Gandrīz mednieku stāsti.
Vadātājs
20.decembrī jau biju Rīgā un krāvos laukā. Ziemassvētku laiks. Atceros bija vakars un SWH jau skanēja "Braucamlaiks". Varēja pasūtīt un kādam novēlēt dziesmu. Nu es arī piezvanīju un pasūtīju Chris Rea, "Braucu mājas Ziemassvētkos", novēlot visiem tālbraucējiem. Izkrāvos un sarunājām ar menedžeri, ka pirms Jaunā gada vēl sakrausimies, lai pēc svētkiem var iet prom. Ziemassvētki bija balti, bet ar covid piegaršu. 28.decembrī jākraujas Smiltenē. Ok. Bet tur es uzzinu, ka krava uz Austriju un nebūs pilna, pēc svētkiem vēl būs jākraujas, tātad, tā diena jau sačakarēta, nekur tālu neaizbraukšu. Nu kā ir tā ir. Neko darīt. Sakrāva dēļus pirtij. 15t desmit metros, paskatos kompī, tas rāda 12t uz velkošās ass. Taka par daudz, bet vēl jau kaut ko iekraus un gan jau izlīdzinās. Braucu uz garāžu, šis gads būs beidzies, atliek tik sagaidīt Jauno gadu un sāksies viss no sākuma. Jaunais gads jau bija ar tādu covid smaku un garšu, ka vienīgā vēlēšanās bija, lai valdība un tie 100 kretīni viņu nesagaidītu.
3.janvārī braucu uz darbu, pa ceļam uz Rīgu uzzināju, ka jākraujas Tukumā, krava uz Čehiju. SWH ziņās sauca ciparus ar saslimušajam un mirušajiem, bet starp viņiem nebija neviena no valdības vai tiem 100 kretīniem. Tātad viss turpinās.
Tukumā uzzinu, ka krava tikai 4t, neko daudz tas nedos, uz velkošās ass būs par daudz, bet ja vēl būtu visa krava uz Austriju, varētu braukt. Bet tikko Čehijā izkraušos, tā paliks 12t uz ass. Tas neder. Mēģinu tukumniekiem to ieskaidrot, lai pārkrauj tos Smiltenes dēļus savādāk. Jā viņi visu saprot, bet tās neesot viņu problēmas. Zvanu menedžerim, a tas jauns puika, trešo mēnesi tikai tādā darbā, pirmo reizi tāda situācija. Kamēr viņam ieskaidroju, ka Austrijā un vispār ar tādu svaru nevaru braukt. Labi, lai tukumnieki sakraujot un viņš, pa to laiku sameklēs, kur pārkraut tos Smiltenes dēļus. No Tukuma braucu uz Dreiliņiem, pa ceļam atsūtīja abas izkraušanās adreses, bet vai tad es ceļu nezinu uz CZ vai A. Vakarā, kad apstāšos, tad arī ielikšu navigācijā. Tur pārkrāva un varēju braukt, tagad kompis rādīja 10t uz ass. Vēl beigās zvana menedžeris, vai viss ok, un interesējas, kad es varētu būt A, netālu no Insbruk, esot izkraušanās. Kā Insbruk, es prasu, man taču Euro5 Scania, es tur nedrīkstu rādīties. Nē, nē Insbruk nebūs jābrauc iekšā, šis saka. Labi, nodomāju, vakarā apskatīšos, kur tad īsti tas ir. Jau kādi septiņi vakarā, kā paredzēju, diena būs galā, bet es vēl joprojām Latvijā. Pirms Bauskas zvana šefs un prasa, vai man vēl jāpildās un uz kurieni tad jābrauc. Saku, ka CZ un A, esot pie Insbruk. Kā Insbruk, varbūt sajauca ar Salzburg? Šefs vēl saka. Atbildu, ka nezinu, vēl neesmu skatījies navigācijā, nebija laika, bet teica, ka Insbruk. Dod šurp adresi, šefs saka, kā reizi pie kompja esot, tūlīt apskatīšoties. Pārsūtu sms, un pēc mirkļa jau dzirdu, es taču viņiem teicu, ka Tev Euro5 mašīna, stājies nost, tur taču Tu nevari braukt. Labi, saku, man tāpat jātaisa pauze, sapildīšos uz robežas Neste un gaidīšu, ko nolems.
Pirmais reiss šogad un tā sačakarēts jau pašā sākumā. Pa to laiku uzzinu, ka vēl viena mūsu mašīna nāk aiz manis un tam ir pa taisno uz Itāliju, uzreiz iedomājos, ka jāsamainās ar piekabēm un viss ok. Zvanu šefam un stāstu, jā viņš arī uzreiz to izdomāja, bet esot jāaudzina ekspedīcija, lai tie tagad domājot, ko darīt. Viņš saka, man vēl būs menedžeris jāgana, viņiem tika pateikts, ka Tev Euro5 mašīna, jā, bet lai sagaidot kolēģi un samainot piekabes. Sapildījos un gaidīju kolēģi, jau atāķējos, lai vēl nezaudētu laiku. Gaidīju kādu stundu vismaz, pēc deviņiem tikai izbraucu no Grenctāles. Līdz paniem tomēr tiku, bet tagad bija jāiespringst, jo 6.janvārī A un I brīvdiena. Sapratu, ka līdz svētkiem nevaru paspēt izkrauties, tagad galvenais izskriet A un Itālijā normālā vietā nostāties. 5.janvāra vakarā ielidoju Udine un 6. no rīta pārbraucu līdz Venecia.(vispār jau tā vieta saucās Marcon, Venecia ir tālāk un nost no bāņa, bet mēs visu to apkārtni liekam zem Venecia, lai vieglāk orientēties) Nostājos aiz veikaliem un nolikos pasnaust. Vēlāk piecēlos un gāju šopot. Izkrāvos piektdien ap pusdienlaiku, bet pārbrauciens bija vairāk kā 300km un sapratu, ka nepaspēšu. Nobraucu 270km un stājos nost. Sestdien no rīta aizbraucu līdz galam, tad sameklēju, kur normāli nostāties uz svētdienu un likos mierā. Pirmdien sakrāvos un braucu mājās. Krava bija uz Brocēniem. Trešdien jau biju Lietuvā. Tiku līdz Šeduva. Pusdienlaikā jau būtu izkrāvies, ja nepiemestos vadātājs. Nu nevaru izskaidrot, ka es nākošajā rītā skatoties uz adresi Brocēni, navigācijā ieliku Grobiņa! Vēl nobrīnījos, man uz Rūpnīcas ielu, bet Grobiņā bija Rūpniecības iela, domāju menedžeris ne tā uzrakstījis. No Šeduvas pa kazu takām aizmaldījos līdz Skoda, tad caur Priekuli uz Grobiņu. Pirmo reizi biju Priekulē un cik paspēju redzēt, tur ir vērts aizbraukt. Ceļs gan beidzās pie robežas, tālāk to jau bija grūti nosaukt par asfaltētu ceļu. Baidījos vai vispār tur ar fūri ir robežpāreja. Zīmes bija, ka var tikt uz Priekuli, bet vai ar fūri? Kad pretī nāca leišu fūre , sapratu, ka būs ok. Leišu robežsargi pat no mašīnas neizkāpa, mūsējie vispār nebija. Domāju, ka apturēs, jo bija dīvaini, pa kazu takām nāk fūre no Eiropas. Varbūt kontrabasu velk.😀
Jau iebraucu Grobiņā, zvana menedžeris, Tu kur taisies braukt? Tev taču uz Brocēniem vajag. Kā es sūkstijos. Nu neko griezos riņķī un braucu uz Brocēniem. Lieki nobraukti km un pakāsts laiks. Bet paspēju izkraut Brocēnos un arī Rīgā vēl 7 paletes.
Tāds man sanāca šogad pirmajs reiss. Un pārējie nav labāki, bet tas citreiz. Lai veicas visiem un lai nepiemestos vadātājs!
