 |
Pirmais reiss.
Pieņēma mani principā bez pieredzes, tik vien bija kā stāžs pie stūres. Sākumā biju maiņas šoferis
(maiņinieks- mūsu valodā), tas ir, šoferim vajag atvaļinājumu, vai kādu citu iemeslu dēļ nepieciešams būt mājās ilgāk, tad uz viņa auto sēdina maiņinieku un tas izbrauc reisu vai divus. Parasti jaunos šoferus uz tādiem noteikumiem pieņema, lai apskatītos vai vispār no viņa kas sanāks. Tagad pēc krīzes, kura gan vēl joprojām nav beigusies, ir nedaudz savādāk.
Neliela atkāpe, bet pieņēma mani un pēc pāris dienām pazvanīja, ka nākošajā dienā jābrauc. Ja
jābrauc, tad jābrauc. Savācu somu ar dažām lupatām, kaut ko laikam no ēdamā, bet neko daudz, jo saprašana, ko īsti vajag nebija. Nebija man ne gāzes plīts, ne ūdens kanna. Ko ņemt var uzzināt šeit
No rīta ar vieglo braucu uz darbu, bet pēcpusdienā dēlam bija izlaidums, beidza 9. klasi. Sapratu,
ka netikšu, bet nevarēju, jau pirmajā dienā, tikko pieņemts darbā, pateikt, ka man vajag brīvdienu. Ceru, ka dēls saprata. Pēc trīs gadiem jau bija savādāk, es laicīgi pateicu, ka man dēlam būs izlaidums un sakārtojām lai varu tikt.
ka netikšu, bet nevarēju, jau pirmajā dienā, tikko pieņemts darbā, pateikt, ka man vajag brīvdienu. Ceru, ka dēls saprata. Pēc trīs gadiem jau bija savādāk, es laicīgi pateicu, ka man dēlam būs izlaidums un sakārtojām lai varu tikt.
Aizbraucu, parādīja man mašīnu, atkal Scania, bet nu jau 4 sērija, apaļā. Motors gan knaps,tikai
320zirgi un kabīne zemā, bet tad, tas vēl nebija svarīgi. Iedeva norīkojuma lapu uz Liepājas Metalurgu, lai viņam vieglas smiltis. Iesauca kabinetā vienu no vecajiem (ne gados, bet pieredzē) šoferiem, lai tas man apstāsta, kā un pa kuru ceļu braukt. Es lepni izvilku Polijas karti, kuru iepriekšējā dienā grāmatnīcā biju nopircis( citu valstu vienkārši nebija veikalā) un tur ar zilo flomāsteri iezīmēja ceļu. Ievilka vietas, kur var gulēt pa nakti. Atgādinu, Latvija tikko bija iestājusies ES, bija jūnija sākums. Šie čaļi jau bija ar stāžu, sākuši ar KAMAZ un pieredzējuši visu to bardaku uz robežām. Man tas viss izpalika un labi vien ir, bet to visu es uzzināju vēlāk.
Sapildīju pilnas bākas ar degvielu un braucu uz Liepāju. Metalurgā iekrāva drāti ruļļos un uz priekšu. Jābrauc bija uz Miškolc Ungārijā. Vairs neatceros kā, bet es satikos ar to pašu čali, kurš
zīmēja man maršrutu. Viņam bija reiss uz Bulgāriju. Aizvilka viņš mani līdz Ungārijai. Tas mūsu
valodā nozīmē, braucām kopā. Kolēģis priekšā, es aiz muguras. Brīžiem viņu pat neredzēju, bet visu laiku tika doti norādījumi pa rāciju. Bet divatā braucot, daudz ko, jaunie nepamana, jo visu laiku cenšas tikt līdz un galvenā uzmanība pievērsta priekšā braucošajam, ka tikai neatstāj vienu.
Es nebiju izņēmums. Te mūsu ceļi šķīrās, kolēģis aizbrauca uz Bulgāriju, bet es nopauzēju un braucu uz Miskolc Pa ceļam nopirku Ungārijas karti, atradu adresi, tad vēl navigācijas nebija. Līdz izkraušanas vietai bija kādi 80km, bet kolēģim tikai pusceļš. Bijām tikuši cauri Lietuvai, Polijai un Slovākijai. Pa ceļam vēl kolēģis apskaidroja, ka Slovākijā nav jēdzīgu stāvvietu un reiss jāieplāno tā, lai SK var paņemt, tas ir izbraukt vienā paņēmienā. To varēja arī izdarīt, jo bijā kādi 140km un pāris stundās varēja izskriet. Polijai vajadzēja 2 dienas.
Viņš man apstāstīja par šaibām, te vairs nebija Igaunija un tās bija jāmaina katru dienu. Un frāzi, kuru kolēģis pateica, man iespiedās atmiņā - braucot mājās jau jādomā, kā brauksi nākošajā reisā. Toreiz vēl par to nedomāju, vienkārši braucu, bet ar laiku, tas izstrādājās perfekti. Bet par laikiem
un braukšanas režīmiem sīkāk var uzzināt kolēģa Jančuka blogā - šeit .
Eiropas savienība jau bija, bet robežkontrole vēl pastāvēja, tagad, kad iestājāmies Šengenas zonā
tas viss liekas ārprāts. Toreiz Polijas ceļi arī bija katastrofa, bet tagad pani būs visu Poliju pa
jaunam pārvilkuši, ne tā kā pie mums.
Iebraucu Miskolc atradu adresi un izkrāvos. Tāda maza, es pat neteiktu rūpnīca, drīzāk cehs, kurā
320zirgi un kabīne zemā, bet tad, tas vēl nebija svarīgi. Iedeva norīkojuma lapu uz Liepājas Metalurgu, lai viņam vieglas smiltis. Iesauca kabinetā vienu no vecajiem (ne gados, bet pieredzē) šoferiem, lai tas man apstāsta, kā un pa kuru ceļu braukt. Es lepni izvilku Polijas karti, kuru iepriekšējā dienā grāmatnīcā biju nopircis( citu valstu vienkārši nebija veikalā) un tur ar zilo flomāsteri iezīmēja ceļu. Ievilka vietas, kur var gulēt pa nakti. Atgādinu, Latvija tikko bija iestājusies ES, bija jūnija sākums. Šie čaļi jau bija ar stāžu, sākuši ar KAMAZ un pieredzējuši visu to bardaku uz robežām. Man tas viss izpalika un labi vien ir, bet to visu es uzzināju vēlāk.
Sapildīju pilnas bākas ar degvielu un braucu uz Liepāju. Metalurgā iekrāva drāti ruļļos un uz priekšu. Jābrauc bija uz Miškolc Ungārijā. Vairs neatceros kā, bet es satikos ar to pašu čali, kurš
zīmēja man maršrutu. Viņam bija reiss uz Bulgāriju. Aizvilka viņš mani līdz Ungārijai. Tas mūsu
valodā nozīmē, braucām kopā. Kolēģis priekšā, es aiz muguras. Brīžiem viņu pat neredzēju, bet visu laiku tika doti norādījumi pa rāciju. Bet divatā braucot, daudz ko, jaunie nepamana, jo visu laiku cenšas tikt līdz un galvenā uzmanība pievērsta priekšā braucošajam, ka tikai neatstāj vienu.
Es nebiju izņēmums. Te mūsu ceļi šķīrās, kolēģis aizbrauca uz Bulgāriju, bet es nopauzēju un braucu uz Miskolc Pa ceļam nopirku Ungārijas karti, atradu adresi, tad vēl navigācijas nebija. Līdz izkraušanas vietai bija kādi 80km, bet kolēģim tikai pusceļš. Bijām tikuši cauri Lietuvai, Polijai un Slovākijai. Pa ceļam vēl kolēģis apskaidroja, ka Slovākijā nav jēdzīgu stāvvietu un reiss jāieplāno tā, lai SK var paņemt, tas ir izbraukt vienā paņēmienā. To varēja arī izdarīt, jo bijā kādi 140km un pāris stundās varēja izskriet. Polijai vajadzēja 2 dienas.
Viņš man apstāstīja par šaibām, te vairs nebija Igaunija un tās bija jāmaina katru dienu. Un frāzi, kuru kolēģis pateica, man iespiedās atmiņā - braucot mājās jau jādomā, kā brauksi nākošajā reisā. Toreiz vēl par to nedomāju, vienkārši braucu, bet ar laiku, tas izstrādājās perfekti. Bet par laikiem
un braukšanas režīmiem sīkāk var uzzināt kolēģa Jančuka blogā - šeit .
Eiropas savienība jau bija, bet robežkontrole vēl pastāvēja, tagad, kad iestājāmies Šengenas zonā
tas viss liekas ārprāts. Toreiz Polijas ceļi arī bija katastrofa, bet tagad pani būs visu Poliju pa
jaunam pārvilkuši, ne tā kā pie mums.
Iebraucu Miskolc atradu adresi un izkrāvos. Tāda maza, es pat neteiktu rūpnīca, drīzāk cehs, kurā
štancēja naglas. Neatceros, ko vedu atpakaļ uz Latviju, bet mājup braucu viens. Atceros, ka līdzi paņemtā pārtika beidzās un nebija pat ar ko ūdeni kafijai uzvārīt. Nopirku elektrisku tējkannu
(12V, tāda neliela, vienai krūzītei), bet tās mūžs nebija ilgs, jo kādu dienu sajaucu ligzdas un
iegrūdu 24V, pat nepaspēja ūdens uzsilt, kad mana tējkanna izbeidzās. Bet tad jau bija Polija un ceļmalas krogos varēja iekost. Polijā viss bija kaut kā saprotamāk. Panos noskatīju gāzes balonu,
bet pirkšanu atliku uz nākošo reisu, jo vienā reisā nevar visu. Un vēl jo vairāk, kamēr nav savs auto. Poļu baloni ir labāki, to jau es zināju un arī panos var uzpildīt.
Rīgā izkrāvos braucu mājās, pa ceļam iebraucu Centrex Ulmaņa gatvē, tagad tas arī veiksmīgi
izbeidzies. Staigāju gar plauktiem un ieraugu poļu gāzes bolonu, ātri sarēķinu, ka pēc kursa ganrīz
tas pats, tikai bez virsmas uz kuras katlu likt. Virsma maksā gandrīz tikpat, bet paraugā izlikts viss komplekts un cenu zīme tikai uz balona. Dabīgi radās doma - kasiere taču nezina, vai tas ir
komplektā vai atsevišķi (svītru kodi arī ne visur bija). Un tā es tiku pie sava gāzes balona par
normālu cenu.
Kad pārrados mājās sieva gan teica, ka esmu novājējis. Tas arī viss šoreiz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru