Chemnitz. Līdz Minhenei aizlidoju tukšā,( paldies Dievam un visiem citiem gariem) Drēzdenes pauguros mans Maclarens elsdams pūzdams uz 30km/h uzkārpījās. Kamazs būtu ielicis. Navigācija nesaprašanā, tā domā, ka priekšā sastrēgums, tāpēc tik lēna kustība un piedāvā alternatīvu variantu. Es jau smējos, kā ierauga kalnu tā piedāvā apbraukt. Mclarens! Trāpīju tieši uz svētkiem 15.augustu, bet pareizi saplānojot izdevās bez baigās stāvēšanas. Jau prom ejot uz 2 bāņa panos sapratu, ka kondiška nestrādā, kaut kā  reisu pabeidzu, bet mājās pateicu, lai sataisa, ātrāk nebraukšu. Divas nedēļas taisīja, nezinu ko viņi tur darīja, metināja vai kala jaunu, tipa sataisīja. Ok. Nākošā reisā atkal panos jūtu, ka pečka riktīgi nestrādā, bet vēl nesaprotu, kas par vainu. Aizvelku līdz Wien. Nākošā rītā, kā ieslēdzu aizdedzi, tā kompis 'kliedz' pa visu ekrānu - nepietiekams dzesēšanas šķidruma līmenis. Woov! Atrauju haubi(motora pārsegs, mūsdienu mašīnām nosacīti), kā tad, bačoks (izplešanās trauks) pustukšs. Domāju, pēc remonta, nav kārtīgi atgaisota sistēma, jāuzlej līmenis un būs ok. Braucu līdz kolonkai, kādi 300m, eju iekšā un prasu. Čalis parāda stūrī. Es gandrīz aizrijos, 1l 10€, a man divus vajag. Neko darīt, samaksāju 20€ un gāzu iekšā. Austrijā izkrāvos un tur pat(tajā pašā gaterī), tikai otrā galā uzkrāvos ar dēļiem.  Pa kazu takām izlīdu uz Itāliju, tiku līdz A22 bānim, stulbākais bānis Itālijā. Visā tā garumā smagajiem apdzīšana aizliegta, plus vēl kādi 30km jābrauc uz 60km/h. Ja jāiet caur Insbruk, tas ir vāks. Sākot no Minchen Vācijā, līdz Verona Itālijā aizmirsti par apdzīšanu. Zosu gājienā velkamies. Tas pats uz otru pusi. Bet tas tā, neliela atkāpe. Tiku līdz Milan, atradu izkraušanas adresi, nostājos pie vārtiem un likos gulēt. No rīta kompis atkal brēc, ka nav līmenis. Ē bračku, kaut kas nav kārtībā, ja jau pazūd šķidrums. Zvanu šefam un saku, šis atbild, lai uzlejot ūdeni un braucu. Kad jau, tad jau. Atbraucu mājās, atkal pāris nedēļas remonts, tipa sataisīja. Mēnesī reiss, it kā maz, bet man mājās arī bija ko darīt, milzīgi nesatraucos. Trešais reiss atkal uz to pašu gateri Austrijā. Sanāca, ka Wien paņēmu vakarā un gribēju tikt līdz Zobern. Normāls parkings kalnos. Jau tumšs bija. Oktobris vai septembra beigas. Velku kalnā, cik nu Mclarens vispār spējīgs vilkt. Vēl piedevām remonts uz bāņa, viena josla ciet. Vienu brīdi pametu acis spogulī un redzu, vieglais nāk pa otru joslu un ies garām, bet tad viss vienos dūmos un vieglo vairs neredz. Vēl paspēju nodomāt, vai tad euro 6 (pēc Eiropas regulām, emisijas klase, no 0 līdz 6), vispār varētu būt tādi dūmi, bet tūlīt arī viss tapa skaidrs- kompis gandrīz aizsmaka, kliedz kā traks, nu jau sarkanā krāsā, dzesēšanas šķidrums nav!!! Tā, jāstājas nost, bet, labā josla tieši remontā, fiškas saliktas, asfalts nograuzts. Saprotu, ka laika nav daudz, jo tie ir tvaiki no šķidruma, kurš gāžas laukā, nokaušu vēl motoru. Daudz maz sabremzēju, lai varu trāpīt starp fiškām un rauju malā. Nostājos, pagaidīju lai izklīst tvaiki un sāku skatīties, kas par vainu. Nebiju vēl lāgā ap mašīnu apgājis, Asfinags (ceļu uzturēšanas un palīdzības dienests ) klāt. Man esot eļļa izgāzusies( vieglajam droši vien visi logi ciet bija, jo tomēr tas nav tīrs ūdens, un tūlīt piezvanīja), es saku nē, tikai dzesēšanas šķidrums. Tiem lukturi varenāki, atradām vainu, patruboks(gumijas savienojuma caurule) nost no motora. Nu skaidrs, bet naktī jau necelšu kabīni gaisā. Asfinags noprasa, vai pats tikšu galā vai saukt servisu, saku, ka tikšu galā, bet no rīta. Ok , tie vēl aizmugurē noliek pāris fiškas un saka, kad braukšu prom, lai fiškas noliekot malā un būs ok. Nu nekāds ok jau nebija. Iepriecināju šefu, cik labi remontētāji un taisījos uz gulēšanu. Un tikai tagad pieleca, pečka (autonomā apsildes iekārta),ta slapjā. Neliela atkāpe, tiem, kas nezina. Ir divu veidu pečkas, sausās un slapjās. Sausās ir līdzīgi kā elektriskais sildītājs ar ventilatoru, slapjās savukārt silda tāpat, kā mašīnas apsildes sistēma. Bet tosols jau viss ir izgāzies ārā, tātad man jāmeklē siltās drēbes, jo septembrī kalnos diez kas nav. Kaut kā pārlaidu naktī, silts nebija, un no rīta stutēju kabīni gaisā. Uzmaucu patruboku atpakaļ, salēju visu dzeršanai paredzēto ūdeni sistēmā (20l), bet nepietika. Pēc pāris km bija Shell kolonna, domāju līdz tai pietiks, tur saliešu pilnu un būs ok. Pārpludes trauka korķi nemaz neliku, lai atkal nenomauc patruboku. Jo bija aizdomas, ka sistēmā veidojas spiediens, tikai nezinu, no kā. Piešķīlu Mclarenu, it kā viss ok. Kamēr savācu visu, pagāja kādas 15min. Viss rūc, viss darbojas. Ok, startēju.   Līdz Shell netiku. Izpūta manu ūdeni pa augšu, tomēr es aizvilkos un nostājos parkingā. Zvanu šefam un saku, Mclarens kirdik. Domā, ko darīt. Pēc 2 dienām, atsūtīja citu mašīnu, tas aizvilka kravu. Es pa to laiku dzīvoju viesnīcā. Atpērās arī pats šefs ar ūdens kannām. Salējām pilnu sistēmu, 3 kannas, ja nu atkal izdzen, un braucām mājās. Pliks vilcējs, gāja bez problēmām. Divatā ātri atbraucām. Remontēja atkal nedēļu. Kaut ko laikam sataisīja, jo vairāk problēmu ar dzesēšanu nebija.                                                                                                 Bet bija daudz lielāka, visu laiku bija jāatgādina, ka par darbu pienākas samaksa. Solīja 65€ dienā, bet nekad neizmaksāja visu, vienmēr, kaut kas palika. Pēc pāris mēnešiem, jau sakrājās ap tūkstoti. Tā es nebiju ar mieru un sākās rīvēšanās. Mūžīgi pēc reisa rādīja mistiskas tabulas un grafikus, es braucot vissliktāk, tā pat rallists nebraucot (viņiem tur strādāja izbijis vietējās nozīmes rallists). Tāpēc jau viņš brauc pie jums, nevis rallijā es atbildēju. Kaut kā līdz gada beigām nomocīju, izmānīju savu naudu, ne visu. Kādi 200 laikam palika, bet ne tūkstoši. Pateicu, ka viņa firmā tikai divi māk braukt, pats šefs un viņa kompis, pārējie pilnīgi nejēgas. Un atkal meklēju darbu.

 

Gandrīz mednieku stāsti. Cilvēks cilvēkam draugs, biedris un brālis

Cilvēks cilvēkam draugs, biedris un brālis

   Ja atceraties 1975.gadā bija filma ,,Motociklu vasara" , no tās arī šī frāze.

         cilvēks cilvēkam draugs
   Šoreiz gribu pastāstīt par situācijām, kad man un es citiem, esmu palīdzējis.

   Velku kārtējo reizi uz Itāliju. Jau vēls rudens vakars, bet es vēl Lietuvā. Līdz paniem gribējās tikt.

   Kaut kur starp Panevēžas un Kaunas,  uz ceļa kaut kāda rosība.Tumšs. Ieslēdzu visus uguņus, jāredz taču, kas tur tumsā, kūņojas, kust. Skatos - vieglais, cilvēki skraida un plātās. Jau nometu ātrumu un ieraugu, tas vieglais taču deg! Te derētu krievu izteiciens. Dabīgi, stājos nost. Vēl paspēju ieraudzīt, ka numuri LV.

Izlecu ārā un prasu:  nu ko, degam?! Skaidrs, ka degam, bet saruna jāsak, kaut gan runāt arī daudz nav laika. Vīrelis pieskrien pie manis, rokās bugatieris (uguns dzēšamais aparāts), vismazākais, kāds nopērkams, lai uz tehnisko apskati būtu. Rāda, to savu štruntu, un prasa vai man ir bugatieris? Un vēl piebilst, ar šo nekas nav nodzēšams. Taisnības labad jāsaka, ka saruna notika krievu valodā, bet tam jau nu liela nozīme nav. Ja nu vienīgi izteicieni sulīgāki. Sievietei rokās lupata un cītīgi zvetē pa motoru, kurš deg diezgan smuki. Mums parasti fūrēs ir divi, viens kabīnē mazāks, otrs, pie fūres, lielais. Sapratu, ka jāņem lielais. Norāvu no borta bugatieri un veiksmīgi apdzēsu. Abu prieks par izglābto autiņu pat nakts melnumā bija redzams. Kad uzprasiju, kur tad jāperas pa nakti, šie atbildēja, ka braucot uz Belostokas tirgu. Novēlēju laimīgu ceļu un aizbraucu. Pēc reisa, kad šefam pateicu, ka jāuzpilda bugatieris, vēl nācās taisnoties, kāpēc. Bet kad uzprasiju- ja tu degtu, tad diezvai tik stulbi prasītu, apklusa.

       Vienreiz nāku no Liepājas prāmja uz Rīgu un aiz Grobiņas, pirms tā bijušā kroga, skatos - ceļa malā stāv vieglais un sieviete met ar roku, lai apstājos. Jau gribēju vilkt garām, bet pamanīju, ka vieglajam mīkstais, labi palīdzēšu. Kamēr nobremzēju, labu gabalu paskrēju garām. Eju atpakaļ un sieviete jau pretī nākot, saka, ka viņai spēka nepietika. Kas ir, riteni nevarēji atskrūvēt? - vēl nosmeju. Jā! - viņa tūlīt apstiprina. Man sanāca smiekli.

Visu pārējo jau viņa izrādās bija izdarījusi, vīrs pa telefonu, jau bija apstāstījis, kas, ko, kāpēc. Atskrūvēju riteni, samainīju un novēlēju laimīgu ceļu! Vēl beigās piemetināju, varbūt kādu labu vārdu par mums smagajiem tomēr aizliksi. Viņa uzreiz ņemas taisnoties, ka nekad neko sliktu par mums nedomājot un vīrs arī teicis, lai turot smagos ātrāk būšot. Labi, labi - nosmeju un vēlreiz novēlējis laimīgu ceļu, arī pats braucu tālāk.

        Pagājušajā gadā vasara bija karsta ( tas bija nu jau pirms kādiem 5 gadiem, nu jau vēl kādi pāris gadi klāt,vienkārši laikā nepabeidzu uzrakstīt) un panos ap 35. Velku pa 50. ceļu apkārt Warszawa un kādus pāris km pirms Betonkas (slavena stāvvieta), pans ar vieglo apdzen un sāk bremzēt. Jau sāku lamāt, atkal stulbie vieglie, bet šis rāda, lai stājos nost. Galvā jau pazib doma, nevar būt, ka aizķēru kādu, bet pans nepārprotami tur mani nost. Nu ko, stājos arī. Pans tūlīt klāt un sāk stāstīt, sapratu tikai, ka fūrei aizmugurē kaut kas ar riteņiem nav kārtībā. Kāpju ārā, aizejam līdz aizmugurei. Nu neko neredzu, nevienā pusē, bet pans neliekas mierā un rāda lai nāku aizmugurē un paskatos. Eju arī. Kad ieraudzīju to, ko pans man par visu varu centās parādīt, sapratu, ka man ir paveicies. Labajā pusē pēdējam ritenim iekšpusē bumbulis dūres lielumā. Tāpēc arī nevarēja tik vienkārši redzēt. Bet pans ar vieglo no aizmugures ievēroja, jo redzes leņķis mazāks. Un kas nav mazsvarīgi, pateica. Vēl, kas mani pārsteidza, tas bija jauneklis ap 25. Cilvēks saprata, tādā karstumā tas noteikti sprāgs. Un tad man vajadzētu lasīt pa pļavu detaļas. Jo sprāgstot riepai, tiktu aprauti vadi, vēl var pārsist gaisa spilvenu... labāk nerunāt. Kā es slavēju panu. Vēl paveicās, ka tas bija pirms stāvvietas, kurā ir arī serviss smagajiem. 35 grādos skrūvēt riteņus nekāda vēlēšanās nebija. Aizvilkos līdz servisam, tur samainīja uz rezerves riteni un es veiksmīgi turpināju ceļu. Vēl ilgi slavēju panu, kurš paglāba mani no mocībām tādā karstumā.

   Nu tad par slaveno teicienu. Nāku mājās no Itālijas, kārtējo reizi. Zvana telefons. Kolēģis. Kur esmu, šis jautā, Austrijā, atbildu. Tad jau par vēlu, viņš saka. Prasu, ko gribi? Kāzām vajagot šampi, un viņš zināja, ka Itālijā ap 1€ var dabūt un es pa Itāliju dauzos. Saku, vēl varu Wien apskatīties, vai uz robežas- Mikulov. Ja sanākšot, lai apskatos, jo tas neesot viņam vajadzīgs, bet pazīstamiem. Ok. Kādas 50 pudeles lai ņemot. Vēl nopelnīt varēšot, jo pie mums zem 3€ nekas jēdzīgs neesot. Wien nekas jēdzīgs arī nebija, vilku līdz robežai. Mikulov ir gan TESCO, gan LIDL, neatceros kurā, bet atradu par normālu cenu. Šampis ne šampis, bet dzirkstošais vīns bija. Un vēl ne tāds, kā pie mums, ko vēl vairāk vajag. 50 pudeles gan nesanāca, plauktu izgrābu tukšu. Sakrāvu ratiņos un nolēmu stumt līdz camjonam, jo aiznest to nevarētu un gabals arī kādu km. Izstūmos no veikala un jau pāri stāvlaukumam stumjot, sapratu, līdz camjonam tā tačka izjuks, jo jāstumj pa bruģi.  Te skatos tieši pretī stāv vieglais ar LV nummuriem. Nolemju pagaidīt, varbūt izdosies sarunāt, lai aizrauj līdz camjonam. Ilgi nebija jāgaida, skatos nāk ģimene ar bērnu. Šie atver durvis un krāmē savus pirkumus mašīnā, es klāt un spļauju ārā - Sveiki! Cilvēks cilvēkam draugs, biedris un brālis. Vai nevar palīdzēt? Tiem laikam mute palika vaļā. Te uz Austrijas- Čehijas robežas bāliņš, skaidrā latviešu valodā. Un kamēr nav attapušies, speru tālāk - uz kuru pusi brauksiet? Uz Austriju, skan atbilde. Kur vēl labāk, nodomāju un turpinu, varbūt var paraut līdz smagajam mani ar visām pudelēm. Neteikšu, ka ar lielāko prieku, bet aizveda mani līdz camjonam, novēlēju laimīgu ceļu un es arī taisījos uz mājām. Ceru, ka garšoja labi, kāziniekiem aizjūras dzēriens.

  

Gandrīz mednieku stāsti

Trolejbuss

  Nācu no Serbijas, Bačka Palanka, ar linoleju uz Rīgu. Rīgā vilkām uz Elis veikalu Ulmaņa gatvē. Atvilku, izkrāvos un tā kā šī nebija pirmā reize, nolēmu ieiet veikalā apskatīties, kā tad izskatās. Citādi būs kā ar rumu, vedu, bet, kāds izskatās un kā garšo nezinu. Bet par rumu cits stāsts.
  Nobraucu no rampas un izbraucu uz ielas Ulmaņa gatvē. Tur, tieši pretī veikalam ir trolejbusa pietura, (bet tad es to vēl nezināju, jo domāju, ka tā ir autobusa pietura) nolēmu tajā nostāties un piespiedos pie malas cik varu. Es sapratu, ka jāatstāj vieta pie pieturas, lai netraucētu satiksmi, jo pusstundu stāvēšu vismaz.
  Nostājos, kā man likās, godam, un gāju uz veikalu. Veikals labs, iesaku. Kamēr visu apskatīju, liekas pagāja vismaz pusstunda. Jāsteidzas nebija, jo vajadzēja tikai izkrauties un aizbraukt uz bāzi.
  Iznāku no veikala un skatos, un te gandrīz jāsaka, kā Zadornovs- gotovi (gatavi)! Skatos cilvēki stumj trolejbusu! Es stāvu uz lievenīša veikala priekšā un nevaru saprast- kāda velna pēc cilvēki stumj trolejbusu.
  Stāvu un skatos. Cilvēki stumj. Redzu savu Scani. Viņi stumj to dranduļetu garām manam Scanim. Stāvu, skatos un nevaru saprast, kāpēc viņiem jāstumj tas trolejbuss. Kaut ko tādu es nebiju redzējis un laikam arī vairs neredzēšu. Es stāvu uz trepēm un brīnos.
  Kad trolejbuss bija aizstumts garām Scanim, trolejbusa vadītājs ( tagad vairs neatceros, vai tā bija sieviete, vai vīrietis) izkāpa no trolejbusa un piekabināja tās štangas pie vadiem un cilvēki sakāpa trolejbusā.
  Tagad man viss kļuva skaidrs un es sapratu, ka kamēr trolejbuss neaizbrauks, nemaz nevaru iet pie Scaņa.
Pasažieri stūma trolejbusu, jo Scanis traucēja. Es toreiz nepadomāju, ka tā ir trolejbusa pietura. Nostājos pieturā, piespiedos pie malas, it kā viss ok. Bet es nezināju, ka tā ir trolejbusa pietura. Ja būtu autobusa, viss kārtībā, bet trolejbusam vajag vairāk vietas, jo tās štangas pāri fūrei tādā leņķī neiet.Vieglais arī nebūtu traucējis, bet fūre tomēr par augstu.
  Pasažieri sakāpj trolejbusā un tas aizbrauc. Tikai tad es gāju pie Scania un priecājos, ka man palaimējās, ka es apjuku no tā skata. Ja būtu uzreiz gājis pie autiņa, mani taču tie pasažieri nolinčotu, jo es jau nezinu cik ilgi viņi stāvēja un kas vispār notika pirms tam. Es jau redzēju tikai beigas. Kad trolejbuss aizbrauca, es ātri, ātri ielēcu Scanī un lasījos prom no tās vietas. Un tagad katru reizi braucot garām tai pieturai, es atceros šo gadījumu, un ja pilsētā iznāk stāties pieturā, es vienmēr paskatos, vai virs galvas nav vadi.
  Nu tāds šoreiz stāstiņš.
  

Gandrīz mednieku stāsti

Vēlreiz par policiju un citiem velniem

    Sākšu ar pēdējo, šovasar un pašu stulbāko, jo šoreiz mani sodīja, kā gājēju. Braucu mājās caur Poliju un Bialystok nolēmu pašopot. Nostājos kolonkā un gāju uz veikaliem, bet bija jātiek pāri ielai ar divām joslām uz katru pusi. Cik reižu jau bija staigāts un ne es viens. 

   Stāvu ielas malā un gaidu, kad būs brīvs un varēs iet, skatījos uz kreiso pusi un labajai nemaz nepiegriezu vērību, jo vispirms bija jātiek līdz pusei, bet tikko sāku iet, no labās puses man tieši priekšā nostājas vieglais. Gandrīz uzskrēju virsū. Policists! Lai pārsteigums būtu lielāks, tas maita vēl ieslēdz sirēnu. Izrādās viņš taisīja kreiso pagriezienu un es gadījos ne tajā vietā un ne tajā laikā. Un vēl tik nepiekāpīgs izrādījās, atņēma man dokumentus un gaidīja, kamēr aiziešu līdz bankomātam un noņemšu naudu. Rezultātā ar visu bankas komisiju sods par nepareizu ielas šķērsošanu iznāca ap 15eur. Polijas preces šoreiz neiznāca pa lēto. Bet tagad eju līdz pārejai un nemaz nav tālāk.

    Vēl gribu pastāstīt, kā gāja Serbijā. Toreiz Serbijā bāņi bija dārgi un lielākā daļa centās apbraukt, pa nacionalkām, bet serbi sakarināja visur zīmes smagajiem, lai tos izdzītu uz bāņa. Bet vienalga vēl kādu laiku centāmies apbraukt, jo ar visu sodu sanāca lētāk.
    Tagad jau vairs tā nedarītu, jo, ne jau par savu naudu braucām, bet toreiz bija citi laiki un cita domāšana.
    Jau braucu uz mājām un notur mani policija, jāmaksā nodeva, ja nemaldos ap 20eur, turēja visus ārzemniekus un kur viņi stāv mēs jau zinājām. Parasti bija kādās trīs vietās un kādā no tām tevi noturēs, bet, ja vienā samaksā, ceļš bija nopirkts un varēji braukt. Neatceros kurā noturēja mani, bet nākošajā atkal notur un tālāk nelaiž. Griez riņķī un brauc atpakaļ, nezinu, kas bija noticis, bet mani tālāk nelaida. Griežu riņķī un braucu atpakaļ. Tagad  atceros, ka viņi stāvēja, tajās vietās, kur varēja tikt uz bāņa. Tā nu es braucu atpakaļ un atkal mani notur tas pats policists, kuram jau samaksāju turp braucot. Otrreiz maksāt netaisījos un vēl uzpēros virsū, ka samaksāju, bet tālāk netiku. Šis brīnās, kā netiki? Izstāstīju, ka mani tālāk nelaida un apgrieza riņķī. Ka tas ir bardaks, viņš piekrita, kārtībai jābūt! Teica, lai braucot līdz, izvedīšot līdz bānim. Nodomāju, ka ir vēl kāds ceļš, kuru mēs nezinām, bet nē. Policijas mašīna ar bākugunīm pa priekšu un es ar savu Scanīti aiz viņa, braucām pa to pašu ceļu, kuru jau biju izbraukājis šurpu, turpu. Aizveda mani garām postenim, kur es pats netiku cauri un novēlēja laimīgu ceļu, tālāk vairs posteņu nebūšot. Savu naudiņu atstrādāja godam.

    Vēl pieminēšanas vērts ir gadījums Polijā. Nācu mājās no Itālijas, bet caur Vāciju un uz nakti nostājos Mostki  BP kolonkā. Nomazgāju Scani, nomazgājos pats, paēdu un likos gulēt, jo gribēju ātrāk sākt, lai var paspēt izskriet cauri paniem. No rīta piecēlos, padzēru kafiju un liku Scanim pa klaņiem, bet nenobraucu pat trīs km, kad nākošajā kolonkā jau nolika mierā. Zīme bija 70, bet tik agri no rīta tak neiešu bremzēt, kā gāju pa kalnu lejā, tā arī sašāva. Pienāk policists(gados jauns) un prasa, kur tad jāskrien? Uz mājām dabīgi! Atkal tiek nosaukta neiedomājama summa, kurai dabīgi nepiekrītu, esot bijis ap 100km/h, saku lai nemuld, jo 200zl vairāk nebūs un vispār man nav skaidra nauda. Kolonkā esot bankomāts, varot noņemt. Ok, eju pēc naudas un jau pikts, jo diena sākusies ne visai labi un vēl nodomāju, ja būs jāmaksā pilna summa, tāpat nedošu, lai raksta protokolu, kabatā nedošu. Noņēmu naudiņu bankomātā un nāku atpakaļ, skatos no vieglā raušas ārā otrs policists, jau manos gados un nāk pretī. Kad satiekamies, viņš prasa- cik kolēģis teica? Saku - 200zl, tad policists saka- viņš jauns un visu nezina, ar 50zl būšot gana un lai braucot prātīgi.
   Man gandrīz smiekli sanāca. Vai nu mans izskats liecināja, vai kas cits, nezinu, bet vecākais no policistiem saprata, ja maksāšu visu, tad viņiem nekas netiks, bet ne jau tāpēc viņi tik agri cēlās.
   No bulgāriem atpirkos ar diviem Calsberg aliem, no leišiem ar arbūziem, bet vispār iesaku labāk nepārkāpt noteikumus un braukt prātīgi, cienot sevi un citus!
   Kā teica klasiķis- Bija arī tāds  gadījums, Itālijā bija  jāsavāc vīns. Bija sestdiena, atbraucu uz rūpnīcu, skatos vārti vaļā, braucu iekšā. Nostājos malā un eju meklēt, kādu, kurš pateiks, varu te palikt vai nē. Vienu atradu, tas parādīja, kur tualete un duša un arī, kur nostāties. Noliku Scani un pēc navigācijas skatos netālu pilsētiņa Montecarotto, kādi 3-5km, vismaz man tā likās. Darīt nav ko, nolēmu aizstaigāt, jo vēl jau svētdiena arī būs jāstāv.
  Eju pa ceļu un izrādās nav nemaz tik tuvu, kā izskatījās. It kā redzu aiz kalna, bet pa ceļu krietni tālāk. Bet gabals jau noiets un atpakaļ netīk griezties, eju tik uz priekšu. Bet Itālijā un vispār Eiropā, ar kājām tikai pa pilsētu staigā, pa ceļu brauc vismaz ar divriteni, jo arī nomale, pa kuru iet, principā nemaz nav un ja kāds iet ar kājām,  uzreiz krīt acīs. Tā nu es velkos pa kalniem, pa laikam kāda mašīna pabrauc garām un arī policija.

Noskatījās uz mani, bet neko, aizbrauca tālāk. Tiku līdz pilsētiņai un ekskursija varēja sākties. Kā jau teicu, pilsētiņa neliela, bet, kas raksturīgi Itālijā, gandrīz katrā senais cietoksnis. Tad nu piedāvāju apskatīt dažus kadrus. Apgāju riņķi un devos atpakaļ pie Scaņa.  Un atkal man garām pabrauc policija, taču šoreiz apcirta riņķī un brauc man klāt.
  Kas es tāds esot un kur ejot?
 Ņemos stāstīt, ka tur tajā vīna rūpnīcā stāv camjons ( tā vienā daļā Eiropā sauc fūres) un es nolēmu aiziet līdz pilsētai ekskursijā.
  Kāds dokuments ir?, šis prasa, atbildu, ka ir un iedodu pasi.
 Apskatījis pasi, policists pamāj, ka viss ok un atdod to atpakaļ.

Tad apgrieza autiņu un taisījās braukt tālāk. Bet man vēl labs gabals bija ko čāpot, kaut gan bija pavasaris, bet saulīte jau sildīja. Tāpēc nemaz nebūtu dusmīgs, ja kāds aizvestu, bet te policists pats uzprasījās. Es šim uzreiz klāt un prasu, ja brauksi uz to pusi, aizrauj līdz camjonam. Viņš piekrītoši pamāja un novāca no blakus sēdētāja beņķa savus dokumentus un aizveda līdz rūpnīcas vārtiem. Pirmdien sakrāvos un vilku uz mājām.
  Vēl varu pastāstīt, kā atzīmējos Bosnijā un Hercogovinā. Toreiz uz Horvātiju vilkām finieri no Rīgas uz Slavonski Brod. Izkrāvos piektdienā un atpakaļ adresi tūlīt neiedeva, sapratu, ka jāstāv būs līdz pirmdienai.
 Sameklēju stāvvietu un gāju uz pilsētu, jo nu jau kādu laiku piekopu tradīciju, ja ilgāk jāstāv, autiņā nesēžu, bet eju apskatīt apkārtni. Ja jau reiz te esmu atkūlies, tad jāizmanto izdevība, jo citi maksā naudu, lai te nonāktu, bet man tik atliek pārvarēt slinkumu. Kad parādijās GPS, tas vēl vairāk atviegloja ekskursijas iespējas, bet par to citu reizi. Paklīdu pa pilsētu un nākošajā dienā devos uz tiltu, jo pēc kartes izpētīju, ka var tikt pāri. Jāpierakstās Bosnijā un Hercogovinā.    Aizgāju līdz tiltam un devos pāri Sava,tā sauca upi, tilta vidū bija postenis,

Cietoksnis

 kad robežsargam atdevu pasi, vajadzēja redzēt viņa reakciju. Ar kājām jau cilvēki devās pāri, bet te viņam rokās Latvijas pase un viņš tomēr zināja, ka Latvija nav tepat aiz stūra. Paskatījās uz mani un prasa, kā Tu te nokļuvi? Sāku skaidrot, ka camjons pilsētā, nolēmu pastaigāt. Ekskursants, tātad?, šis saka. Piekrītoši pamāju ar galvu. Drošs paliek drošs, viņš vēl pazvanīja, lai noskaidrotu, vai man nevajag vīzu. Kad noskaidrojās, ka nevajag, novēlēja laimīgu ceļu un es devos pāri upei uz pilsētu. Tur uzreiz atradu tirgu, nedaudz vēl pavazājos pa pilsētu un devos atpakaļ. Robežsargi nemaz neskatījās dokumentus pasveicināja un ļāva iet tālāk. Ne katru dienu ar kājām kāds atnāk no Latvijas.
 
 Tad vēl viens gadījums no Polijas. Braucām mājās no

Tilts pār Sava

Rumānijas. Neatceros, kur, bet Scanim bija izsists stikls vienam lukturim, bet tā kā lija lietus, tad lampa izbeidzas momentā, tāpēc nemaz nelikām jaunu, bet pans uz robežas piesējās. Nedegot viens lukturis, mēs viņam skaidrojam, ka nav vērts likt jaunu spuldzi, tā tūlīt būs beigta, bet lukturi apmainīsim mājās. Pans ietiepjas un viss- tut panstvo, tut nevoļno. Nu ko, mēs ieliekam jaunu lampu, kolēģim bija mazā kolas pudele, tai nogriezām dibenu un uzmaucām uz spuldzes. Pudele piekusa tūlīt klāt un lietus vairs neskādēja. Rādām panam, tas saka dobra un mēs braucām tālāk.
 Lai visiem tik veiksmīgi izdodas atrisināt problēmas un Priecīgus Ziemassvētkus visiem!

Sveiki

     Sveiciens visiem, kas seko un lasa, bet rakstnieks laikam no manis neiznāks, taču vēl atmetis visu arī neesmu. Ir iesākti vairāki stāstiņi, bet vajag laiku un iedvesmu, lai novestu līdz galam. Atkal klāt rudens un garie vakari, tad ceru, ka saņemšos. Skatos Jančuks arī sācis retāk rakstīt, bet izrādās citi jau grāmatu izdevuši. http://taalbrauceejapieziimes.blogspot.com/
   Lai veicas visiem!

Gandrīz mednieku stāsti

Policija, bagi un citi velni.

  Paši saprotiet visu nevar izlikt publikai, bet dažas epizodes tomēr pastāstīšu. Secība, kādā atcerēšos nav tik svarīga, bet ceru, ka palasīt būs interesanti.

  Sākšu ar to, kā policisti palīdzējuši dažādās situācijās. 

  Kad sāku braukāt uz Itāliju, atceros, ka kolēģis teica, ja iela paliek tik šaura, ka balkons sāk strīķēties gar fūri, tālāk labāk nebrauc, jo Tu jau esi d...!  Nu un man kā reizi nācās iekulties gandrīz līdzīgā situācijā. Tas bija pie Neopoles. Braucu pa pilsētiņu un ieliņas šauras, bet manējā, kā nav, tā nav. Tad ieraugu, krustojumā stāv policisti, es uzreiz Scani nolieku mierā, ieslēdzu avarijkas, CMR (kravas pavaddokuments) rokā un pie policistiem. Man jātiek te! Tas, kas notika pēc tam, bija šova cienīgs gabals. Kādas 10min trīs policisti (sieviete un 2 vīrieši) savā starpā ņēmās apspriest, kur ir tā adrese un kā man tur tikt. Tad beidzot vienojās un viens no policistiem izgāja uz ielas. Nolika mierā arī visus pārējos, parādija, lai giežu riņķī. Otrs pateica, lai sekoju, un iekāpa auto. Ieslēdza bākugunis un uz priekšu, es ar Scani aiz viņa, aizveda uz palielu laukumu. Nolika mani tur un pateica- Gaidi, Tev atbrauks pakaļ. Pats apgriezās un aizbrauca. Un tiešām, pēc kādas pusstundas no firmas atbrauca pārstāvis un atkal teica, lai sekoju. Vienīgais baidījos, kā viņš mani vedīs. Ja tā kā vieglie, būs auzas, bet tas bija sakarīgs un brauca tā, lai es ar fūri varētu izbraukt. 

   Par Neapoli, vēl jāsaka, ka toreiz biju pārsteigts par atkritumu kalniem, kuri bija piepilsētās uz ielām un to, kā braucot pa bāni pirmo reizi ieraudzīju Vezuvu. Es vēl nodomāju, baigais kalns, izskatās kā Fudzijama Japānā. Un liels bija mans pārsteigums, kad vakarā atšķīru karti un ieraudzīju - tas arī ir vulkāns- Vezuvs.

   Tad vienreiz Itālijā krustojumā nogriezu uz nepareizo pusi, pēc pāris km iebraucu kādā ciemā un saprotu, laikam nav riktīgi. Skatos krustā stāv policists. Dabīgi - Scanis mierā, avarijkas, CMR - man vajag te. Policists apstiprina, manas aizdomas, tas ir uz otru pusi. Es tikai pajautāju vai varu, te griezt riņķī? Policists atbildēja apstiprinoši, izgāja krustojuma vidū, pacēla roku un nolika visus mierā. Apgriezos, pasveicināju policistu un aizbraucu.

    Līdzīgs gadījums bija Austrijā. Braucu mājās no Itālijas un ceļā no Wien uz Bratislav norāvu ne tajā nobraucienā. Toreiz braucām caur Slovākiju un bānis no Wien uz Bratislav vēl nebija, vajadzēja braukt pa nacionalku, kā mēs sakām. Norāvu no bāņa un sapratu, ka vajadzēja nākošajā. Apstājos un gaidu momentu, kad varēs raut riņķī, lai brauktu atpakaļ. Te piebrauc policija un prasa, kāpēc stāvu?. Es šiem stāstu, ne tur nogriezos un tagad gribu apgriezties un braukt atpakaļ. Ok! Policits iekāpj mašīnā un brauc prom, bet tūlīt atkal apstājās un nāk atpakaļ. Es jau paspēju nodomāt -Tā! Kaut kas nepatika. Tagad būs sūdi! Bet policists izgāja uz ceļa- Halt! Un nolika visus mierā. Satiksme bija diezgan liela un man būtu jāķer moments, bet tagad policists parādīja, lai griežu riņķī. Ko es arī izdarīju, pasveicinājām viens otru un aizbraucām katrs uz savu pusi.
   Tas par palīdzību. Varbūt vēl kādu aizmirsu, bet tos labākos pastāstīju. Bija arī pārkāpumi, jo ne jau bez grēka. Te nu jums jāsaprot, ka negribu attaisnot savu rīcību izdarot pārkāpumu, bet vienkārši pastāstīt, kā tas bija.
   Sākšu atkal ar Itāliju. Velku pa bāni un  veicot apdzīšanu, nepaspēju to izdarīt līdz tunelim. Bet Itālijā tunelī smagiem apdzīt aizliegts. Pabeidzu manevru jau tunelī. Nākošajā tunelī, ( ienākot no Austrijas caur Arnoldstein tuneļi no vienas vietas) policijas auto jau blakus. Paskatos uz šiem, viņš parādīja- tunelis beigsies - malā! Ievilka mani kabatā un šovs sākās.  Kā viņš aurēja sākumā. Tiesības nost uz pusgadu, 400eur sods. Mēģināju iebilst, kā tad mājās tikšu bez tiesībām. Lai zvanot šefam un lidojot ar lidmašīnu, vai izsaucot taksi, viņam esot vienalga. Varot braukt arī ar autobusu. Tad sāku skaidrot, ka vienkārši nepaspēju veikt manevru līdz tunelim. Te policists mani pārtrauca- zīme jau 5km iepriekš bija, ka apdzīt vispār aizliegts! Tagad es uztaisīju lielas acis - vai tad?!
   Nu jau saruna noritēja mierīgākos toņos un es saku, ka tik daudz man nemaz nav skaidrā naudā. Policists uzreiz noprasīja 150eur būs? Tik daudz būs, atbildēju,jo makā divi simtnieki bija, bet tad tiesības atdosi?, prasu. Ja maksāšu uzreiz, tad atdošot. Neko darīt, gāju pēc naudas. Atnesu naudu, policists izvilka savu kodeksa grāmatu un sāka šķirstīt. Tad kaut ko atrada un parādīja kolēģim, tas apstiprinoši pamāja - derēs, un sāka rakstīt protokolu. A4 formātā. Izrakstīja sodu par 150eur un atdeva tiesības. Kas bija rakstīts protokolā un ko biju pārkāpis nezinu, bet tiesības palika kabatā. Itāļi vienkārši sameklēja sodu uz 150eur un šķīrāmies ar godam padarīta darba sajūtu no policistu puses un atvieglojuma sajūtu no manas puses- daudz maz veiksmīgi izkūlos.
   Panos pārsvarā par ātrumu iekrītam, jo atļautais ātrums smagajiem ir 70km/h, murgs kaut kāds. Pa bāni ok, tur iet ar 90km/h, bet pārsvarā mēs ejam pa visiem ceļiem ar 85- 90km/h, nu un tad nākas taisnoties, mānīties un ko tur slēpt arī atpirkties. Un tas viss ir īsts improvizāciju teātris dzīvē, jo te nu nav variantu, vai nu maksā uzreiz vai mēģini ko darīt lietas labā. Gadās tikt cauri arī sveikā.
   Vienreiz nāku mājās pirms Ziemassvētkiem un panos kādā ciemā kā nācu iekšā tā arī sašāva. Noliek mani mierā, pienāk policists savāc papīrus un saka- Pan, šipko jedeš! Uzprasīju cik tad bija? 76, viņš atbild, un prasa, kur tad jāskrien? Nu te es nenoturējos un sāku- Tu redz svinēsi svētkus, a man vēl līdz Tallinn jāvelk. Cauri Polijai, Lietuvai, Latvijai uz Igauniju. Vai tad jūs arī svinat?, pans brīnījās. Atbildēju ar pretjautājumu- vai tad mēs savādāki? Tad pans prasa- 7. janvārī, vai tad nav?, nu ņemu skaidrot, ka tad pareizticīgie svin Ziemassvētkus. Beigās šķīrāmies kā draugi, vēl pabrīdināja, ka nākošajā derevņā arī radars, lai neskrienot.
   Uz balli nepaspēju, jo no Tallinn 24.decembrī, tikai izbraucu, tad vēl nesvinēja, kā valsts svētkus un bija jāstrādā. Rīgā vēl pusdienu stāvēju rindā lai Scani nomazgātu un mājās jau pārbraucu dusmīgs uz visu pasauli.
   Neliela atkāpe, bet tālāk atkal par policistiem. Parasti jau uzreiz ir skaidrs, vai apturēja, lai izspiestu naudu, vai tiešām par pārkāpumu. Ja par pārkāpumu, tad lekties nav nozīmes, bet ja izspiedēji, tad kapājos līdz pēdējam. Vienreiz nāku mājās no Ungārijas un jau naktī panos paņem mani ciet. Dabīgi vilku - cik iet. Kur viņi stāvēja, neredzēju, bet kad panāca un apturēja, skaidrs -par ātrumu. Pienāk pans un uzreiz nosauc mežonīgu summu- pāris tūkstošus. Es uzreiz atbildu, lai nemuld, maksimums, ko vari uzlikt divus simtus zlotos. Tai laikā par katriem 10km virs normas 100zl, tā kā smagajiem atļautais bija 70km/h, tad par 20km 200zl. Pans saka- Tev gāja ap simtu! Es atkal - nemuldi! 90 maksimums. Skaidrs, būs jāatpērkas. Es šim saku- man ir 100eur vienā gabalā, vari samainīt? Nevarot. Simtnieku es Tev nedošu, atbildu, vēl ir 20zl un 10eur, ņem un braucam. Viņš neesot viens. Es vēlreiz saku- simtnieku nedošu, gribi ņem 20zl un 10eur un liecies mierā. Pans šķobījās, šķobījās, bet beigās paņēma un aizbrauca. Es ar liku Scanim pa klaņiem un vilku tālāk.
   Citējot klasiķi- bija arī tāds gadījums. Eju uz Itāliju un panos aiz Augustov apdzinu pāris fūres un pēc pāris km skatos nāk pakaļ policists ar mirgalkām (bākugunīm). Jā! Novelk mani malā. Domāju atkal par ātrumu, nē! Esot apdzinis krustojumā. Neatceros summu, kuru viņš nosauca, bet sapratu, ka tik daudz es maksāt negribu un jutu, ka jākapājas. Es saku- skaidra nauda vispār nav!  Kā tad Tu bez naudas brauc?- vaicā policists. Man ir bankas karte, atbildu, ja vajag, normālās zemēs ir bankomāts un tur var tikt pie naudas. Pans laikam ātri mēģināja izskaitļot tuvāko bankomātu, bet vai nu nezināja, vai tādu nebija, tad sadraudēja, ka nākošreiz būšot sods un atdeva papīrus un dusmīgs aizbrauca. Bet variants ar karti ne vienmēr der, jo pagājušajā gadā pie Berlin mani paņēma uz bāņa it kā par distances neievērošanu. Piebrauca blakus un parādīja, lai sekoju. Novilka no bāņa un braucām kādus 5km līdz ciematam, tur bija kolonka, ievilka stāvlaukumā un sāka skaidrot. Neesmu ievērojis distanci. Uzprasīja, kādā valodā sapratīšu? Atbildēju- latviski. Latviski neesot, varot piedāvāt krieviski un iedeva kaut kādas lapas. Tur krievu valodā bija rakstīts, ka braucot pa bāni, distancei starp transporta līdzekļiem jābūt vismaz 50m un atsauce uz noteikumu punktu, kuru ne es zināju, ne varēju pārbaudīt tā eksistenci vispār. Tad aizgājām līdz vieglajam (netrafarēts BMW) un parādija video, kurā redzams, ka tuvojos fūrei, jo taisījos apdzīt, bet šie piezagās un tagad notiek skaidrošanās. Kad prasīju, pēc kādiem parametriem noteica attālumu, tad atbilde bija - attālums starp stabiņiem ceļu malā esot 50m, bet video redzams, ka es jau esmu tuvāk. Kad mēģināju iebilst, ka es nevis braucu aizmugurē, bet gatavojos apdzīt, tad nemaz neklausījās, bet tik mala savu maļamo par distanci. Tu tur vari skaidrot, ko gribi, bet viss jau atstrādāts perfekti. Paņem uz bāņa, novelk malā un tikai ārzemniekus, jo laukumā bija tikai pani, leitis un es un vēl viena policijas ekipāža. Jāmaksā uzreiz un skaidrā naudā (110eur), ja tev nav naudas, tad kolonkā ir bankomāts, vari noņemt. Viss ir izdomāts. Ja nepatīk, vari tiesāties, bet tagad jāmaksā, tāpēc arī tikai ārzemnieki, jo vācieši attiesās.
    Vienreiz Suwalkos novelk malā kontrole- bagi, kā mēs saucam. Pārbauda visus dokumentus un pēc laika pasauc mani un saka- viss ok, bet bānis jau sen esot beidzies, tomēr pēc taho rādījumiem esmu braucis ar max ātrumu. Kad mēģināju, ko iebilst, pans uzreiz atbildēja- es zinu, ka jums jāskrien, lai nopelnītu, ka šefs, tā liek, ka visi tā brauc, bet šodien es noķēru Tevi. 100zloti un vari braukt. Pēc tik atklātas runas man sanāca smiekli, samaksāju 100zl (apmēram 25euro) un braucu tālāk.
    Vēl jau ir muitnieki un robežsargi, ar tiem arī gadās piedzīvojumi. Tā reiz nāku mājās no Ungārijas ar rumu un Barwinek (Polijas- Slovākijas robeža) pans prasa, kas kravā? Atbildu- rums. Kāds rums, man prasa, saku alkohols. Tūlīt savāca visus papīrus un saka, lai nobraucot malā. Kad jautāju, vai kādas problēmas, tad saņēmu atbildi, ka slovākiem arī jāpārbauda. Bija ap diviem naktī. Pie sevis domāju, ka robežsargi gribēs kādu pudeli sev, jo vedu Cazino rumu. Nolēmu, ka kravu nevēršu vaļā, lai sauc ārā muitu un raksta visus papīrus, kā pienākas. Pagāja kādas 20min atnes man atpakaļ dokumentus un saka, ka varot braukt. Es pārsteigumā vēlreiz pārprasu, vai viss ok un tiešām varu braukt. Slovāks saka jā, viss ok. Paskatos pulkstenī- pustrīs naktī, kravu neaiztika! Tad ienāca prātā, varbūt asti pielika un tagad skatīsies, kur likšos gulēt. Nolēmu nekur vairs nebraukt un nostājos turpat stāvlaukumā uz robežas. Lai paši sargā un likos gulēt. No rīta, kā startēju, tā līdz Lietuvai vilku bez apstājas un pārbraucu mājās bez piedzīvojumiem.
    Lai visiem laimīgs Jaunais gads, bez policijas un citiem velniem! Laimīgu ceļu un lai veicas visiem, kas pie stūres!