svētdiena, 2015. gada 27. decembris

Gandrīz mednieku stāsti

Trolejbuss

  Nācu no Serbijas, Bačka Palanka, ar linoleju uz Rīgu. Rīgā vilkām uz Elis veikalu Ulmaņa gatvē. Atvilku, izkrāvos un tā kā šī nebija pirmā reize, nolēmu ieiet veikalā apskatīties, kā tad izskatās. Citādi būs kā ar rumu, vedu, bet, kāds izskatās un kā garšo nezinu. Bet par rumu cits stāsts.
  Nobraucu no rampas un izbraucu uz ielas Ulmaņa gatvē. Tur, tieši pretī veikalam ir trolejbusa pietura, (bet tad es to vēl nezināju, jo domāju, ka tā ir autobusa pietura) nolēmu tajā nostāties un piespiedos pie malas cik varu. Es sapratu, ka jāatstāj vieta pie pieturas, lai netraucētu satiksmi, jo pusstundu stāvēšu vismaz.
  Nostājos, kā man likās, godam, un gāju uz veikalu. Veikals labs, iesaku. Kamēr visu apskatīju, liekas pagāja vismaz pusstunda. Jāsteidzas nebija, jo vajadzēja tikai izkrauties un aizbraukt uz bāzi.
  Iznāku no veikala un skatos, un te gandrīz jāsaka, kā Zadornovs- gotovi (gatavi)! Skatos cilvēki stumj trolejbusu! Es stāvu uz lievenīša veikala priekšā un nevaru saprast- kāda velna pēc cilvēki stumj trolejbusu.
  Stāvu un skatos. Cilvēki stumj. Redzu savu Scani. Viņi stumj to dranduļetu garām manam Scanim. Stāvu un skatos un nevaru saprast, kāpēc jāstumj trolejbuss. Kaut ko tādu es nebiju redzējis un laikam arī vairs neredzēšu. Es stāvu uz trepēm un brīnos.
  Kad trolejbuss bija aizstumts garām Scanim, trolejbusa vadītājs ( tagad vairs neatceros, vai tā bija sieviete, vai vīrietis) izkāpa no trolejbusa un piekabināja tās štangas pie vadiem un cilvēki sakāpa trolejbusā.
  Tagad man viss kļuva skaidrs un es sapratu, ka kamēr trolejbuss neaizbrauks, nemaz nevaru iet pie Scaņa.
Pasažieri stūma trolejbusu, jo Scanis traucēja. Es toreiz nepadomāju, ka tā ir trolejbusa pietura. Nostājos pieturā, piespiedos pie malas, it kā viss ok. Bet es nezināju, ka tā ir trolejbusa pietura. Ja būtu autobusa, viss kārtībā, bet trolejbusam vajag vairāk vietas, jo tās štangas pāri fūrei tādā leņķī neiet.Vieglais arī nebūtu traucējis, bet fūre tomēr par augstu.
  Pasažieri sakāpj trolejbusā un tas aizbrauc. Tikai tad es gāju pie Scania un priecājos, ka man palaimējās, ka es apjuku no tā skata. Ja būtu uzreiz gājis pie autiņa, mani taču tie pasažieri nolinčotu, jo es jau nezinu cik ilgi viņi stāvēja un kas vispār notika pirms tam. Es jau redzēju tikai beigas. Kad trolejbuss aizbrauca, es ātri, ātri ielēcu Scanī un lasījos prom no tās vietas. Un tagad katru reizi braucot garām tai pieturai, es atceros šo gadījumu, un ja pilsētā iznāk stāties pieturā, es vienmēr paskatos, vai virs galvas nav vadi.
  Nu tāds šoreiz stāstiņš.
  

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru