Gandrīz mednieku stāsti

Trolejbuss

  Nācu no Serbijas, Bačka Palanka, ar linoleju uz Rīgu. Rīgā vilkām uz Elis veikalu Ulmaņa gatvē. Atvilku, izkrāvos un tā kā šī nebija pirmā reize, nolēmu ieiet veikalā apskatīties, kā tad izskatās. Citādi būs kā ar rumu, vedu, bet, kāds izskatās un kā garšo nezinu. Bet par rumu cits stāsts.
  Nobraucu no rampas un izbraucu uz ielas Ulmaņa gatvē. Tur, tieši pretī veikalam ir trolejbusa pietura, (bet tad es to vēl nezināju, jo domāju, ka tā ir autobusa pietura) nolēmu tajā nostāties un piespiedos pie malas cik varu. Es sapratu, ka jāatstāj vieta pie pieturas, lai netraucētu satiksmi, jo pusstundu stāvēšu vismaz.
  Nostājos, kā man likās, godam, un gāju uz veikalu. Veikals labs, iesaku. Kamēr visu apskatīju, liekas pagāja vismaz pusstunda. Jāsteidzas nebija, jo vajadzēja tikai izkrauties un aizbraukt uz bāzi.
  Iznāku no veikala un skatos, un te gandrīz jāsaka, kā Zadornovs- gotovi (gatavi)! Skatos cilvēki stumj trolejbusu! Es stāvu uz lievenīša veikala priekšā un nevaru saprast- kāda velna pēc cilvēki stumj trolejbusu.
  Stāvu un skatos. Cilvēki stumj. Redzu savu Scani. Viņi stumj to dranduļetu garām manam Scanim. Stāvu, skatos un nevaru saprast, kāpēc viņiem jāstumj tas trolejbuss. Kaut ko tādu es nebiju redzējis un laikam arī vairs neredzēšu. Es stāvu uz trepēm un brīnos.
  Kad trolejbuss bija aizstumts garām Scanim, trolejbusa vadītājs ( tagad vairs neatceros, vai tā bija sieviete, vai vīrietis) izkāpa no trolejbusa un piekabināja tās štangas pie vadiem un cilvēki sakāpa trolejbusā.
  Tagad man viss kļuva skaidrs un es sapratu, ka kamēr trolejbuss neaizbrauks, nemaz nevaru iet pie Scaņa.
Pasažieri stūma trolejbusu, jo Scanis traucēja. Es toreiz nepadomāju, ka tā ir trolejbusa pietura. Nostājos pieturā, piespiedos pie malas, it kā viss ok. Bet es nezināju, ka tā ir trolejbusa pietura. Ja būtu autobusa, viss kārtībā, bet trolejbusam vajag vairāk vietas, jo tās štangas pāri fūrei tādā leņķī neiet.Vieglais arī nebūtu traucējis, bet fūre tomēr par augstu.
  Pasažieri sakāpj trolejbusā un tas aizbrauc. Tikai tad es gāju pie Scania un priecājos, ka man palaimējās, ka es apjuku no tā skata. Ja būtu uzreiz gājis pie autiņa, mani taču tie pasažieri nolinčotu, jo es jau nezinu cik ilgi viņi stāvēja un kas vispār notika pirms tam. Es jau redzēju tikai beigas. Kad trolejbuss aizbrauca, es ātri, ātri ielēcu Scanī un lasījos prom no tās vietas. Un tagad katru reizi braucot garām tai pieturai, es atceros šo gadījumu, un ja pilsētā iznāk stāties pieturā, es vienmēr paskatos, vai virs galvas nav vadi.
  Nu tāds šoreiz stāstiņš.
  

Gandrīz mednieku stāsti

Vēlreiz par policiju un citiem velniem

    Sākšu ar pēdējo, šovasar un pašu stulbāko, jo šoreiz mani sodīja, kā gājēju. Braucu mājās caur Poliju un Bialystok nolēmu pašopot. Nostājos kolonkā un gāju uz veikaliem, bet bija jātiek pāri ielai ar divām joslām uz katru pusi. Cik reižu jau bija staigāts un ne es viens. 

   Stāvu ielas malā un gaidu, kad būs brīvs un varēs iet, skatījos uz kreiso pusi un labajai nemaz nepiegriezu vērību, jo vispirms bija jātiek līdz pusei, bet tikko sāku iet, no labās puses man tieši priekšā nostājas vieglais. Gandrīz uzskrēju virsū. Policists! Lai pārsteigums būtu lielāks, tas maita vēl ieslēdz sirēnu. Izrādās viņš taisīja kreiso pagriezienu un es gadījos ne tajā vietā un ne tajā laikā. Un vēl tik nepiekāpīgs izrādījās, atņēma man dokumentus un gaidīja, kamēr aiziešu līdz bankomātam un noņemšu naudu. Rezultātā ar visu bankas komisiju sods par nepareizu ielas šķērsošanu iznāca ap 15eur. Polijas preces šoreiz neiznāca pa lēto. Bet tagad eju līdz pārejai un nemaz nav tālāk.

    Vēl gribu pastāstīt, kā gāja Serbijā. Toreiz Serbijā bāņi bija dārgi un lielākā daļa centās apbraukt, pa nacionalkām, bet serbi sakarināja visur zīmes smagajiem, lai tos izdzītu uz bāņa. Bet vienalga vēl kādu laiku centāmies apbraukt, jo ar visu sodu sanāca lētāk.
    Tagad jau vairs tā nedarītu, jo, ne jau par savu naudu braucām, bet toreiz bija citi laiki un cita domāšana.
    Jau braucu uz mājām un notur mani policija, jāmaksā nodeva, ja nemaldos ap 20eur, turēja visus ārzemniekus un kur viņi stāv mēs jau zinājām. Parasti bija kādās trīs vietās un kādā no tām tevi noturēs, bet, ja vienā samaksā, ceļš bija nopirkts un varēji braukt. Neatceros kurā noturēja mani, bet nākošajā atkal notur un tālāk nelaiž. Griez riņķī un brauc atpakaļ, nezinu, kas bija noticis, bet mani tālāk nelaida. Griežu riņķī un braucu atpakaļ. Tagad  atceros, ka viņi stāvēja, tajās vietās, kur varēja tikt uz bāņa. Tā nu es braucu atpakaļ un atkal mani notur tas pats policists, kuram jau samaksāju turp braucot. Otrreiz maksāt netaisījos un vēl uzpēros virsū, ka samaksāju, bet tālāk netiku. Šis brīnās, kā netiki? Izstāstīju, ka mani tālāk nelaida un apgrieza riņķī. Ka tas ir bardaks, viņš piekrita, kārtībai jābūt! Teica, lai braucot līdz, izvedīšot līdz bānim. Nodomāju, ka ir vēl kāds ceļš, kuru mēs nezinām, bet nē. Policijas mašīna ar bākugunīm pa priekšu un es ar savu Scanīti aiz viņa, braucām pa to pašu ceļu, kuru jau biju izbraukājis šurpu, turpu. Aizveda mani garām postenim, kur es pats netiku cauri un novēlēja laimīgu ceļu, tālāk vairs posteņu nebūšot. Savu naudiņu atstrādāja godam.

    Vēl pieminēšanas vērts ir gadījums Polijā. Nācu mājās no Itālijas, bet caur Vāciju un uz nakti nostājos Mostki  BP kolonkā. Nomazgāju Scani, nomazgājos pats, paēdu un likos gulēt, jo gribēju ātrāk sākt, lai var paspēt izskriet cauri paniem. No rīta piecēlos, padzēru kafiju un liku Scanim pa klaņiem, bet nenobraucu pat trīs km, kad nākošajā kolonkā jau nolika mierā. Zīme bija 70, bet tik agri no rīta tak neiešu bremzēt, kā gāju pa kalnu lejā, tā arī sašāva. Pienāk policists(gados jauns) un prasa, kur tad jāskrien? Uz mājām dabīgi! Atkal tiek nosaukta neiedomājama summa, kurai dabīgi nepiekrītu, esot bijis ap 100km/h, saku lai nemuld, jo 200zl vairāk nebūs un vispār man nav skaidra nauda. Kolonkā esot bankomāts, varot noņemt. Ok, eju pēc naudas un jau pikts, jo diena sākusies ne visai labi un vēl nodomāju, ja būs jāmaksā pilna summa, tāpat nedošu, lai raksta protokolu, kabatā nedošu. Noņēmu naudiņu bankomātā un nāku atpakaļ, skatos no vieglā raušas ārā otrs policists, jau manos gados un nāk pretī. Kad satiekamies, viņš prasa- cik kolēģis teica? Saku - 200zl, tad policists saka- viņš jauns un visu nezina, ar 50zl būšot gana un lai braucot prātīgi.
   Man gandrīz smiekli sanāca. Vai nu mans izskats liecināja, vai kas cits, nezinu, bet vecākais no policistiem saprata, ja maksāšu visu, tad viņiem nekas netiks, bet ne jau tāpēc viņi tik agri cēlās.
   No bulgāriem atpirkos ar diviem Calsberg aliem, no leišiem ar arbūziem, bet vispār iesaku labāk nepārkāpt noteikumus un braukt prātīgi, cienot sevi un citus!
   Kā teica klasiķis- Bija arī tāds  gadījums, Itālijā bija  jāsavāc vīns. Bija sestdiena, atbraucu uz rūpnīcu, skatos vārti vaļā, braucu iekšā. Nostājos malā un eju meklēt, kādu, kurš pateiks, varu te palikt vai nē. Vienu atradu, tas parādīja, kur tualete un duša un arī, kur nostāties. Noliku Scani un pēc navigācijas skatos netālu pilsētiņa Montecarotto, kādi 3-5km, vismaz man tā likās. Darīt nav ko, nolēmu aizstaigāt, jo vēl jau svētdiena arī būs jāstāv.
  Eju pa ceļu un izrādās nav nemaz tik tuvu, kā izskatījās. It kā redzu aiz kalna, bet pa ceļu krietni tālāk. Bet gabals jau noiets un atpakaļ netīk griezties, eju tik uz priekšu. Bet Itālijā un vispār Eiropā, ar kājām tikai pa pilsētu staigā, pa ceļu brauc vismaz ar divriteni, jo arī nomale, pa kuru iet, principā nemaz nav un ja kāds iet ar kājām,  uzreiz krīt acīs. Tā nu es velkos pa kalniem, pa laikam kāda mašīna pabrauc garām un arī policija.

Noskatījās uz mani, bet neko, aizbrauca tālāk. Tiku līdz pilsētiņai un ekskursija varēja sākties. Kā jau teicu, pilsētiņa neliela, bet, kas raksturīgi Itālijā, gandrīz katrā senais cietoksnis. Tad nu piedāvāju apskatīt dažus kadrus. Apgāju riņķi un devos atpakaļ pie Scaņa.  Un atkal man garām pabrauc policija, taču šoreiz apcirta riņķī un brauc man klāt.
  Kas es tāds esot un kur ejot?
 Ņemos stāstīt, ka tur tajā vīna rūpnīcā stāv camjons ( tā vienā daļā Eiropā sauc fūres) un es nolēmu aiziet līdz pilsētai ekskursijā.
  Kāds dokuments ir?, šis prasa, atbildu, ka ir un iedodu pasi.
 Apskatījis pasi, policists pamāj, ka viss ok un atdod to atpakaļ.

Tad apgrieza autiņu un taisījās braukt tālāk. Bet man vēl labs gabals bija ko čāpot, kaut gan bija pavasaris, bet saulīte jau sildīja. Tāpēc nemaz nebūtu dusmīgs, ja kāds aizvestu, bet te policists pats uzprasījās. Es šim uzreiz klāt un prasu, ja brauksi uz to pusi, aizrauj līdz camjonam. Viņš piekrītoši pamāja un novāca no blakus sēdētāja beņķa savus dokumentus un aizveda līdz rūpnīcas vārtiem. Pirmdien sakrāvos un vilku uz mājām.
  Vēl varu pastāstīt, kā atzīmējos Bosnijā un Hercogovinā. Toreiz uz Horvātiju vilkām finieri no Rīgas uz Slavonski Brod. Izkrāvos piektdienā un atpakaļ adresi tūlīt neiedeva, sapratu, ka jāstāv būs līdz pirmdienai.
 Sameklēju stāvvietu un gāju uz pilsētu, jo nu jau kādu laiku piekopu tradīciju, ja ilgāk jāstāv, autiņā nesēžu, bet eju apskatīt apkārtni. Ja jau reiz te esmu atkūlies, tad jāizmanto izdevība, jo citi maksā naudu, lai te nonāktu, bet man tik atliek pārvarēt slinkumu. Kad parādijās GPS, tas vēl vairāk atviegloja ekskursijas iespējas, bet par to citu reizi. Paklīdu pa pilsētu un nākošajā dienā devos uz tiltu, jo pēc kartes izpētīju, ka var tikt pāri. Jāpierakstās Bosnijā un Hercogovinā.    Aizgāju līdz tiltam un devos pāri Sava,tā sauca upi, tilta vidū bija postenis,

Cietoksnis

 kad robežsargam atdevu pasi, vajadzēja redzēt viņa reakciju. Ar kājām jau cilvēki devās pāri, bet te viņam rokās Latvijas pase un viņš tomēr zināja, ka Latvija nav tepat aiz stūra. Paskatījās uz mani un prasa, kā Tu te nokļuvi? Sāku skaidrot, ka camjons pilsētā, nolēmu pastaigāt. Ekskursants, tātad?, šis saka. Piekrītoši pamāju ar galvu. Drošs paliek drošs, viņš vēl pazvanīja, lai noskaidrotu, vai man nevajag vīzu. Kad noskaidrojās, ka nevajag, novēlēja laimīgu ceļu un es devos pāri upei uz pilsētu. Tur uzreiz atradu tirgu, nedaudz vēl pavazājos pa pilsētu un devos atpakaļ. Robežsargi nemaz neskatījās dokumentus pasveicināja un ļāva iet tālāk. Ne katru dienu ar kājām kāds atnāk no Latvijas.
 
 Tad vēl viens gadījums no Polijas. Braucām mājās no

Tilts pār Sava

Rumānijas. Neatceros, kur, bet Scanim bija izsists stikls vienam lukturim, bet tā kā lija lietus, tad lampa izbeidzas momentā, tāpēc nemaz nelikām jaunu, bet pans uz robežas piesējās. Nedegot viens lukturis, mēs viņam skaidrojam, ka nav vērts likt jaunu spuldzi, tā tūlīt būs beigta, bet lukturi apmainīsim mājās. Pans ietiepjas un viss- tut panstvo, tut nevoļno. Nu ko, mēs ieliekam jaunu lampu, kolēģim bija mazā kolas pudele, tai nogriezām dibenu un uzmaucām uz spuldzes. Pudele piekusa tūlīt klāt un lietus vairs neskādēja. Rādām panam, tas saka dobra un mēs braucām tālāk.
 Lai visiem tik veiksmīgi izdodas atrisināt problēmas un Priecīgus Ziemassvētkus visiem!

Sveiki

     Sveiciens visiem, kas seko un lasa, bet rakstnieks laikam no manis neiznāks, taču vēl atmetis visu arī neesmu. Ir iesākti vairāki stāstiņi, bet vajag laiku un iedvesmu, lai novestu līdz galam. Atkal klāt rudens un garie vakari, tad ceru, ka saņemšos. Skatos Jančuks arī sācis retāk rakstīt, bet izrādās citi jau grāmatu izdevuši. http://taalbrauceejapieziimes.blogspot.com/
   Lai veicas visiem!

Gandrīz mednieku stāsti

Policija, bagi un citi velni.

  Paši saprotiet visu nevar izlikt publikai, bet dažas epizodes tomēr pastāstīšu. Secība, kādā atcerēšos nav tik svarīga, bet ceru, ka palasīt būs interesanti.

  Sākšu ar to, kā policisti palīdzējuši dažādās situācijās. 

  Kad sāku braukāt uz Itāliju, atceros, ka kolēģis teica, ja iela paliek tik šaura, ka balkons sāk strīķēties gar fūri, tālāk labāk nebrauc, jo Tu jau esi d...!  Nu un man kā reizi nācās iekulties gandrīz līdzīgā situācijā. Tas bija pie Neopoles. Braucu pa pilsētiņu un ieliņas šauras, bet manējā, kā nav, tā nav. Tad ieraugu, krustojumā stāv policisti, es uzreiz Scani nolieku mierā, ieslēdzu avarijkas, CMR (kravas pavaddokuments) rokā un pie policistiem. Man jātiek te! Tas, kas notika pēc tam, bija šova cienīgs gabals. Kādas 10min trīs policisti (sieviete un 2 vīrieši) savā starpā ņēmās apspriest, kur ir tā adrese un kā man tur tikt. Tad beidzot vienojās un viens no policistiem izgāja uz ielas. Nolika mierā arī visus pārējos, parādija, lai giežu riņķī. Otrs pateica, lai sekoju, un iekāpa auto. Ieslēdza bākugunis un uz priekšu, es ar Scani aiz viņa, aizveda uz palielu laukumu. Nolika mani tur un pateica- Gaidi, Tev atbrauks pakaļ. Pats apgriezās un aizbrauca. Un tiešām, pēc kādas pusstundas no firmas atbrauca pārstāvis un atkal teica, lai sekoju. Vienīgais baidījos, kā viņš mani vedīs. Ja tā kā vieglie, būs auzas, bet tas bija sakarīgs un brauca tā, lai es ar fūri varētu izbraukt. 

   Par Neapoli, vēl jāsaka, ka toreiz biju pārsteigts par atkritumu kalniem, kuri bija piepilsētās uz ielām un to, kā braucot pa bāni pirmo reizi ieraudzīju Vezuvu. Es vēl nodomāju, baigais kalns, izskatās kā Fudzijama Japānā. Un liels bija mans pārsteigums, kad vakarā atšķīru karti un ieraudzīju - tas arī ir vulkāns- Vezuvs.

   Tad vienreiz Itālijā krustojumā nogriezu uz nepareizo pusi, pēc pāris km iebraucu kādā ciemā un saprotu, laikam nav riktīgi. Skatos krustā stāv policists. Dabīgi - Scanis mierā, avarijkas, CMR - man vajag te. Policists apstiprina, manas aizdomas, tas ir uz otru pusi. Es tikai pajautāju vai varu, te griezt riņķī? Policists atbildēja apstiprinoši, izgāja krustojuma vidū, pacēla roku un nolika visus mierā. Apgriezos, pasveicināju policistu un aizbraucu.

    Līdzīgs gadījums bija Austrijā. Braucu mājās no Itālijas un ceļā no Wien uz Bratislav norāvu ne tajā nobraucienā. Toreiz braucām caur Slovākiju un bānis no Wien uz Bratislav vēl nebija, vajadzēja braukt pa nacionalku, kā mēs sakām. Norāvu no bāņa un sapratu, ka vajadzēja nākošajā. Apstājos un gaidu momentu, kad varēs raut riņķī, lai brauktu atpakaļ. Te piebrauc policija un prasa, kāpēc stāvu?. Es šiem stāstu, ne tur nogriezos un tagad gribu apgriezties un braukt atpakaļ. Ok! Policits iekāpj mašīnā un brauc prom, bet tūlīt atkal apstājās un nāk atpakaļ. Es jau paspēju nodomāt -Tā! Kaut kas nepatika. Tagad būs sūdi! Bet policists izgāja uz ceļa- Halt! Un nolika visus mierā. Satiksme bija diezgan liela un man būtu jāķer moments, bet tagad policists parādīja, lai griežu riņķī. Ko es arī izdarīju, pasveicinājām viens otru un aizbraucām katrs uz savu pusi.
   Tas par palīdzību. Varbūt vēl kādu aizmirsu, bet tos labākos pastāstīju. Bija arī pārkāpumi, jo ne jau bez grēka. Te nu jums jāsaprot, ka negribu attaisnot savu rīcību izdarot pārkāpumu, bet vienkārši pastāstīt, kā tas bija.
   Sākšu atkal ar Itāliju. Velku pa bāni un  veicot apdzīšanu, nepaspēju to izdarīt līdz tunelim. Bet Itālijā tunelī smagiem apdzīt aizliegts. Pabeidzu manevru jau tunelī. Nākošajā tunelī, ( ienākot no Austrijas caur Arnoldstein tuneļi no vienas vietas) policijas auto jau blakus. Paskatos uz šiem, viņš parādīja- tunelis beigsies - malā! Ievilka mani kabatā un šovs sākās.  Kā viņš aurēja sākumā. Tiesības nost uz pusgadu, 400eur sods. Mēģināju iebilst, kā tad mājās tikšu bez tiesībām. Lai zvanot šefam un lidojot ar lidmašīnu, vai izsaucot taksi, viņam esot vienalga. Varot braukt arī ar autobusu. Tad sāku skaidrot, ka vienkārši nepaspēju veikt manevru līdz tunelim. Te policists mani pārtrauca- zīme jau 5km iepriekš bija, ka apdzīt vispār aizliegts! Tagad es uztaisīju lielas acis - vai tad?!
   Nu jau saruna noritēja mierīgākos toņos un es saku, ka tik daudz man nemaz nav skaidrā naudā. Policists uzreiz noprasīja 150eur būs? Tik daudz būs, atbildēju,jo makā divi simtnieki bija, bet tad tiesības atdosi?, prasu. Ja maksāšu uzreiz, tad atdošot. Neko darīt, gāju pēc naudas. Atnesu naudu, policists izvilka savu kodeksa grāmatu un sāka šķirstīt. Tad kaut ko atrada un parādīja kolēģim, tas apstiprinoši pamāja - derēs, un sāka rakstīt protokolu. A4 formātā. Izrakstīja sodu par 150eur un atdeva tiesības. Kas bija rakstīts protokolā un ko biju pārkāpis nezinu, bet tiesības palika kabatā. Itāļi vienkārši sameklēja sodu uz 150eur un šķīrāmies ar godam padarīta darba sajūtu no policistu puses un atvieglojuma sajūtu no manas puses- daudz maz veiksmīgi izkūlos.
   Panos pārsvarā par ātrumu iekrītam, jo atļautais ātrums smagajiem ir 70km/h, murgs kaut kāds. Pa bāni ok, tur iet ar 90km/h, bet pārsvarā mēs ejam pa visiem ceļiem ar 85- 90km/h, nu un tad nākas taisnoties, mānīties un ko tur slēpt arī atpirkties. Un tas viss ir īsts improvizāciju teātris dzīvē, jo te nu nav variantu, vai nu maksā uzreiz vai mēģini ko darīt lietas labā. Gadās tikt cauri arī sveikā.
   Vienreiz nāku mājās pirms Ziemassvētkiem un panos kādā ciemā kā nācu iekšā tā arī sašāva. Noliek mani mierā, pienāk policists savāc papīrus un saka- Pan, šipko jedeš! Uzprasīju cik tad bija? 76, viņš atbild, un prasa, kur tad jāskrien? Nu te es nenoturējos un sāku- Tu redz svinēsi svētkus, a man vēl līdz Tallinn jāvelk. Cauri Polijai, Lietuvai, Latvijai uz Igauniju. Vai tad jūs arī svinat?, pans brīnījās. Atbildēju ar pretjautājumu- vai tad mēs savādāki? Tad pans prasa- 7. janvārī, vai tad nav?, nu ņemu skaidrot, ka tad pareizticīgie svin Ziemassvētkus. Beigās šķīrāmies kā draugi, vēl pabrīdināja, ka nākošajā derevņā arī radars, lai neskrienot.
   Uz balli nepaspēju, jo no Tallinn 24.decembrī, tikai izbraucu, tad vēl nesvinēja, kā valsts svētkus un bija jāstrādā. Rīgā vēl pusdienu stāvēju rindā lai Scani nomazgātu un mājās jau pārbraucu dusmīgs uz visu pasauli.
   Neliela atkāpe, bet tālāk atkal par policistiem. Parasti jau uzreiz ir skaidrs, vai apturēja, lai izspiestu naudu, vai tiešām par pārkāpumu. Ja par pārkāpumu, tad lekties nav nozīmes, bet ja izspiedēji, tad kapājos līdz pēdējam. Vienreiz nāku mājās no Ungārijas un jau naktī panos paņem mani ciet. Dabīgi vilku - cik iet. Kur viņi stāvēja, neredzēju, bet kad panāca un apturēja, skaidrs -par ātrumu. Pienāk pans un uzreiz nosauc mežonīgu summu- pāris tūkstošus. Es uzreiz atbildu, lai nemuld, maksimums, ko vari uzlikt divus simtus zlotos. Tai laikā par katriem 10km virs normas 100zl, tā kā smagajiem atļautais bija 70km/h, tad par 20km 200zl. Pans saka- Tev gāja ap simtu! Es atkal - nemuldi! 90 maksimums. Skaidrs, būs jāatpērkas. Es šim saku- man ir 100eur vienā gabalā, vari samainīt? Nevarot. Simtnieku es Tev nedošu, atbildu, vēl ir 20zl un 10eur, ņem un braucam. Viņš neesot viens. Es vēlreiz saku- simtnieku nedošu, gribi ņem 20zl un 10eur un liecies mierā. Pans šķobījās, šķobījās, bet beigās paņēma un aizbrauca. Es ar liku Scanim pa klaņiem un vilku tālāk.
   Citējot klasiķi- bija arī tāds gadījums. Eju uz Itāliju un panos aiz Augustov apdzinu pāris fūres un pēc pāris km skatos nāk pakaļ policists ar mirgalkām (bākugunīm). Jā! Novelk mani malā. Domāju atkal par ātrumu, nē! Esot apdzinis krustojumā. Neatceros summu, kuru viņš nosauca, bet sapratu, ka tik daudz es maksāt negribu un jutu, ka jākapājas. Es saku- skaidra nauda vispār nav!  Kā tad Tu bez naudas brauc?- vaicā policists. Man ir bankas karte, atbildu, ja vajag, normālās zemēs ir bankomāts un tur var tikt pie naudas. Pans laikam ātri mēģināja izskaitļot tuvāko bankomātu, bet vai nu nezināja, vai tādu nebija, tad sadraudēja, ka nākošreiz būšot sods un atdeva papīrus un dusmīgs aizbrauca. Bet variants ar karti ne vienmēr der, jo pagājušajā gadā pie Berlin mani paņēma uz bāņa it kā par distances neievērošanu. Piebrauca blakus un parādīja, lai sekoju. Novilka no bāņa un braucām kādus 5km līdz ciematam, tur bija kolonka, ievilka stāvlaukumā un sāka skaidrot. Neesmu ievērojis distanci. Uzprasīja, kādā valodā sapratīšu? Atbildēju- latviski. Latviski neesot, varot piedāvāt krieviski un iedeva kaut kādas lapas. Tur krievu valodā bija rakstīts, ka braucot pa bāni, distancei starp transporta līdzekļiem jābūt vismaz 50m un atsauce uz noteikumu punktu, kuru ne es zināju, ne varēju pārbaudīt tā eksistenci vispār. Tad aizgājām līdz vieglajam (netrafarēts BMW) un parādija video, kurā redzams, ka tuvojos fūrei, jo taisījos apdzīt, bet šie piezagās un tagad notiek skaidrošanās. Kad prasīju, pēc kādiem parametriem noteica attālumu, tad atbilde bija - attālums starp stabiņiem ceļu malā esot 50m, bet video redzams, ka es jau esmu tuvāk. Kad mēģināju iebilst, ka es nevis braucu aizmugurē, bet gatavojos apdzīt, tad nemaz neklausījās, bet tik mala savu maļamo par distanci. Tu tur vari skaidrot, ko gribi, bet viss jau atstrādāts perfekti. Paņem uz bāņa, novelk malā un tikai ārzemniekus, jo laukumā bija tikai pani, leitis un es un vēl viena policijas ekipāža. Jāmaksā uzreiz un skaidrā naudā (110eur), ja tev nav naudas, tad kolonkā ir bankomāts, vari noņemt. Viss ir izdomāts. Ja nepatīk, vari tiesāties, bet tagad jāmaksā, tāpēc arī tikai ārzemnieki, jo vācieši attiesās.
    Vienreiz Suwalkos novelk malā kontrole- bagi, kā mēs saucam. Pārbauda visus dokumentus un pēc laika pasauc mani un saka- viss ok, bet bānis jau sen esot beidzies, tomēr pēc taho rādījumiem esmu braucis ar max ātrumu. Kad mēģināju, ko iebilst, pans uzreiz atbildēja- es zinu, ka jums jāskrien, lai nopelnītu, ka šefs, tā liek, ka visi tā brauc, bet šodien es noķēru Tevi. 100zloti un vari braukt. Pēc tik atklātas runas man sanāca smiekli, samaksāju 100zl (apmēram 25euro) un braucu tālāk.
    Vēl jau ir muitnieki un robežsargi, ar tiem arī gadās piedzīvojumi. Tā reiz nāku mājās no Ungārijas ar rumu un Barwinek (Polijas- Slovākijas robeža) pans prasa, kas kravā? Atbildu- rums. Kāds rums, man prasa, saku alkohols. Tūlīt savāca visus papīrus un saka, lai nobraucot malā. Kad jautāju, vai kādas problēmas, tad saņēmu atbildi, ka slovākiem arī jāpārbauda. Bija ap diviem naktī. Pie sevis domāju, ka robežsargi gribēs kādu pudeli sev, jo vedu Cazino rumu. Nolēmu, ka kravu nevēršu vaļā, lai sauc ārā muitu un raksta visus papīrus, kā pienākas. Pagāja kādas 20min atnes man atpakaļ dokumentus un saka, ka varot braukt. Es pārsteigumā vēlreiz pārprasu, vai viss ok un tiešām varu braukt. Slovāks saka jā, viss ok. Paskatos pulkstenī- pustrīs naktī, kravu neaiztika! Tad ienāca prātā, varbūt asti pielika un tagad skatīsies, kur likšos gulēt. Nolēmu nekur vairs nebraukt un nostājos turpat stāvlaukumā uz robežas. Lai paši sargā un likos gulēt. No rīta, kā startēju, tā līdz Lietuvai vilku bez apstājas un pārbraucu mājās bez piedzīvojumiem.
    Lai visiem laimīgs Jaunais gads, bez policijas un citiem velniem! Laimīgu ceļu un lai veicas visiem, kas pie stūres!