svētdiena, 2013. gada 29. decembris

Gandrīz mednieku stāsti


Ar bitēm nekad neko nevar zināt.

   Tas bija 2009.g, iepriekšējā firmā. Šefs zināja, ka esmu braucis uz Rumāniju un Bulgāriju jau pirms tam un piedāvāja no Bulgārijas atvest kravu. Kāda starpība, kur brauc, un vēl jo vairāk, ja tur esmu bijis. Pa Rumāniju pusotru gadu nodauzījos.
  Mājās pateicu, ka šoreiz nebūs Itālija, bet Bulgārija un taisījos ceļā. Meita uzreiz pieteicās līdz, jo bija vasaras brīvlaiks un Bulgārijā nebija bijusi. Tā  mēs devāmies ceļā.
Biju jau izbraucis Debrecen Ungārijā. Satiksme bija
divās joslās uz katru pusi, bet es zināju, ka pēc pāris km būs tikai viena josla. Blakus brauca Mitsubishi pikaps ar piekabi aizmugurē. Kravas kastē un piekabē bija kaut kādas kastes. Bija agrs rīts. Domāju, ka paspēšu apdzīt, bet vieglie jau paliek vieglie, tas taču zem viņu goda, ja smagais aiziet garām. Nu Mitsubishi bija tieši no tās sugas, līdz divas joslas pārgāja vienā, pikaps ar mokām, bet aizspraucās garām. Dievs ar viņu, taču tur jau ir tas viņu stulbums, priekšā aizlien, bet nebrauc. Tagad viņš  nomet gāzi, bet smagie, kā brauc ar pilnu pedāli, tā arī brauc. Rezultātā pēc pāris km es viņam astē. Tagad ceļš divvirzienu un kā parasti tie kretīni to izmanto. Kā pretim nāk mašīnas, nebrauc, ja parādās iespēja apdzīt, tūlīt tiek palielināts ātrums. Tā mēs aizcīnījāmies līdz nākošajam smagajam. Vietējais ar piekabi, un pikaps nedaudz nogulēja manu izrāvienu, strauji pietuvojos un biju gatavs apdzīt abus. Taču tādu apkaunojumu trīs vīri pikapā negribēja piedzīvot un strauji uzsāka apdzīšanas manevru pirms manis. Tomēr to izdarīja tik strauji, ka piekabe aizmugurē sāka mētāties no vienas puses uz otru, sapratu, ka labi nebūs un samazināju ātrumu, bet pikaps turpināja iesākto manevru, neskatoties uz to, ka piekabe turpināja svaidīties. Brīdī, kad piekabe bija blakus kravas auto piekabei, tā saskārās ar kravas auto riteņiem. Tas bija viens moments un piekabe ar visām kastēm uzlidoja gaisā un parāva līdz pikapu. Nākošajā mirklī jau pikaps ar visu piekabi gulēja uz sāniem, labi, ka laicīgi biju sācis bremzēt un neietriecos vēl aizmugurē. Kastes mētājas pa visu ceļu. Apstājos un gāju skatīties, vai nevajag palīdzību. Tas smagais arī apstājās. Drīz vien uz abām pusēm jau bija izveidojies sastrēgums, jo bija darba dienas rīts. Eju klāt un redzu, vīri raušas ārā no mašīnas un sāk tā jokaini plātīties ar rokām. Skatos un nevaru saprast. Un tad man pielec- tās ir bites! Tās kastes, ko viņi veda, ir stropi, kuri tagad mētājas pa ceļu un bites lido ārā.
   Knapi paspēju atskriet atpakaļ līdz Scania, ielecu iekšā un durvis ciet. Tūlīt arī visi logi bija ar bitēm, pārliecinājos, ka kabīnē neviena nav ielidojusi un vairs ārā netaisījos kāpt, lai tiek tagad galā paši ar savām bitēm. Pagaidīju, lai daudz maz atbrīvo ceļu un taisījos prom. Visvecākais no vīriem staigāja saķēris galvu, - tipa, kur bija prāts. Nu es arī nezinu, kur vieglajiem prāts, bet bites bija pilna pļava.
   Tālāk līdz Rumānijai un Rumāniju izbraucu bez piedzīvojumiem. Bulgārijā iebraucu pa Ruses tiltu pār Donavu.









     Bulgārijā Krāvos Varna. Kūrorta pilsēta pie Melnās jūras. Padomju laikā bija ļoti slavens kūrorts.


Mēs arī aizgājām līdz jūrai. Krāvos vairākās vietās, lasīju konservus pa vietējām ražotnēm un tā kā pēdējā nebija tālu no prāmja pārceltuves pār Donavu, nolēmu to arī izmantot. Meitai arī bija piedzīvojums. Tiesa, kad bijām uz klāja un pie paša borta, meita pārsēdās tuvāk man. Bet viss bija ok un pēc nepilnām 20 min bijām otrā krastā. Kārtējo reizi nācās pakarot ar robežsargiem un muitniekiem. Pirms manis bija vācietis un laikam pirmo reizi, jo nolika malā un gan jau arī nokāsa, jo tie teļi taču no padomju sistēmas neko nesaprot. Bet to, ka vairāk viņš uz Rumāniju nebrauks, tas bija skaidrs.
    Rumānijā sāka līt un jo tuvāk nāca kalni, jo lija vairāk. Uz augšu tikām bez problēmām, bet laižoties lejā nācās apstāties, jo lietus dēl sākās plūdi un ceļš bija zem ūdens. Kādas 8 mašīnas stāvējām un skatījāmies, kā  ūdens gāžas lejā no kalna pāri ceļam, līdzi nesdams dubļus un akmeņus. Tad atbrauca policija un cik sapratu, ceļš tika slēgts, jo vairāk neviens smagais  nepiebrauca rindas galā. Vieglie, kuri vēl bija starp mums apgriezās un aizbrauca atpakaļ. Mums atlika vien gaidīt un cerēt, ka stihija rimsies. Pagāja pāris stundas un lietus nedaudz mitējās, bet ūdens turpināja gāzties lejā no kalna un  tuvojās vakars. Man jau prātā iešāvās doma, ja tā turpināsies, tad no rīta varam pamosties un auto būs uz sāniem, jo ūdens jau sāka grauzties zem asfalta. Meitai dabīgi, to neteicu, bet omulīgi nejutos. Vēl pēc kādas stundas, no lejas parādījās tehnika - greiders un pašizgāzējs piekrauts ar granti. Greiders ar lāpstu nostūma no ceļa visu lieko- akmeņus un dubļus. Tad brauca piekrautais pašizgāzējs un pārbaudīja vai asfalts iztur, jo vietām vēl ūdens plūda pār ceļu un nevarēja būt drošs, ka zem tā nav izskalots. Tad greiders un pašizgāzējs apgriezās un policija deva komandu mums sekot. Tā mēs braucām greiders pa priekšu, aiz tā pašizgāzējs un tad fūres. Pa ceļam redzēju kukurūzas laukā aiznestu busiņu, pats lauks izskatījās, kā ar ceļa rulli nolīdzināts un jau pašā lejā, laikam tur bija tiltiņš pār upīti, bet redzēt nevarēja, jo tagad te plūda plata upe un tilta vietā mums bija četri mieti, starp kuriem vajadzēja izbraukt. Ūdens bija kādu metru virs ceļa. Vispār iespaidīgi. Biju to nofilmējis telefonā, bet liekas, ka esmu pazaudējis. Tālāk viss noritēja bez liekiem piedzīvojumiem, izbraucu  no kalniem un likāmies gulēt. Bet atziņa, kuru jau biju iegaumējis pēc Serbijas, ka kalnos piedzīvojumus nevajag meklēt, vēl vairāk nostiprinājās. Bet par to citu reizi.

svētdiena, 2013. gada 24. novembris

Gandrīz mednieku stāsti

Gandrīz mednieku stāsti.

Cietums.

  Jāsāk laikam ar to, ka vienreiz kolēģis atbrauca mājās ar sagrieztu tentu. Tikai tents sagriezts nevis sānos, kā parasti, bet uz jumta. Atslēdznieki nobrīnījās par savādo griezumu, bet neko, salāpīja, un galvenais, ka kravā bija alus, kurš nebija aiztikts. Atkal nobrīnījāmies, bet neko. Pēc pāris mēnešiem pieleca.
  Es biju atvaļinājumā un manu veco Scanīti pārdeva, vai iedeva pirmai iemaksai jaunajam Scanim nezinu, bet man itkā pienācās jauna mašīna. Gaidu mašīnu un pūšos, bet vienu dienu zvana dispečers un saka, ka vajadzēs aizbraukt līdz Bratislavai un savākt Iveco. Prasu, kas par lietu un kāpēc es, jo man atvaļinājums. Visi citi esot reisā, es vienīgais mājās. Nu skaisti!
   Cits kolēģis gāja uz Itāliju un ar to kopā braucām. Atceros, ka līdz Bratislavai jau uzzinājām, ka mašīna ir arestēta uz Slovākijas - Austrijas robežas, par nelegālo imigrantu pārvešanu. Tagad mums pieleca, kāpēc caurums tika izgriezts jumtā. Tiem kurdiem, kā mēs viņus saucām taču vajadzēja tikt ārā.  Atradām Iveco, bet tas aizslēgts un atslēgas ar visiem papīriem tiesā Korneuburg Austrijā. Tas ir blakus Wien. Tikai otrā pusē. Nāk vakars, kolēģim jābrauc tālāk, bet man vajag atrast, kur palikt pa nakti. Braucam uz turieni. Apbraukājam tuvējos miestus, bet vai nu vispār nav viesnīcu, vai brīvu vietu nav. Bija novembris, ja nemaldos. Domājam, ko darīt un ieraugam degvielas staciju. Ejam un prasām, kur var atrast viesnīcu, mums iestāstīja vienu miestu, bet tas kolēģim galīgi nav pa ceļam. Izsaucām taxi. Taksists malacis, atbrauca ātri un apzvanīja vairākas viesnīcas. Noskaidroja, ka ir brīva istaba un krāmēju savas paunas taxi.  Es uz viesnīcu, kolēģis tālāk uz Itāliju.
   Aizveda mani līdz viesnīcai, palīdzēja sanest somas un čau. Man līdzi bija viss nepieciešamais, lai varētu mašīnā dzīvot, arī gāzes plītiņa, jo man tas Iveco vēl bija jādabū līdz Itālijai un jāizkrauj krava.  Paliku ar savām paunām viens pats un dusmīgs uz visu pasauli, jo kamēr mēs Austrijā meklējām, kur palikt pa nakti, man piezvanīja un pateica, ka jaunais Scanis ir atdots citam. Vai nav skaisti! Es tūlīt pazvanīju dispečeram un pateicu, ka pēc šī reisa rakstu atlūgumu. Apvainojums bija milzīgs. Kamēr es te vācu citu savārītos sūdus, mani vienkārši apčakarē.
    Sagaidīju nākošo dienu un braucu ar vilcienu uz tiesu, jo tā bija blakus pilsētiņā. Atradu tiesu un noskaidroju, kas, kur, kāpēc. Tas arī bija piedzīvojums, jo vāciski nemāku, sazvanīju konsulu Austrijā un tā tulkoja. Neatceros kāpēc, bet man radās iespēja parunāt ar apcietināto šoferi. Cietums bija zem tiesas ēkas, pazemē, jo lejā braucām ar liftu. Noveda mani lejā, pārbaudīja dokumentus un ielaida telpā ar stiklu. Tas ir tas, ko rāda amerikāņu filmās, stikla siena un telefons abās pusēs. Viena lieta ir redzēt to televizora ekrānā, cita dzīvē. Iespaids bija milzīgs. Un labi, ka es šajā pusē.  Kad es tur iegāju, arestētais kolēģis jau bija atvests. Apsēdos, paņēmu klausuli un sākām runāt. Varēja redzēt, ka vīrelim acīs sariesās asaras. Ap sešdesmit viņam bija, bet vēl vajadzēja iekulties sūdos. Atceros, ka mani izbrīnīja, kā viņi izrauti bija no kabīnes un spārdīti ar kājām, jo man likās Austrija civilizēta zeme. Viņam bija lauztas ribas un pārsists deguns, sieva, kura arī bija līdz, tikusi izrauta aiz matiem.  Pēc viņa teiktā tajā dienā bija paņemtas padsmit mašīnas un ap simts kurdiem. Bija paņemti gan leiši, gan poļi un bāliņš ari viņu vidū.
   Pāris dienas vēl nācās padzīvot viesnīcā, līdz tiesa nolēma atdot auto papīrus un atslēgas, bet vīrelis vēl gaidīja nedēļu un piesprieda viņam pusgadu. Tas vēl skaitās maz, jo var piekarināt cilvēku tirdzniecību, bet par to var dabūt vairāk, kā par narkotikām.
   Tiku pie atslēgām, bet tagad jātiek atpakaļ uz robežu pie autiņa, kādi 100km. Zvanu savējiem un saku, kā man tikt, jāņem taxi. Deva svētību un es uz viesnīcu pasūtīju taxi. Kad taksists pieteicās, abiem bija pārsteigums, jo tas bija tas pats, kurš mani atveda uz šejieni. Salīkām cenu un braucām uz robežu. Iveco stāvēja, jau otro nedēļu, jo gandrīz nedēļa pagāja, kamēr šefs saprata, ka galamērķi auto nav sasniedzis un kamēr atrada, kur, tas atrodas. Tad kamēr es atbraucu. Kā jau teicu, bija novembris un naktīs jau bija zem 0. Kā jau varēja gaidīt, akumulatori bija nosprāguši un lai būtu jautrāk, tas bija piektdienas vakars. Noturēju pāris smagos, pielikām kabeļus, bet nekas nesanāca, pārāk ilgi nostāvējis, vajag palādēt, bet kuram ir laiks vismaz pusstundu stāvēt pie manis.
Skatos pulkstenī un saprotu, pēc stundas beigsies darba laiks un smagie arī parādās arvien retāk, būs sūdi, ja nedabūšu pie dzīvības Iveco. Man jānosalst. Zvanu dispečeram un uzreiz saku, ja nedos atļauju pirkt jaunus akumulatorus, rīt lai sagaida Rīgas lidostā. Es te netaisos nomirt. Jāņem vērā, ka biju dusmīgs par Scani un tonis kādā es to pateicu, laikam nostrādāja, jo momentā atļauja tika saņemta. Ja vēl ņem vēra, ka Bratislavas lidosta arī nebija tālu. Nu, ko atļauja saņemta, jātiek tikai uz Bratislavu. Kādi 10km varēja būt. Izsaucu atkal taxi un saku, man vajag smagajam akumulatorus, kur braukt? Taksisti var visu. Sazvanīja veikalu, sarunāja, aizbraucām, nopirku. Atveda atpakaļ pie smagā, palīdzēja vēl izcelt un aizbrauca. Jau palika tumšs, kamēr apmainīju akumulatorus, vecos aizstiepu līdz konteineriem un atstāju. Pus konteineru vēl sasviedu ar to, ko izvācu no kabīnes, jo man to nevajadzēja un tam vīrelim arī vēl ilgi nevajadzēs.
   Aizvedu uz Itāliju to kūdru un kraujot ārā brīnījos, cik maz vietas starp maisiem un fūres griestiem, tur pat pusmetra nebija, bet kurdi bija gatavi to visu paciest, lai tikai tiktu uz Eiropu. Kad visu izkrāva atkal jumtā bija caurums, tagad jau zināju, kāpēc.
   Neatceros, ko vedu atpakaļ un kā, bet atceros, kā ofisā atdevu papīrus un atskaiti, paprasīju baltu lapu un uzrakstīju atlūgumu. Un tad mani paņēma uz izbrīnu, jo kaut ko tādu, es arī nebiju gaidījis. Neatceros tieši kā tā saruna notika, bet pateicu, ka tas ir sakarā ar Scani, tad man teica, ka Scanis stāv sētā. Braucot iekšā teritorijā, redzēju, ka pie žoga stāv balts Scanis, domāju, ka tas ir tas, kuru man neiedeva. Šie saka, nē, šis esot cits. Man! Zinu, ka divus nebija paredzēts pirkt, bet kamēr es tur ņēmos pa cietumu, šefs nopirka man, laikam saprata, ka nepareizi, bija rīkojies. Kā viņš to dabūja gatavu nezinu un godīgi sakot arī neinteresēja, jo ne jau autiņā bija vaina, bet attieksmē. Es tikai uzprasīju par piekabi, jo to, jau pusgadu iepriekš biju saņēmis jaunu. Štorku. Nu piekabe gan būšot cita, jo manējā aizgāja līdz Scanim, nevarot taču jaunais Scanis vilkt vecu piekabi. Es saku, bet kā tad es? Es varu ar jaunu?
   Tā arī beidzās mana sadarbība ar šo kompāniju, kurā biju nostrādājis piecus gadus, jo ja ir tāda attieksme - tipa, paspēlējies, pietiek. Tad es eju uz citu smilšu kasti spēlēties. Kaut gan sapratu, ka varbūt tā bija vienīgā reize, kad varēju tikt pie pilnīgi jauna Scania un vēl toplaine.  Nākošajā firmā tiku pie gadu veca Scania, bet tas ir atkal cits stāsts.

svētdiena, 2013. gada 10. novembris

Mati gaisā


Sveiciens visiem, kas vēlas palasīt, kā bāliņiem svešumā iet. Kā jau minēju, nomainīju firmu un arī virzienu. Sākumā uz Skandināviju, bet nu jau Anglijā biju. Uz Skandināviju braucu zem Schenker, bet šefs izdomāja nomainīt ekspediciju un tagad braucu zem DSV. Kuri savukārt gribēja, lai šoferim būtu ADR apliecība. Mēģināju iebilst, bet tā kā šefs uzkliedza kursus, tad piekritu. Nedēļu mācijos un eksāmenu noliku bez kļūdām. Tulīt arī saņēmu jaunu ledusskapi un uz priekšu. Pirmo reisu iedeva uz Vāciju, no turienes uz Franciju caur Holandi un Beļģiju. Visās šajās valstīs nebiju bijis, tagad varu atzīmēt arī šīs valstis savā kontā. No Holandes iebraucot Beļģijā, tikai navigācijā ieraudzīju, ka esmu jau citā valstī un tad arī pamanīju, ka ceļa apzīmējumi savādāki. Otrā reisā jau aiztrieca  uz Anliju. No Lietuvas uz Franciju aizvedām alu. Netālu no Strasbūras. Mēs to nekavējoties izmantojām, ar vilcienu aizbraucām ekskursijā, jo tā bija piektdiena, bet uzkrauties vajadzēja pirmdien. Piektdien ar kolēģi pavazājamies pa Strasbūru un sestdien aizbraucām līdz iekraušanās vietai. Pirmdien uzkrāva jogurtu un vilkām uz ostu. Abi pirmo reizi uz Angliju, abiem mati gaisā. Prāmis iet ik pēc 2st un drīz vien jau bijām otrā krastā. Dabīgi, ka pirmajā aplī jau aizrāvām garām savam ceļam, jo viss uz otru pusi. Bet drīz vien jau atradām pareizo virzienu un vilkām uz priekšu. Kamēr pa bāni, nekas, bet nākošajā aplī es atkal nokļūdijos, bet vislielākais pārsteigums bija pie Temzas. Daudz maz jau bijām ievākuši informāciju, kas un kā. Ka ceļi ir bez maksas, bet parkingi dārgi(20mārciņas). Taču izrādās, ka ir arī maksas ceļi, bet to uzzinājām tikai tad, kad praktiski jau bijām pie bomja. Tilts pār Temzu uz vienu galu un tunelis zem Temzas uz otru pusi maksā 5 mārciņas. Vislabākais, ka tikai skaidrā naudā, kartes nepieņem. Man paveicās, jo netīšām bija palikuši 10EUR, ar to pietika, vēl sīceni atdeva. Labi, ka vismaz EUR ņēma. Kolēģim gan nebija skaidrā nauda un kamēr tika galā ar stulbajiem angļiem pagāja 2st. Tam visam punktu pielika, tas, ka  čeku par šo pakalpojumu arī nedod. Un tā ir Eiropas Savienība, kura liek mums ievērot visādas direktīvas, bet paši dara, kā grib. Tur vajadzētu mūsu ieņēmumu dienestu uzlaist. Gandrīz nedēļu nodzīvoju pa Angliju, bet neko vairāk par lietainu laiku un braukšanu neredzēju. Gan jau, jo cik saprotu tagad ik pa laikam iznāks uz to pusi braukāt. Īsumā viss. Tagad ceru, ka būs laika biežāk padalīties ar redzēto un piedzīvoto. Uz tikšanos.

svētdiena, 2013. gada 1. septembris

Gandrīz mednieku stāsti

                         

 Rumānija

    Pirmo reizi uz Rumāniju, tiku, kad salecos ar menedžeri. Uz turieni sūtija vai nu pieredzējušos vai nogrēkojušos. Vēl pie savas mašīnas nebiju ticis. Atbrauca kolēģis tieši no Rumānijas ar uzlauztu kabīni un man jādodas reisā tieši ar viņa auto.Sākums jau ne visai. Piedevām vēl dzirdētie nostāsti par bandītiem  un ceļu laupītājiem. Kaut kā sataisīja tās durvis, es sapirku paiku uz mēnesi un devos ceļā.
    Līdz robežai nekādu piedzīvojumu nebija, vismaz atmiņā nav palikuši. Rumānija vēl nebija EU, un tapēc tur bija kontrole pilnā komplektā.  pirmie bija robežsargi, kā mes saucām -robiņi , tad muita.Te es uzzināju, kas ir "tradicija"(5 euro) dokumentos. Stāvu pie lodziņa un muitnieks apskatījis dokumentus prasa- "tradicija"? Stāvu un brīnos, ko viņš grib, tad viens lietuvietis man paskaidroja, ka vajadzēja ielikt 5euro. Teicu, ka i netaisos maksāt. Uzprasīja vēl cigaretes, bet tās ar man nebija, jo nesmēķēju. Beidzās ar to, ka atsvieda dokumentus un teica, lai lasos, bet citu jau neko man arī nevajadzēja. Pēc muitniekiem vēl bija veterinārā kontrole un transportnieki. Nezinu, kādā sakarā viņi pārbaudīja dokumentus, bet ap auto staigāja un meklēja, kur piekasīties. Vienreiz piekasījās, vedot kokvilnu. Ķīpas bija nedaudz izspiedušās tentā un transportnieks piesējās, ka esot negabarīts. Kārtējo reizi cerot nopelnīt tradīciju. Pasaucu viņu pie auto un parādīju, ka gabarīti mašīnai ir spoguļi un nevis tentā neliels puns,.transportnieks demonstratīvi atsvieda manus dokumentus malā un aiztaisīja lodziņu. Bet es ar kārtējo reizi iespītējos un demonstratīvi nostājos pie auto ar sakrustotām rokām, pēc 15 min šie saprata, ka laikam nekas nesanāks, jo kamēr es stāvu uz svariem, neviens cits uz tiem arī neuzbrauks, bet viņi visas mašīnas svēra. Kārtējo reizi pierādījās, ka uz robežas notiek psiholoģiska cīņa - kurš kuru, jo īstenībā īstas problēmas ir ļoti reti.
    Vēl ir cīkstēšanās ar suvenīru pārdevējiem un logu mazgātājiem. Galvenais nevajag viņus rupji atraidīt, bet tas ar jāskatās pēc apstākļiem. Padomus dot jau visi māk, bet ne vienmēr visur der viens un tas pats. Vienā no reisiem kamēr stāvu rindā, pienāk logu mazgātāji, uzšļāc uz priekšējā stikla netīru ūdeni un sāk berzēt ar savām slotām. Izsmērē pa visu logu un prasa 5eur. Šovs ir sācies. To visu grūti aprakstīt, tas jāredz, bet sajūtas nebija no labākajām, kad pieci vīri staigā ap autiņu ar mietiem un draud izsist logus un lukturus, ja nemaksās. Beigās jau vinnēju, kaut gan tai brīdī, tāda pārliecība nebija. Viens no vīriem izmeta, ja nebūs nauda, būs problēmas, uz ko es atbildēju- problēmas tūlīt būs tev un paņēmu telefonu. Tikko sāku spaidīt pogas, skatos, neuzkrītoši, bet pa vienam vien mani mazgātāji pazūd. Es atviegloti nopūtos un sapratu, ka galvenais neizrādīt bailes un neapjukt. Bet to vieglāk pateikt, nekā izdarīt.
    Rumānija ir skaista zeme ar kalnu skatiem un savām tradīcijām. Jau toreiz viens no kolēģiem teica- vismaz vienreiz tur jāaizbrauc, lai redzētu. Tas nav braukt pa Vācijas bāņiem un plātīties ar tālbraucēja pieredzi, īstā tālbraucēja pieredze sākas Rumānijā, kur bāņa nav un kalnos jārāpjas pa serpentīnu. Ja pa leju, tad parasti vienā pusē ir upe, otrā klints un ceļš pa vidu. Kā tek upe, tā iet ceļš, līkums aiz līkuma. Vidējais ātrums pa Rumāniju ne vairāk par 60km/h, tagad būvē bāņus un lielajām pilsētām jau ir apvedceļi. Tolaik apvedceļi bija tikai ar traktoriem izbraucami.
    
    

    

svētdiena, 2013. gada 21. jūlijs

                                  Uz otru pusi.


  Viss, kas notiek, notiek uz labu. Es arī tā ceru. Kādu laiku nebraucu un arī uz rakstīšanu prāts nenesās, kad jārisina sadzīviskas problēmas. Tagad nomainīju firmu un arī virzienu. No Itālijas uz Skandināviju. Auto marka gan palika nemainīga - Scania. Viss šai dzīvē kādreiz ir pirmo reizi.  Pirmo reizi brauciens ar prāmi, pirmo reizi Zviedrija un Norvēģija. Vēl jau tikai dažas nedēļas nostrādātas, tādēļ neko daudz neesmu redzējis, bet pirmie iespaidi ir. Dabas skati ar meža ezeriem kalnos, tas tiešām ir iespaidīgi. Par ceļiem pagaidām varu teikt tikai to, ka te Skandināvijā pirmo reizi sastapos ar trīs joslu trasēm, kur kustība ik pēc pāris km mainās, divas joslas vienā virzienā, viena otrā. Ceru, ka līdz rudenim apradīšu ar situāciju, lai sagatavotos ziemai, jo spriežot pēc nostāstiem te viss būs savādāk.
  Tagad , kad atkal sāku braukt, ceru, ka vakaros atradīsies arī laiks, lai pabeigtu iesākto.
  Gribēju pievienot klipu, bet, kaut kas nesanāca. Būs jāpaburas.












ceturtdiena, 2013. gada 16. maijs

Gandrīz mednieku stāsti. Ungārija. Turpinājums

   Nākošajā reisā devos ar citu auto, tagad vairs neatceros secību, bet ar visiem izbraucu pa reisam, līdz tiku pie savas Scania. Aplis nebija liels, jo bija tikai 5 autiņi un vasarā visi gribēja atvaļinājumu, tāpēc man sēdēt nenācās.Pārsvarā reisi bija uz Ungāriju, bet gadījās arī uz Bulgāriju, Rumāniju un Itāliju.
   Kādā no pirmajiem reisiem, Ungārijā izkrāvos un braucu pēc kravas, karte priekšā un aiziet, toreiz tāda navigācija nebija, bet vienā no mazpilsētām,  krustojumā netrāpīju uz pareizā ceļa. Diena arī lietaina padevās. Jau eju ārā no pilsētas un saprotu, nav riktīgi, bet nav jau vieglais, uz vietas neapgriezīsi. Un piedevām vēl dzelzceļa tilts priekšā. Baigi zems man izlikās, un pārbaudīt - ies vai nē apakšā arī vēlēšanās nebija. Vai tad maz Rīgā zem Akmens tilta iesprūduši. Un vēl jo vairāk, ka virziens arī nav īstais, vajag tik apgriezties. Ātri novērtēju situāciju (tas viss notiek braucot) un pieņemu lēmumu pirms tilta cirst riņķī. Pirms dzelzceļa uz abām pusēm ir nobrauktuves uz lauka, es nolemju iegriezt priekšu vienā pusē un tad atpakaļgaitā pārstumties krustīm pāri šosejai, tā, lai autiņš paliek uz šosejas. Tā kā esmu bez kravas, tad nospriežu, ka piekabi no tās peļķes pēc tam izvilkšu. Pilsētiņa neliela, kustība pa šoseju arī neliela, vajadzētu iznākt. Bet nekā. Šovs tikai sākās. Līst un nepiekrauts autiņš dubļos, tas pats, kas uz ledus. Kur nobremzēju, tur arī paliku. Ielieku atpakaļgaitā, bet autiņš nekust, mēģinu uz priekšu - tas pats.
    Jau interesanti, bet vēl labāk paliek, kad saprotu, ka piekabe ir krustīm uz šosejas. Kamēr staipu kaklu, skatos viens jau ar Ņivu apstājas aizmugurē. Toreiz Ungārijā diezgan populāri auto. Skatos, vīrs nāk klāt un policijas formā! Izrādās braucis garām, skatās bāliņš mocās, prasa, vai nevajag palīdzību. Saku, ka traktors derētu, nedaudz pavilktu un būtu ok. Vīrs saka, ka pazvanīs ugunsdzēsējiem, iekāp Ņivā un prom?!
    Ar vieglo, vēl varēja aizspraukties garām. Laiks iet, lietus līst, cik ilgi sēdēsi. Provēju vēl, bet sapratu, ka veltīgi. Sēžu, gaidu. Pēc kāda laika, spogulī pamanu, vīri staigā gar autiņu, lecu ārā un redzu - stāv ceļmalā ugunsdzēsēju auto un vīri pilna pļava. Otrā pusē jau autobuss ar cilvēkiem netiek garām, arvien jautrāk. Domāju, tūlīt vilks ārā no dubļiem, bet šie savā mēlē vāvuļo un skraida šurpu turpu. Noprasa man, vai ar kravu, saku - nē. Viņiem tas auto neliels, bet abi tilti velkošie (tipa GAZ 66), domāju mierīgi izķeksēs. Ne dauz tikai iekustināt un kad tiktu uz piķa, tad jau es pats. Saukšot diktāku mašīnu. Ok, ok. Nu jau man vienalga, ka tikai izvelk. Pa rācijām šie sabīda lietas un saka lai gaidot kabīnē. Pa to laiku uz šosejas sāk veidoties štavs uz abām pusēm. Nepagāja ne pusstunda, kad ieraugu, lido pa šoseju ceļamkrāns. Tipa KATO. Četri tilti un izbīdāmā strēle vien šupājas. Pirmā doma, kas ienāca prātā - pusgadu varēšu strādāt par velti, kamēr atpelnīšu. Tāda tehnika izsaukta! Šie piebrauc, izbirst vēl kādi seši vīri, domāju tūlīt trose būs klāt un ārā. Nē! Krāns nostājas zem tilta, zem tā paša, kur baidījos līst un stumj laukā ķepas. Man mati gaisā, domāju galīgi traki, ar celšanu cels. Pa to laiku uzradās čalis, kurš mācēja krieviski runāt.
   Šis man ņem skaidrot, lai neuztraucoties par maksu. Ne forintus, ne euro ne vajadzēšot, jo es esmu no svešas valsts, man gadījās ķibele un tāpēc esot avārijas brigāde, lai to atrisinātu. Izklausījās jau cerīgi, bet ticība nebija. Krāns pa to laiku jau nostājies uz ķepām un redzu, vīri velk trosi no vinčas. Piekabināja un izvilka bez aizķeršanās, man tikai lika sēdēt un grozīt stūri. Un visu to filmēja vietējā televīzija, vai nav kārtīgs šovs. Kad beidzot stāvēju uz šosejas un jau uzzinājis pareizo virzienu, kur  vajadzēja braukt, biju, izlijis, dusmīgs un vēl neēdis. Kādas pāris st kopā biju pazaudējis, bet, kad atāķēja trosi un teica čau, es lieki nekavējos. Liku robā un prom, kamēr nav pārdomājuši un naudu neprasa. Kad pārbraucu mājās, pie dispečera kabinetā gāju ar satraukumu, domāju rēķins jau būs priekšā, bet nebija. Es arī neko neprasīju un nestāstīju, bet vēl pāris mēnešus gaidīju, ka pasauks un liks parakstīties Tā arī nekas neatnāca. Maģāri nepiemānīja.

svētdiena, 2013. gada 14. aprīlis

Gandrīz mednieku stāsti. Ungārija.


Pirmais reiss.

   Pieņēma mani principā bez pieredzes, tik vien bija kā stāžs pie stūres. Sākumā biju maiņas šoferis
(maiņinieks- mūsu valodā), tas ir, šoferim vajag atvaļinājumu, vai kādu citu iemeslu dēļ nepieciešams būt mājās ilgāk, tad uz viņa auto sēdina maiņinieku un tas izbrauc reisu vai divus. Parasti jaunos šoferus uz tādiem noteikumiem pieņema, lai apskatītos vai vispār no viņa kas sanāks. Tagad pēc krīzes, kura gan vēl joprojām nav beigusies, ir nedaudz savādāk.
   Neliela atkāpe, bet pieņēma mani un pēc pāris dienām pazvanīja, ka nākošajā dienā jābrauc. Ja
jābrauc, tad jābrauc. Savācu somu ar dažām lupatām, kaut ko laikam no ēdamā, bet neko daudz, jo saprašana, ko īsti vajag nebija. Nebija man ne gāzes plīts, ne ūdens kanna. Ko ņemt var uzzināt šeit
   No rīta ar vieglo braucu uz darbu, bet pēcpusdienā dēlam bija izlaidums, beidza 9. klasi. Sapratu,
ka netikšu, bet nevarēju, jau pirmajā dienā, tikko pieņemts darbā, pateikt, ka man vajag brīvdienu. Ceru, ka dēls saprata. Pēc trīs gadiem jau bija savādāk, es laicīgi pateicu, ka man dēlam būs izlaidums un sakārtojām lai varu tikt.
   Aizbraucu, parādīja man mašīnu, atkal Scania, bet nu jau 4 sērija, apaļā. Motors gan knaps,tikai
320zirgi un kabīne zemā, bet tad, tas vēl nebija svarīgi. Iedeva norīkojuma lapu uz Liepājas Metalurgu, lai viņam vieglas smiltis. Iesauca kabinetā vienu no vecajiem (ne gados, bet pieredzē) šoferiem, lai tas man apstāsta, kā un pa kuru ceļu braukt. Es lepni izvilku Polijas karti, kuru iepriekšējā dienā grāmatnīcā biju nopircis( citu valstu vienkārši nebija veikalā) un tur ar zilo flomāsteri iezīmēja ceļu. Ievilka vietas, kur var gulēt pa nakti. Atgādinu, Latvija tikko bija iestājusies ES, bija jūnija sākums. Šie čaļi jau bija ar stāžu, sākuši ar KAMAZ un pieredzējuši visu to bardaku uz robežām. Man tas viss izpalika un labi vien ir, bet to visu es uzzināju vēlāk.
  Sapildīju pilnas bākas ar degvielu un braucu uz Liepāju. Metalurgā iekrāva drāti ruļļos un uz priekšu. Jābrauc bija uz Miškolc Ungārijā. Vairs neatceros kā, bet es satikos ar to pašu čali, kurš
zīmēja man maršrutu. Viņam bija reiss uz Bulgāriju. Aizvilka viņš mani līdz Ungārijai. Tas mūsu
 valodā nozīmē, braucām kopā. Kolēģis  priekšā, es aiz muguras. Brīžiem  viņu pat neredzēju, bet visu laiku tika doti norādījumi pa rāciju.  Bet divatā braucot, daudz ko, jaunie nepamana, jo visu laiku cenšas tikt līdz un galvenā uzmanība pievērsta priekšā braucošajam, ka tikai neatstāj vienu.
 Es nebiju izņēmums. Te mūsu ceļi šķīrās, kolēģis aizbrauca uz Bulgāriju, bet es nopauzēju un braucu uz Miskolc  Pa ceļam nopirku Ungārijas karti, atradu adresi, tad vēl navigācijas nebija. Līdz izkraušanas vietai bija kādi 80km, bet kolēģim tikai pusceļš.  Bijām tikuši cauri Lietuvai, Polijai un Slovākijai.  Pa ceļam vēl kolēģis apskaidroja, ka Slovākijā nav jēdzīgu stāvvietu un reiss jāieplāno tā, lai SK var paņemt, tas ir izbraukt vienā paņēmienā. To varēja arī izdarīt, jo bijā kādi 140km un pāris stundās varēja izskriet. Polijai vajadzēja 2 dienas.
  Viņš man apstāstīja par šaibām, te vairs nebija Igaunija un tās bija jāmaina katru dienu. Un frāzi, kuru kolēģis pateica, man iespiedās atmiņā - braucot mājās  jau jādomā, kā brauksi nākošajā reisā. Toreiz vēl par to nedomāju, vienkārši braucu, bet ar laiku, tas izstrādājās perfekti. Bet par laikiem
un braukšanas režīmiem  sīkāk var uzzināt kolēģa Jančuka blogā -  šeit
   Eiropas savienība jau bija, bet robežkontrole vēl pastāvēja, tagad, kad iestājāmies Šengenas zonā
tas viss liekas ārprāts. Toreiz Polijas ceļi arī bija katastrofa, bet tagad pani būs visu Poliju pa
jaunam pārvilkuši, ne tā kā pie mums.
   Iebraucu Miskolc atradu adresi un izkrāvos. Tāda maza, es pat neteiktu rūpnīca, drīzāk cehs, kurā
štancēja naglas. Neatceros, ko vedu atpakaļ uz Latviju, bet mājup braucu viens. Atceros, ka līdzi paņemtā pārtika beidzās un nebija pat ar ko ūdeni kafijai uzvārīt. Nopirku elektrisku tējkannu 
(12V, tāda neliela, vienai krūzītei), bet tās mūžs nebija ilgs, jo kādu dienu sajaucu ligzdas un 
iegrūdu 24V, pat nepaspēja ūdens uzsilt, kad mana tējkanna izbeidzās. Bet tad jau bija Polija un ceļmalas krogos varēja iekost. Polijā viss bija kaut kā saprotamāk. Panos noskatīju gāzes balonu, 
bet pirkšanu atliku uz nākošo reisu, jo vienā reisā nevar visu. Un vēl jo vairāk, kamēr nav savs auto. Poļu baloni ir labāki, to jau es zināju un arī panos var uzpildīt. 
   Rīgā izkrāvos braucu mājās, pa ceļam iebraucu Centrex Ulmaņa gatvē, tagad tas arī veiksmīgi
izbeidzies. Staigāju gar plauktiem un ieraugu poļu gāzes bolonu, ātri sarēķinu, ka pēc kursa ganrīz 
tas pats, tikai bez virsmas uz kuras katlu likt. Virsma maksā gandrīz tikpat, bet paraugā izlikts viss komplekts un cenu zīme tikai uz balona. Dabīgi radās doma - kasiere taču nezina, vai tas ir 
komplektā vai atsevišķi (svītru kodi arī ne visur bija). Un tā es tiku pie sava gāzes balona par  
normālu cenu. 
    Kad pārrados mājās sieva gan teica, ka esmu novājējis. Tas arī viss šoreiz.

ceturtdiena, 2013. gada 11. aprīlis

Gandrīz mednieku stāsti. Igaunija.

Pirmā Scania.

Kad es tiku pie Scania stūres, citi jau gāja pensijā, tāpēc nepretēndēju uz atklājēja godu, bet interesantākos momentus gribu pastāstīt.
Latvija jau bija brīva un man jau bija mobilais telefons, bet pirmo reizi saskāros ar robežas šķērsošanu, Līdz tam (komunistu laikā), nekas tāds nebija. Nu tālāk par sojuzu jau arī nebiju. Tālākais, kur biju, Ušgorod ar Gaz 53.
Toreiz talciniekiem no Ukrainas vedām nopelnīto - kartupeļus, graudus, bet ne par to.
Scanis vecs, bet motors zvērs. Sākumā braukājām divatā, kolēģis ierādija maršrutu un visu pārējo.
Jābrauc bija no Tukuma uz Igauniju. "Tukuma piens'' tajā laikā jogurtu neražoja, to veda no Igaunijas, jau ar ''Tukuma piena'' logo. Paši saprotiet, tātad leduskapis. Autiņš un divasīgā piekabe. Sākumā
kamēr divatā, viss ok. Uz ceļa jau to vellu varēju noturēt. Bet, tad kolēģis aizgāja un paliku viens.
Tagad tas vells bija jādabū atpakaļgaitā pie rampas un tas vairs nebija kā kursos, kad noliku E
kategoriju. Pagāja pāris mēneši, kamēr daudz maz normāli varēju veikt šo manevru un, ja kolēģis nebūtu pateicis, kas jāskatās spoguļos, tas būtu vēl ilgāk.
Bet sākumā gāja traki. Mugura slapja, plecs sāp, laiks iet, bet es stumdos pa sētu un nevaru trāpīt.
Jau smējos - krāvējiem apniks, tie iedos telefonu, kad piestumsies, pazvani. Pēc pusgada jau varēju atpakaļgaitā ar visu piekabi boksos uz bedres trāpīt.
Nu tā sāku braukāt. Tajā laikā Latvijā vēl nevienam nevajadzēja šaibas(diagrammas), bet igauņi
jau prasīja.  Tad pirms robežas ieliku jaunu šaibu un pucēju tālāk. Pirmdienas rītā izbraucu no
Tukuma un sestdien biju mājās. Igaunijā bija jāsavāc produkcija no trīs vietām Polva, Rakvere, Viljandi. Četras reizes nedēļā. Gulēju Tukumā pie rampas, kamēr izkrāva, tad atkal paņēma kādu
kravu pa ceļam uz EST un es aizlidoju. Gāju caur Valku. Tikai viena robeža, bet lai to pārietu vajadzēja 5st no EST/LV, uz turieni varēja pa st., ja tukšā, tad jau paveicās. Uz robežas atmuitoja
un Tukumā es varēju pa tiešo uz kombinātu pie rampas. Atceros naktī ielidoju robežā no EST ,
gaidu papīrus, Katru reizi vēl vajadzēja braukt uz angāru pārtikas un veterinārā dienesta
pārbaudei. No katra izstrādājuma vajadzēja pa paraugam, tipa kontrolei. Nu stāvu jau laukumā gaidu papīrus un man zvana no Tukuma - līdz četriem paspēšu atbraukt? Vajag tieši to, kas man mašinā. Dabīgi nepaspēju. Ielidoju Tukumā, piestūmos pie rampas un pa tiešo no  mana autiņa lika tajos ,
kuri vēl bija sētā. Pārējie jau bija ceļā uz Rīgu.
Igaunījas laiks man bija kārtīga prakse pirms došanās uz otru pusi - Eiropu.
Tad pirmo rezi apgāzu paliktņus ar visu kravu. Iekrāva man pus mašīnu  Polva un tagad jāskrien uz
Rakveri. Pa ceļam atstāju piekabi Viljandi un lidoju tālāk. Neatceros kurā pilsētā, bet no krusta, kā palaida( luksoforā zaļais), Scanis bez piekabes,  astoņnieks, 450zirgi, Priekša pa gaisu. Dzirdu aizmugurē kaut kas nograb. Man jau radās doma, ka sagāzās jogurti. Izbraucu no pilsētas un
pirmajā stāvvietā griežu iekšā. Nemaz nevajadzēja taisīt durvis vaļā, lai saprastu - nu ir sūdi. Pa
apakšu jau tecēja jogurts. Ja nemaldos četrus paliktņus apgāzu un tad uzzināju, ka kravas
stiprināšanai ir speciāli stieņi. Ne man kāds viņus deva, nekā. Tā arī braukāju, bet nu jau bija
māciba - nepilna krava ir nestabila.
Vienreiz piekabei pēdējie paliktņi sagura, tas ir - no sava svara visu laiku šupojoties apakšējie iepakojumi vienkārši saspiežas un krava uz paliktņa sasveras. Šoreiz tieši uz durvju pusi,  es jau to nezinu, bet muitniekam redz vajag redzēt, kas kravā.  Uzvelku cimdus un rauju durvis vaļā. Kad sāka jogurta bundžas birt uz galvas, sapratām, labi nebūs. Labi, ka nepaspēju atraut līdz galam. Pa četriem knapi aizspiedām durvis ciet. Tukumā kautkā tikām galā.
Tad vēl ziemā pa nakti gāju uz Rakveri, jau EST sāka putināt un tā ķepē, bet es tik kurinu. Uz ceļa
jau putra, bet pedālis grīdā. Tad vienu brīdi  jūtu, nu nevelk autiņs. Paskatos spidometrā nedauz virs 80. Kas tad tas! Paskatos spogulī un redzu, piekabe jau blakus nāk. Ieliku zemākā robā un
pedāli grīdā. Stiepju un gaidu, viss ok, bet spogulī otreiz paskatīties bail, ko piekabe dara. Beigas
jau paskatījos. Iztaisnoju un momentā nometu zem 80. pabraucu vēl gabalu un likos gulēt.
Braucot uz Igauniju man nevajadzēja neko ēdamu līdz, jo pirms krīzes laikā Straupē ceļmalas
krogs strādāja bez pārtraukuma un vienmēr varēja paēst. Porcijas tur tādas, ka nevar apēst.
Tagad tas krogs līdz 10 vakarā strādā, bet porcijas joprojām lielas.
Pusporcijas zupa un puse otrais, jau pārēdies.Tur ja gribēja kādu izāzēt, aizveda uz krogu
un ļāva pasūtīt. Reti kurš painteresējas par porcijas lielumu, bet kad to noliek uz galda, tad skaidrs,
ka lielākais ēdājs šaipus Rīgas nebūsi. Vienreiz bija līdz sieva un pasūtiju viņai pusporciju firmas
otro. Kad atnesa, sieva pārsteigumā prasīja - tā ir pusporcija? Atbildēju, kā jā un lai runā klusāk jo domās, ka parāk maza porcija, bet viņa saka - tas taču zilonim.
Tajā laikā radās jau lielāka izpratne par braukšanas kultūru un uzvedību uz ceļa, bet, kā vēlāk
izrādījās no tālbraucēju dzīves vēl biju tālu.
Nobraukāju pusotru gadu un kādu dienu viss beidzās, paliku atkal bez darba.
Pa to laiku Latvija iestājās jaunā savienībā, šoreiz Eiropas, bet es ieraudzīju sludinājumu rajona
avīzē- vajadzīgs tālbraucējs  Nolēmu pamēģināt. Aizbraucu, pieteicos, paņēma. Sākumā domāju,
ka tas pagaidām, kamēr atradīšu citu darbu, jo tad atkal bija brīdis, kad gribējās, katru nakti
 gulēt mājās, gultā.
Bija beidzies vēl viens posms manā dzīvē un sākās nākošais, bet par to nākošreiz.

Pats sākums. Gandrīz mednieku stāsti.

  1. Ievada vietā.

    Sveicināti! Doma padalīties ar redzēto jau lidinājās gaisā labu laiku, bet kaut kā nevarēju saņemties. Viena lieta stāstīt, bet, kad tas jāuzliek uz papīra, izrādās, nav tik vienkārši.
    Tagad jācenšas atcerēties, ko skolā mācija literatūras skolotāja. Gan jau varēs piekasīties 
    par gramatiku un pareizrakstību, bet, kā teica klasiķis - kā es māku, tā es maunu.
    Un tad man Skype atsūtija Jančuka tālbraucēja piezīmes. Ielīdu, paskatījos, sadūšojos.
    Varbūt kas sanāks. Vismaz pats varēšu palasīt pēc gadiem 15 pie kamīna, iemalkojot rumu.
    Tas, ja izvilkšu līdz pensijai, jo pie mūsu stulbās valdības, bet par to lai raksta citi, man bez rupjībām un mātes pieminēšanas nesanāks.


    • Gandrīz sākums.

      Jau skolas laikā domāju; ka būšu šoferis. Nu nevar visi būt kosmonauti un ārsti.
      Atceros pirmo filmu par tālbraucējiem, latviskais nosaukums - Drudzis uz baltās joslas.
      Mums puišeļiem nedēļu, bija ko apspriest. Tu redzēji? A kāda tam mašina!
      Kaut kad 90.gados tv rādija un liels bija mans izbrīns, ka filma ir melnbalta. 
      Žēl, ka neatceros oriģinālo nosaukumu, labprāt noskatītos. Filma amerikāņu, 
      vismaz man tā likās. Tagad nets, Skype, Yuo Tube, tai laikā pat  parastais telefons 
      visiem nebija. Tāpec palika tikai atmiņas un labākā gadījumā kāda bilde albūmā.
      Tad tehnikuma laikā noskatījos "Konvojs''. Filma nevisai, bet autiņi vareni.
      Viskrutākās tieši amerikāņu tipa - ar garo purnu. Kā tagad smejos - mečta uzbeka.
      (krieviski - uzbeka sapnis)
      Es tāpat kā Jančuks beidzu automehāniķus, tikai Kandavā, bet tas bija sen.
      Tehnikumu pabeidzu, bet specialitātē nostrādāju laikam pusotru mēnesi.
      Nu kāds es speciālists, kuram pat teorētisko zināsanu mazāk kā traktoristam. 
      A man šoferi ar stāžu un veči ap 50. Aizgāju pie direktora un saku - dod mašinu.
      Pabraukšu, būs prakse, būs pieredze varbūt tad arī diploms noderēs.
      Un es sāku šoferēt. Pirmais autiņs Gaz 53, iepatikās. 
      Diploms noderēja jau Latvijas laikā, kad dibināju savu uzņemumu un vajadzēja 
      izņemt licensi transporta pakalpojumiem, bet tas tā.
      Tajā laikā, kad gribēju, nemaz tā nevarēja tik tālbraucējos. Bija jābūt partijā, 
      precētam un diviem bērniem. Partija gan bija viena, ne kā tagad, bet bērni, bija 
      kā ķīla, ka nepamuksi ārzemēs no strādnieku laimes zemes.
      Tad pārgāja vēlme dauzīties apkārt, jo katru vakaru būt mājās, tas tomēr nekādā
      naudā nav samaksājams.
      Tad nāca perestroika un sekojošais bardaks. Visu likvidēja, neko mums nevajag.
      Paliku bez darba un loģiski, ģimene bez iztikas līdzekļiem.
      Gadus 10 jau biju nobraucis. Gadus piecus pa mežiem padauzījos, tad atkal tiku 
      uz autiņa. Vēl piecus nobraucu, četrus ar savu mašinu un atkal paliku bez darba.
      Bet pasaule ne bez labiem civēkiem. Piedāvāja braukāt uz Igauniju ar Scania.
      Scanis vecs, trešā sērija, bet v veida astoņnieks 450 zirgi. Un tad es sapratu, ka 
      krievu mašīnā mani vairs nedabūs. Līdz tam braucu ar bulli (MAZ) un bēdu 
      nezināju. Reduktoru mainījām lauka vidū,  divatā, naktī, novembrī. Tagad ir ko 
      atcerēties un pasmaidīt.
      • Un tā sākās mana tālbraucēja karjera, bet par to vēlāk.