svētdiena, 2015. gada 27. decembris

Gandrīz mednieku stāsti

Trolejbuss

  Nācu no Serbijas, Bačka Palanka, ar linoleju uz Rīgu. Rīgā vilkām uz Elis veikalu Ulmaņa gatvē. Atvilku, izkrāvos un tā kā šī nebija pirmā reize, nolēmu ieiet veikalā apskatīties, kā tad izskatās. Citādi būs kā ar rumu, vedu, bet, kāds izskatās un kā garšo nezinu. Bet par rumu cits stāsts.
  Nobraucu no rampas un izbraucu uz ielas Ulmaņa gatvē. Tur, tieši pretī veikalam ir trolejbusa pietura, (bet tad es to vēl nezināju, jo domāju, ka tā ir autobusa pietura) nolēmu tajā nostāties un piespiedos pie malas cik varu. Es sapratu, ka jāatstāj vieta pie pieturas, lai netraucētu satiksmi, jo pusstundu stāvēšu vismaz.
  Nostājos, kā man likās, godam, un gāju uz veikalu. Veikals labs, iesaku. Kamēr visu apskatīju, liekas pagāja vismaz pusstunda. Jāsteidzas nebija, jo vajadzēja tikai izkrauties un aizbraukt uz bāzi.
  Iznāku no veikala un skatos, un te gandrīz jāsaka, kā Zadornovs- gotovi (gatavi)! Skatos cilvēki stumj trolejbusu! Es stāvu uz lievenīša veikala priekšā un nevaru saprast- kāda velna pēc cilvēki stumj trolejbusu.
  Stāvu un skatos. Cilvēki stumj. Redzu savu Scani. Viņi stumj to dranduļetu garām manam Scanim. Stāvu un skatos un nevaru saprast, kāpēc jāstumj trolejbuss. Kaut ko tādu es nebiju redzējis un laikam arī vairs neredzēšu. Es stāvu uz trepēm un brīnos.
  Kad trolejbuss bija aizstumts garām Scanim, trolejbusa vadītājs ( tagad vairs neatceros, vai tā bija sieviete, vai vīrietis) izkāpa no trolejbusa un piekabināja tās štangas pie vadiem un cilvēki sakāpa trolejbusā.
  Tagad man viss kļuva skaidrs un es sapratu, ka kamēr trolejbuss neaizbrauks, nemaz nevaru iet pie Scaņa.
Pasažieri stūma trolejbusu, jo Scanis traucēja. Es toreiz nepadomāju, ka tā ir trolejbusa pietura. Nostājos pieturā, piespiedos pie malas, it kā viss ok. Bet es nezināju, ka tā ir trolejbusa pietura. Ja būtu autobusa, viss kārtībā, bet trolejbusam vajag vairāk vietas, jo tās štangas pāri fūrei tādā leņķī neiet.Vieglais arī nebūtu traucējis, bet fūre tomēr par augstu.
  Pasažieri sakāpj trolejbusā un tas aizbrauc. Tikai tad es gāju pie Scania un priecājos, ka man palaimējās, ka es apjuku no tā skata. Ja būtu uzreiz gājis pie autiņa, mani taču tie pasažieri nolinčotu, jo es jau nezinu cik ilgi viņi stāvēja un kas vispār notika pirms tam. Es jau redzēju tikai beigas. Kad trolejbuss aizbrauca, es ātri, ātri ielēcu Scanī un lasījos prom no tās vietas. Un tagad katru reizi braucot garām tai pieturai, es atceros šo gadījumu, un ja pilsētā iznāk stāties pieturā, es vienmēr paskatos, vai virs galvas nav vadi.
  Nu tāds šoreiz stāstiņš.
  

piektdiena, 2015. gada 25. decembris


Gandrīz mednieku stāsti

Vēlreiz par policiju un citiem velniem

    Sākšu ar pēdējo, šovasar un pašu stulbāko, jo šoreiz mani sodīja, kā gājēju. Braucu mājās caur Poliju un Bialystok nolēmu pašopot. Nostājos kolonkā un gāju uz veikaliem, bet bija jātiek pāri ielai ar divām joslām uz katru pusi. Cik reižu jau bija staigāts un ne es viens. 
   Stāvu ielas malā un gaidu, kad būs brīvs un varēs iet, skatījos uz kreiso pusi un labajai nemaz nepiegriezu vērību, jo vispirms bija jātiek līdz pusei, bet tikko sāku iet, no labās puses man tieši priekšā nostājas vieglais. Gandrīz uzskrēju virsū. Policists! Lai pārsteigums būtu lielāks, tas maita vēl ieslēdz sirēnu. Izrādās viņš taisīja kreiso pagriezienu un es gadījos ne tajā vietā un ne tajā laikā. Un vēl tik nepiekāpīgs izrādījās, atņēma man dokumentus un gaidīja, kamēr aiziešu līdz bankomātam un noņemšu naudu. Rezultātā ar visu bankas komisiju sods par nepareizu ielas šķērsošanu iznāca ap 15eur. Polijas preces šoreiz neiznāca pa lēto. Bet tagad eju līdz pārejai un nemaz nav tālāk.
    Vēl gribu pastāstīt, kā gāja Serbijā. Toreiz Serbijā bāņi bija dārgi un lielākā daļa centās apbraukt, pa nacionalkām, bet serbi sakarināja visur zīmes smagajiem, lai tos izdzītu uz bāņa. Bet vienalga vēl kādu laiku centāmies apbraukt, jo ar visu sodu sanāca lētāk.
    Tagad jau vairs tā nedarītu, jo, ne jau par savu naudu braucām, bet toreiz bija citi laiki un cita domāšana.
    Jau braucu uz mājām un notur mani policija, jāmaksā nodeva, ja nemaldos ap 20eur, turēja visus ārzemniekus un kur viņi stāv mēs jau zinājām. Parasti bija kādās trīs vietās un kādā no tām tevi noturēs, bet, ja vienā samaksā, ceļš bija nopirkts un varēji braukt. Neatceros kurā noturēja mani, bet nākošajā atkal notur un tālāk nelaiž. Griez riņķī un brauc atpakaļ, nezinu, kas bija noticis, bet mani tālāk nelaida. Griežu riņķī un braucu atpakaļ. Tagad  atceros, ka viņi stāvēja, tajās vietās, kur varēja tikt uz bāņa. Tā nu es braucu atpakaļ un atkal mani notur tas pats policists, kuram jau samaksāju turp braucot. Otrreiz maksāt netaisījos un vēl uzpēros virsū, ka samaksāju, bet tālāk netiku. Šis brīnās, kā netiki? Izstāstīju, ka mani tālāk nelaida un apgrieza riņķī. Ka tas ir bardaks, viņš piekrita, kārtībai jābūt! Teica, lai braucot līdz, izvedīšot līdz bānim. Nodomāju, ka ir vēl kāds ceļš, kuru mēs nezinām, bet nē. Policijas mašīna ar bākugunīm pa priekšu un es ar savu Scanīti aiz viņa, braucām pa to pašu ceļu, kuru jau biju izbraukājis šurpu, turpu. Aizveda mani garām postenim, kur es pats netiku cauri un novēlēja laimīgu ceļu, tālāk vairs posteņu nebūšot. Savu naudiņu atstrādāja godam.
    Vēl pieminēšanas vērts ir gadījums Polijā. Nācu mājās no Itālijas, bet caur Vāciju un uz nakti nostājos Mostki  BP kolonkā. Nomazgāju Scani, nomazgājos pats, paēdu un likos gulēt, jo gribēju ātrāk sākt, lai var paspēt izskriet cauri paniem. No rīta piecēlos, padzēru kafiju un liku Scanim pa klaņiem, bet nenobraucu pat trīs km, kad nākošajā kolonkā jau nolika mierā. Zīme bija 70, bet tik agri no rīta tak neiešu bremzēt, kā gāju pa kalnu lejā, tā arī sašāva. Pienāk policists(gados jauns) un prasa, kur tad jāskrien? Uz mājām dabīgi! Atkal tiek nosaukta neiedomājama summa, kurai dabīgi nepiekrītu, esot bijis ap 100km/h, saku lai nemuld, jo 200zl vairāk nebūs un vispār man nav skaidra nauda. Kolonkā esot bankomāts, varot noņemt. Ok, eju pēc naudas un jau pikts, jo diena sākusies ne visai labi un vēl nodomāju, ja būs jāmaksā pilna summa, tāpat nedošu, lai raksta protokolu, kabatā nedošu. Noņēmu naudiņu bankomātā un nāku atpakaļ, skatos no vieglā raušas ārā otrs policists, jau manos gados un nāk pretī. Kad satiekamies, viņš prasa- cik kolēģis teica? Saku - 200zl, tad policists saka- viņš jauns un visu nezina, ar 50zl būšot gana un lai braucot prātīgi.
   Man gandrīz smiekli sanāca. Vai nu mans izskats liecināja, vai kas cits, nezinu, bet vecākais no policistiem saprata, ja maksāšu visu, tad viņiem nekas netiks, bet ne jau tāpēc viņi tik agri cēlās.
   No bulgāriem atpirkos ar diviem Calsberg aliem, no leišiem ar arbūziem, bet vispār iesaku labāk nepārkāpt noteikumus un braukt prātīgi, cienot sevi un citus!
   Kā teica klasiķis- Bija arī tāds  gadījums, Itālijā bija  jāsavāc vīns. Bija sestdiena, atbraucu uz rūpnīcu, skatos vārti vaļā, braucu iekšā. Nostājos malā un eju meklēt, kādu, kurš pateiks, varu te palikt vai nē. Vienu atradu, tas parādīja, kur tualete un duša un arī, kur nostāties. Noliku Scani un pēc navigācijas skatos netālu pilsētiņa Montecarotto, kādi 3-5km, vismaz man tā likās. Darīt nav ko, nolēmu aizstaigāt, jo vēl jau svētdiena arī būs jāstāv.
  Eju pa ceļu un izrādās nav nemaz tik tuvu, kā izskatījās. It kā redzu aiz kalna, bet pa ceļu krietni tālāk. Bet gabals jau noiets un atpakaļ netīk griezties, eju tik uz priekšu. Bet Itālijā un vispār Eiropā, ar kājām tikai pa pilsētu staigā, pa ceļu brauc vismaz ar divriteni, jo arī nomale, pa kuru iet, principā nemaz nav un ja kāds iet ar kājām,  uzreiz krīt acīs. Tā nu es velkos pa kalniem, pa laikam kāda mašīna pabrauc garām un arī policija.

Noskatījās uz mani, bet neko, aizbrauca tālāk. Tiku līdz pilsētiņai un ekskursija varēja sākties. Kā jau teicu, pilsētiņa neliela, bet, kas raksturīgi Itālijā, gandrīz katrā senais cietoksnis. Tad nu piedāvāju apskatīt dažus kadrus. Apgāju riņķi un devos atpakaļ pie Scaņa.  Un atkal man garām pabrauc policija, taču šoreiz apcirta riņķī un brauc man klāt.
  Kas es tāds esot un kur ejot?
 Ņemos stāstīt, ka tur tajā vīna rūpnīcā stāv camjons ( tā vienā daļā Eiropā sauc fūres) un es nolēmu aiziet līdz pilsētai ekskursijā.
  Kāds dokuments ir?, šis prasa, atbildu, ka ir un iedodu pasi.
 Apskatījis pasi, policists pamāj, ka viss ok un atdod to atpakaļ.

Tad apgrieza autiņu un taisījās braukt tālāk. Bet man vēl labs gabals bija ko čāpot, kaut gan bija pavasaris, bet saulīte jau sildīja. Tāpēc nemaz nebūtu dusmīgs, ja kāds aizvestu, bet te policists pats uzprasījās. Es šim uzreiz klāt un prasu, ja brauksi uz to pusi, aizrauj līdz camjonam. Viņš piekrītoši pamāja un novāca no blakus sēdētāja beņķa savus dokumentus un aizveda līdz rūpnīcas vārtiem. Pirmdien sakrāvos un vilku uz mājām.
  Vēl varu pastāstīt, kā atzīmējos Bosnijā un Hercogovinā. Toreiz uz Horvātiju vilkām finieri no Rīgas uz Slavonski Brod. Izkrāvos piektdienā un atpakaļ adresi tūlīt neiedeva, sapratu, ka jāstāv būs līdz pirmdienai.
 Sameklēju stāvvietu un gāju uz pilsētu, jo nu jau kādu laiku piekopu tradīciju, ja ilgāk jāstāv, autiņā nesēžu, bet eju apskatīt apkārtni. Ja jau reiz te esmu atkūlies, tad jāizmanto izdevība, jo citi maksā naudu, lai te nonāktu, bet man tik atliek pārvarēt slinkumu. Kad parādijās GPS, tas vēl vairāk atviegloja ekskursijas iespējas, bet par to citu reizi. Paklīdu pa pilsētu un nākošajā dienā devos uz tiltu, jo pēc kartes izpētīju, ka var tikt pāri. Jāpierakstās Bosnijā un Hercogovinā.    Aizgāju līdz tiltam un devos pāri Sava,tā sauca upi, tilta vidū bija postenis,
Cietoksnis
 kad robežsargam atdevu pasi, vajadzēja redzēt viņa reakciju. Ar kājām jau cilvēki devās pāri, bet te viņam rokās Latvijas pase un viņš tomēr zināja, ka Latvija nav tepat aiz stūra. Paskatījās uz mani un prasa, kā Tu te nokļuvi? Sāku skaidrot, ka camjons pilsētā, nolēmu pastaigāt. Ekskursants, tātad?, šis saka. Piekrītoši pamāju ar galvu. Drošs paliek drošs, viņš vēl pazvanīja, lai noskaidrotu, vai man nevajag vīzu. Kad noskaidrojās, ka nevajag, novēlēja laimīgu ceļu un es devos pāri upei uz pilsētu. Tur uzreiz atradu tirgu, nedaudz vēl pavazājos pa pilsētu un devos atpakaļ. Robežsargi nemaz neskatījās dokumentus pasveicināja un ļāva iet tālāk. Ne katru dienu ar kājām kāds atnāk no Latvijas.
 
 Tad vēl viens gadījums no Polijas. Braucām mājās no
Tilts pār Sava
Rumānijas. Neatceros, kur, bet Scanim bija izsists stikls vienam lukturim, bet tā kā lija lietus, tad lampa izbeidzas momentā, tāpēc nemaz nelikām jaunu, bet pans uz robežas piesējās. Nedegot viens lukturis, mēs viņam skaidrojam, ka nav vērts likt jaunu spuldzi, tā tūlīt būs beigta, bet lukturi apmainīsim mājās. Pans ietiepjas un viss- tut panstvo, tut nevoļno. Nu ko, mēs ieliekam jaunu lampu, kolēģim bija mazā kolas pudele, tai nogriezām dibenu un uzmaucām uz spuldzes. Pudele piekusa tūlīt klāt un lietus vairs neskādēja. Rādām panam, tas saka dobra un mēs braucām tālāk.
 Lai visiem tik veiksmīgi izdodas atrisināt problēmas un Priecīgus Ziemassvētkus visiem!

otrdiena, 2015. gada 6. oktobris

     Sveiciens visiem, kas seko un lasa, bet rakstnieks laikam no manis neiznāks, taču vēl atmetis visu arī neesmu. Ir iesākti vairāki stāstiņi, bet vajag laiku un iedvesmu, lai novestu līdz galam. Atkal klāt rudens un garie vakari, tad ceru, ka saņemšos. Skatos Jančuks arī sācis retāk rakstīt, bet izrādās citi jau grāmatu izdevuši. http://taalbrauceejapieziimes.blogspot.com/
   Lai veicas visiem!

pirmdiena, 2015. gada 5. janvāris

Gandrīz mednieku stāsti.

Policija, bagi un citi velni.

  Paši saprotiet visu nevar izlikt publikai, bet dažas epizodes tomēr pastāstīšu. Secība, kādā atcerēšos nav tik svarīga, bet ceru, ka palasīt būs interesanti.
  Sākšu ar to, kā policisti palīdzējuši dažādās situācijās. 
  Kad sāku braukāt uz Itāliju, atceros, ka kolēģis teica, ja iela paliek tik šaura, ka balkons sāk strīķēties gar fūri, tālāk labāk nebrauc, jo Tu jau esi d...!  Nu un man kā reizi nācās iekulties gandrīz līdzīgā situācijā. Tas bija pie Neopoles. Braucu pa pilsētiņu un ieliņas šauras, bet manējā, kā nav, tā nav. Tad ieraugu, krustojumā stāv policisti, es uzreiz Scani nolieku mierā, ieslēdzu avarijkas, CMR (kravas pavaddokuments) rokā un pie policistiem. Man jātiek te! Tas, kas notika pēc tam, bija šova cienīgs gabals. Kādas 10min trīs policisti (sieviete un 2 vīrieši) savā starpā ņēmās apspriest, kur ir tā adrese un kā man tur tikt. Tad beidzot vienojās un viens no policistiem izgāja uz ielas. Nolika mierā arī visus pārējos, parādija, lai giežu riņķī. Otrs pateica, lai sekoju, un iekāpa auto. Ieslēdza bākugunis un uz priekšu, es ar Scani aiz viņa, aizveda uz palielu laukumu. Nolika mani tur un pateica- Gaidi, Tev atbrauks pakaļ. Pats apgriezās un aizbrauca. Un tiešām, pēc kādas pusstundas no firmas atbrauca pārstāvis un atkal teica, lai sekoju. Vienīgais baidījos, kā viņš mani vedīs. Ja tā kā vieglie, būs auzas, bet tas bija sakarīgs un brauca tā, lai es ar fūri varētu izbraukt. 
   Par Neapoli, vēl jāsaka, ka toreiz biju pārsteigts par atkritumu kalniem, kuri bija piepilsētās uz ielām un to, kā braucot pa bāni pirmo reizi ieraudzīju Vezuvu. Es vēl nodomāju, baigais kalns, izskatās kā Fudzijama Japānā. Un liels bija mans pārsteigums, kad vakarā atšķīru karti un ieraudzīju - tas arī ir vulkāns- Vezuvs.
   Tad vienreiz Itālijā krustojumā nogriezu uz nepareizo pusi, pēc pāris km iebraucu kādā ciemā un saprotu, laikam nav riktīgi. Skatos krustā stāv policists. Dabīgi - Scanis mierā, avarijkas, CMR - man vajag te. Policists apstiprina, manas aizdomas, tas ir uz otru pusi. Es tikai pajautāju vai varu, te griezt riņķī? Policists atbildēja apstiprinoši, izgāja krustojuma vidū, pacēla roku un nolika visus mierā. Apgriezos, pasveicināju policistu un aizbraucu.
    Līdzīgs gadījums bija Austrijā. Braucu mājās no Itālijas un ceļā no Wien uz Bratislav norāvu ne tajā nobraucienā. Toreiz braucām caur Slovākiju un bānis no Wien uz Bratislav vēl nebija, vajadzēja braukt pa nacionalku, kā mēs sakām. Norāvu no bāņa un sapratu, ka vajadzēja nākošajā. Apstājos un gaidu momentu, kad varēs raut riņķī, lai brauktu atpakaļ. Te piebrauc policija un prasa, kāpēc stāvu?. Es šiem stāstu, ne tur nogriezos un tagad gribu apgriezties un braukt atpakaļ. Ok! Policits iekāpj mašīnā un brauc prom, bet tūlīt atkal apstājās un nāk atpakaļ. Es jau paspēju nodomāt -Tā! Kaut kas nepatika. Tagad būs sūdi! Bet policists izgāja uz ceļa- Halt! Un nolika visus mierā. Satiksme bija diezgan liela un man būtu jāķer moments, bet tagad policists parādīja, lai griežu riņķī. Ko es arī izdarīju, pasveicinājām viens otru un aizbraucām katrs uz savu pusi.
   Tas par palīdzību. Varbūt vēl kādu aizmirsu, bet tos labākos pastāstīju. Bija arī pārkāpumi, jo ne jau bez grēka. Te nu jums jāsaprot, ka negribu attaisnot savu rīcību izdarot pārkāpumu, bet vienkārši pastāstīt, kā tas bija.
   Sākšu atkal ar Itāliju. Velku pa bāni un  veicot apdzīšanu, nepaspēju to izdarīt līdz tunelim. Bet Itālijā tunelī smagiem apdzīt aizliegts. Pabeidzu manevru jau tunelī. Nākošajā tunelī, ( ienākot no Austrijas caur Arnoldstein tuneļi no vienas vietas) policijas auto jau blakus. Paskatos uz šiem, viņš parādīja- tunelis beigsies - malā! Ievilka mani kabatā un šovs sākās.  Kā viņš aurēja sākumā. Tiesības nost uz pusgadu, 400eur sods. Mēģināju iebilst, kā tad mājās tikšu bez tiesībām. Lai zvanot šefam un lidojot ar lidmašīnu, vai izsaucot taksi, viņam esot vienalga. Varot braukt arī ar autobusu. Tad sāku skaidrot, ka vienkārši nepaspēju veikt manevru līdz tunelim. Te policists mani pārtrauca- zīme jau 5km iepriekš bija, ka apdzīt vispār aizliegts! Tagad es uztaisīju lielas acis - vai tad?!
   Nu jau saruna noritēja mierīgākos toņos un es saku, ka tik daudz man nemaz nav skaidrā naudā. Policists uzreiz noprasīja 150eur būs? Tik daudz būs, atbildēju,jo makā divi simtnieki bija, bet tad tiesības atdosi?, prasu. Ja maksāšu uzreiz, tad atdošot. Neko darīt, gāju pēc naudas. Atnesu naudu, policists izvilka savu kodeksa grāmatu un sāka šķirstīt. Tad kaut ko atrada un parādīja kolēģim, tas apstiprinoši pamāja - derēs, un sāka rakstīt protokolu. A4 formātā. Izrakstīja sodu par 150eur un atdeva tiesības. Kas bija rakstīts protokolā un ko biju pārkāpis nezinu, bet tiesības palika kabatā. Itāļi vienkārši sameklēja sodu uz 150eur un šķīrāmies ar godam padarīta darba sajūtu no policistu puses un atvieglojuma sajūtu no manas puses- daudz maz veiksmīgi izkūlos.
   Panos pārsvarā par ātrumu iekrītam, jo atļautais ātrums smagajiem ir 70km/h, murgs kaut kāds. Pa bāni ok, tur iet ar 90km/h, bet pārsvarā mēs ejam pa visiem ceļiem ar 85- 90km/h, nu un tad nākas taisnoties, mānīties un ko tur slēpt arī atpirkties. Un tas viss ir īsts improvizāciju teātris dzīvē, jo te nu nav variantu, vai nu maksā uzreiz vai mēģini ko darīt lietas labā. Gadās tikt cauri arī sveikā.
   Vienreiz nāku mājās pirms Ziemassvētkiem un panos kādā ciemā kā nācu iekšā tā arī sašāva. Noliek mani mierā, pienāk policists savāc papīrus un saka- Pan, šipko jedeš! Uzprasīju cik tad bija? 76, viņš atbild, un prasa, kur tad jāskrien? Nu te es nenoturējos un sāku- Tu redz svinēsi svētkus, a man vēl līdz Tallinn jāvelk. Cauri Polijai, Lietuvai, Latvijai uz Igauniju. Vai tad jūs arī svinat?, pans brīnījās. Atbildēju ar pretjautājumu- vai tad mēs savādāki? Tad pans prasa- 7. janvārī, vai tad nav?, nu ņemu skaidrot, ka tad pareizticīgie svin Ziemassvētkus. Beigās šķīrāmies kā draugi, vēl pabrīdināja, ka nākošajā derevņā arī radars, lai neskrienot.
   Uz balli nepaspēju, jo no Tallinn 24.decembrī, tikai izbraucu, tad vēl nesvinēja, kā valsts svētkus un bija jāstrādā. Rīgā vēl pusdienu stāvēju rindā lai Scani nomazgātu un mājās jau pārbraucu dusmīgs uz visu pasauli.
   Neliela atkāpe, bet tālāk atkal par policistiem. Parasti jau uzreiz ir skaidrs, vai apturēja, lai izspiestu naudu, vai tiešām par pārkāpumu. Ja par pārkāpumu, tad lekties nav nozīmes, bet ja izspiedēji, tad kapājos līdz pēdējam. Vienreiz nāku mājās no Ungārijas un jau naktī panos paņem mani ciet. Dabīgi vilku - cik iet. Kur viņi stāvēja, neredzēju, bet kad panāca un apturēja, skaidrs -par ātrumu. Pienāk pans un uzreiz nosauc mežonīgu summu- pāris tūkstošus. Es uzreiz atbildu, lai nemuld, maksimums, ko vari uzlikt divus simtus zlotos. Tai laikā par katriem 10km virs normas 100zl, tā kā smagajiem atļautais bija 70km/h, tad par 20km 200zl. Pans saka- Tev gāja ap simtu! Es atkal - nemuldi! 90 maksimums. Skaidrs, būs jāatpērkas. Es šim saku- man ir 100eur vienā gabalā, vari samainīt? Nevarot. Simtnieku es Tev nedošu, atbildu, vēl ir 20zl un 10eur, ņem un braucam. Viņš neesot viens. Es vēlreiz saku- simtnieku nedošu, gribi ņem 20zl un 10eur un liecies mierā. Pans šķobījās, šķobījās, bet beigās paņēma un aizbrauca. Es ar liku Scanim pa klaņiem un vilku tālāk.
   Citējot klasiķi- bija arī tāds gadījums. Eju uz Itāliju un panos aiz Augustov apdzinu pāris fūres un pēc pāris km skatos nāk pakaļ policists ar mirgalkām (bākugunīm). Jā! Novelk mani malā. Domāju atkal par ātrumu, nē! Esot apdzinis krustojumā. Neatceros summu, kuru viņš nosauca, bet sapratu, ka tik daudz es maksāt negribu un jutu, ka jākapājas. Es saku- skaidra nauda vispār nav!  Kā tad Tu bez naudas brauc?- vaicā policists. Man ir bankas karte, atbildu, ja vajag, normālās zemēs ir bankomāts un tur var tikt pie naudas. Pans laikam ātri mēģināja izskaitļot tuvāko bankomātu, bet vai nu nezināja, vai tādu nebija, tad sadraudēja, ka nākošreiz būšot sods un atdeva papīrus un dusmīgs aizbrauca. Bet variants ar karti ne vienmēr der, jo pagājušajā gadā pie Berlin mani paņēma uz bāņa it kā par distances neievērošanu. Piebrauca blakus un parādīja, lai sekoju. Novilka no bāņa un braucām kādus 5km līdz ciematam, tur bija kolonka, ievilka stāvlaukumā un sāka skaidrot. Neesmu ievērojis distanci. Uzprasīja, kādā valodā sapratīšu? Atbildēju- latviski. Latviski neesot, varot piedāvāt krieviski un iedeva kaut kādas lapas. Tur krievu valodā bija rakstīts, ka braucot pa bāni, distancei starp transporta līdzekļiem jābūt vismaz 50m un atsauce uz noteikumu punktu, kuru ne es zināju, ne varēju pārbaudīt tā eksistenci vispār. Tad aizgājām līdz vieglajam (netrafarēts BMW) un parādija video, kurā redzams, ka tuvojos fūrei, jo taisījos apdzīt, bet šie piezagās un tagad notiek skaidrošanās. Kad prasīju, pēc kādiem parametriem noteica attālumu, tad atbilde bija - attālums starp stabiņiem ceļu malā esot 50m, bet video redzams, ka es jau esmu tuvāk. Kad mēģināju iebilst, ka es nevis braucu aizmugurē, bet gatavojos apdzīt, tad nemaz neklausījās, bet tik mala savu maļamo par distanci. Tu tur vari skaidrot, ko gribi, bet viss jau atstrādāts perfekti. Paņem uz bāņa, novelk malā un tikai ārzemniekus, jo laukumā bija tikai pani, leitis un es un vēl viena policijas ekipāža. Jāmaksā uzreiz un skaidrā naudā (110eur), ja tev nav naudas, tad kolonkā ir bankomāts, vari noņemt. Viss ir izdomāts. Ja nepatīk, vari tiesāties, bet tagad jāmaksā, tāpēc arī tikai ārzemnieki, jo vācieši attiesās.
    Vienreiz Suwalkos novelk malā kontrole- bagi, kā mēs saucam. Pārbauda visus dokumentus un pēc laika pasauc mani un saka- viss ok, bet bānis jau sen esot beidzies, tomēr pēc taho rādījumiem esmu braucis ar max ātrumu. Kad mēģināju, ko iebilst, pans uzreiz atbildēja- es zinu, ka jums jāskrien, lai nopelnītu, ka šefs, tā liek, ka visi tā brauc, bet šodien es noķēru Tevi. 100zloti un vari braukt. Pēc tik atklātas runas man sanāca smiekli, samaksāju 100zl (apmēram 25euro) un braucu tālāk.
    Vēl jau ir muitnieki un robežsargi, ar tiem arī gadās piedzīvojumi. Tā reiz nāku mājās no Ungārijas ar rumu un Barwinek (Polijas- Slovākijas robeža) pans prasa, kas kravā? Atbildu- rums. Kāds rums, man prasa, saku alkohols. Tūlīt savāca visus papīrus un saka, lai nobraucot malā. Kad jautāju, vai kādas problēmas, tad saņēmu atbildi, ka slovākiem arī jāpārbauda. Bija ap diviem naktī. Pie sevis domāju, ka robežsargi gribēs kādu pudeli sev, jo vedu Cazino rumu. Nolēmu, ka kravu nevēršu vaļā, lai sauc ārā muitu un raksta visus papīrus, kā pienākas. Pagāja kādas 20min atnes man atpakaļ dokumentus un saka, ka varot braukt. Es pārsteigumā vēlreiz pārprasu, vai viss ok un tiešām varu braukt. Slovāks saka jā, viss ok. Paskatos pulkstenī- pustrīs naktī, kravu neaiztika! Tad ienāca prātā, varbūt asti pielika un tagad skatīsies, kur likšos gulēt. Nolēmu nekur vairs nebraukt un nostājos turpat stāvlaukumā uz robežas. Lai paši sargā un likos gulēt. No rīta, kā startēju, tā līdz Lietuvai vilku bez apstājas un pārbraucu mājās bez piedzīvojumiem.
    Lai visiem laimīgs Jaunais gads, bez policijas un citiem velniem! Laimīgu ceļu un lai veicas visiem, kas pie stūres!

svētdiena, 2014. gada 26. oktobris

Gandrīz mednieku stāsti.

Serbija. Mācība.

   Sveiciens visiem! Iznāca pabūt mājās un rudens vakaros laika vairāk kā vasarā, tāpēc saņēmos un mēģināšu kaut ko uzrakstīt.
   Nu jau kādu laiku biju Rumānijas braucējs un nemaz nebija slikti. Piedzīvojumi jau vienmēr gadās, bet tādi, ar nopietnām problēmām gāja secen. Pa Rumāniju beigās nodauzījos vairāk, kā gadu, bet šoreiz stāsts par Serbijas mācību. 
   Biju izkrāvies Rumānijā un iedeva man kraušanos Serbijā, Bačka Palanka, no turienes vilkām linoleju Elis veikaliem. Tai laikā braucot uz Rumāniju, līdz bija pāris CARNET TIR (īsā un garā) un dozvoli  (atļauja iebraukt konkrētā valstī) uz blakus esošajām valstīm, jo nekad nevarēja zināt, kur iemetīs. Bija oktobra beigas, tieši kā tagad. Atbraucu līdz robežai netālu no Drobeta -Turnu Severin( tilts pār Donavas upi, vispār jau laikam, tas bija dambis), robežkontroli Rumānijas pusē izgāju bez problēmām. Pārbraucu tiltam un nostājos stāvvietā. Bijām kādas sešas mašīnas. Atdevu dokumentus un gaidu. Pēc kādas pusstundas ievēroju, ka laukumā palikusi tikai mana mašīna, eju pie lodziņa un prasu, kas par lietu? Neatceros kāpēc, bet salecos diezgan nopietni, jo to, ka man draudēja uzlikt roku dzelžus, atceros. Vēl atceros, ka serbi prasīja, vai man ir Serbijas vīza. Skaidroju tiem ākstiem, ka man nevajag vīzu, jo esmu no Latvijas. Panācu to, ka izsauca maiņas vecāko. 
    Aizveda mani uz kabinetu un maiņas vecākais rāda uz karti pie sienas un saka- parādi, kur ir Latvija. Piegāju pie kartes un parādīju. Serbs paskatījās un vēl noprecizēja EU?  Nu , bet!, lepni atbildēju. Bet tas bija toreiz, tagad vairs neesmu tik lepns, bet ne par to.
    Skaidrībā tikām, vīzu nevajag, bet tad uzreiz es prasu, vēl ir kādas neskaidrības? Nē, neesot!, atbildēja serbs un deva rīkojumu atdot dokumentus. 
    Kad izgāju no ēkas, jau bija tumšs un vēl sniga. Vēlreiz atgādinu, bija oktobra beigas. Nezinu vai tas bija pirmais, vai nākošais sniegs, bet uz nakti sniegs, vienmēr neko labu nesola. To es tagad zinu, bet toreiz man bija adrese un laiks braukšanai arī bija, tāpēc ielēcu Scanī un uz priekšu. Sniegs turpināja snigt. Pēc kādas stundas jau biju kalnos un apņēmības pilns turpināju ceļu, kaut gan jau pabraucu garām pāris neveiksminiekiem, kuri jau bija pakārušies pirmajos cēlumos. Nesaprotiet tikai burtiski. Paņēmu kādus divus jau nopietnākus cēlumus un tik vilku uz priekšu. 
    Vēl jāatgādina, ka tai laikā navigācija nebija un braucām pēc kartēm, bet vai tad mēs kādu kravu nenogādājām līdz galam. Nogādājām! Dabīgi, ka tagad to izdarīt ir vieglāk un galvenais ātrāk. Bet atkal ne par to.
    Kalnos veda divi ceļi, bet es izvēlējos to, pa kuru ātrāk varēja tikt līdz bānim. Jau bija nakts, kad sapratu, ka rāpjos jau nopietnākā kalnā, jo sākās serpentīns. Vienā no līkumiem satiku ceļu uzturēšanas dienesta vīrus, tie pateica, ka diez vai es tikšu līdz augšai, vajadzēja  braukt pa otru ceļu. Kad prasīju, kur var apgriezties?, vīri teica, tagad, tik uz priekšu! Tas ceļš palika 12km atpakaļ. Kā vēlāk izrādījās biju izvēlējies īsāko, bet grūtāko ceļu, bet tonakt es to nezināju. Kad beidzot Scanis sāka buksēt un apstājās, atskārtu, ka uz ceļa esmu palicis viens. Sniegs arī vairs nesniga, bet ar to, kas bija, pilnīgi pietika, lai netiktu augšā. Buksējos diezgan ilgi, nosvilināju riepas, bet ap diviem naktī, beidzot metu mieru, jo sapratu, bez palīdzības nekas nesanāks. Likos gulēt, bet gluži bez uguņiem atstāt autiņu uz ceļa, kaut arī mežā, arī nebūs labi, tāpēc nolēmu atstāt gaismas degam, bet lai no rīta iztiktu bez pārsteigumiem, arī Scani atstāju rūcam. Gulēju slikti un līdz ar gaismu biju augšā. Padzēru kafiju, iekodu un tagad dienas gaismā varēju apskatīt kalnus, kuros biju iestrēdzis. Sniega nebija nemaz tik daudz, kādi 5cm, bet kā jau teicu, pietiekoši, lai es te uzkārtos. Ja vēl nebūtu, bez kravas, tad arī viss būtu savādāk. Kā būtu, ja būtu, par to lai stāsta deputāti un valdība, bet man kaut kā vajadzēja tik no šiem kalniem ārā.
    Drīz vien arī parādījās pirmie braucēji, bet diezgan ātri sapratu, ka tikai vieglie, neviena smagā. Cik ilgi sēdēsi, ja uz augšu netiek, braukšu uz leju. Nu tad stūmos atpakaļgaitā no kalna lejā, bet ceļš kalnos iet līkumu līkumiem un tagad tas jāveic ar fūri atpakaļgaitā. Tas jau nebija tas grūtākais, bet ik pa laikam gan no priekšpuses, gan aizmugures parādījās kāds vieglais, kuram bija jāvelta vairāk uzmanības, lai nesanāktu vēl lielāka ķibele. Un pēc kādiem 8km, kurus , jau biju nobraucis atpakaļgaitā, beidzot tiem vieglajiem izdevās.
   Kamēr vaktēju, kur vieglais, palaidu garām, ko dara fūre, jo viss tas notika kustībā. Kad ieraudzīiju, ka fūre jau iet grāvi, bija par vēlu. Mēģināju uz priekšu, buksē pa sniegu, sāku šūpināt, bet kad sāka celties gaisā riteņi, jo tie, kas grāvja pusē grima arvien dziļāk, sapratu, labāk mest mieru, ja negribu atrasties tur lejā.
   Mēģināju apturēt vieglos, bet viņu arī nemaz nebija tik daudz. Sēžu kabīnē un kā izdzirdu kādu braucam lecu ārā, bet neviens neapstājās. Gadījās pat izlēkt priekšā kaut kādam eskortam, kad tie palidoja garām, nopriecājos, ka vispār neesmu notriekts. Pēcpusdienā beidzot viens pašizgāzējs nāca lejā no kalna, apturēju. Serbs apsolīja palīdzēt, bet atpakaļ braucot, tad būšot ar kravu. Pēc kādas stundas viņš tiešām nāca atpakaļ ar kravu un paņēma manu Scani cietajā sakabē, uzvilka augšā vēsā mierā. Atdevu visus savus alus krājumus.
   Naktī es domāju, ka esmu ticis vismaz līdz pusei tam kalnam, bet, kā tagad izrādījās, labi, ja trešo daļu biju veicis. Tomēr vislielākais pārsteigums un dusmas par sačakarēto reisu nāca pēc kādiem 10km, kad nolaidos no kalniem, otrā pusē. No sniega nebija ne vēsts- visapkārt zaļa zālīte.Iekraušanu nokavēju, riepas nosvilinātas, pats neizgulējies, bet tas izrādījās vēl nebija viss.
   Neatceros, kur un kā sakrāvos, bet jau Ungārijā un piektdienas vakarā sprāga aizmugurējā riepa, kad apstājos, redzēju, ka tagad esmu  uz diskiem. Jo sprāgstot vienai riepai, otru tā bija parāvusi līdz. Tas kā reizi pietrūka pilnai laimei. Nopriecājos - vismaz sniega nav. Sprāga labās puses riepas un tāpēc pārbraucu ceļa kreisajā pusē, lai domkratam apakšā būtu pamats, nevis grants. Bet tā kā bija jau vēls un tumšs, likos gulēt. Nu jau gudrs! Naktī nav ko mocīties!  Atkal atstāju Scani  ar uguņiem un rūcot.
   Rīts pienāca ar cerībām un miglu. Tagad dienas gaismā varēju apskatīt postījumus. Riepām sprāgstot bija norauts arī brizgoviks(dubļu sargs). To atradu uz lauka, kad meklēju kādu akmeni, lai ir uz kā uzbraukt, jo nevarēju palikt zem tilta pat domkratu, lai paceltu. Sapratu, ka līdz Polijai ar vienu riteni, jo rezervē bija tikai viens, netikšu, ja vēlreiz sprāgs, tad zvans. Bija sestdiena un pa ceļam zināju tikai vienu riepu servisu Ungārijā, jo tas bija pie trases, bet vai sestdienās strādā, nebija ne jausmas. Tas vēlāk, tagad bija jāuzliek vismaz zapaska.
    Kad beidzot tiku galā, bija pusdienlaiks. Sāku braukt un domās tik lūdzos, lai tiktu līdz servisam. Tiku, bet dabīgi sestdienā te neviena nebija. Toties blakus bija krogs. Gāju uz turieni. Tur man pateica to, ko jau zināju, šodien nestrādā. Bet man nebija variantu un nelikos mierā. Teicu, ka problēmas un vajag palīdzību, neprasiet kādā veidā sapratāmies, par to jau rakstīju iepriekš, bet rezultātā krodzinieks sazvanīja servisa večus un tie atbrauca. Nopirku divas riepas un tās servisā uzmontēja. Tālāk jau iztiku bez piedzīvojumiem, vismaz neko ievērības cienīgu neatceros, bet mācību dabūju uz mūžu.
             KALNOS PIEDZĪVOJUMI NAV JĀMEKLĒ!  Un vēl jo vairāk ziemā. Vakarā sāk snigt, liecies gulēt, no rīta, gaismā novērtē situāciju un tad pieņem lēmumu. Braukt, vai nebraukt, jo nav neviena krava Tavas dzīvības vērta.
    Lai veicas visiem, kas ceļā! 


  


svētdiena, 2014. gada 28. septembris

Gandrīz mednieku stāsti.

Serbija.

Pirmā reize.

   Serbija un Horvātija nāca pēc Rumānijas. Vēlāk tā bija ikdiena, bet sākumā tas bija kontrastiem un pārsteigumiem pilns pasākums. Pirmā sastapšanās ar serbu robežkontroles dienestiem palikusi atmiņā.
   Uzbraucu uz svariem un atdevu dokumentus. Serbs kaut ko pierakstīja un saka: Marlboro, es šim atbildu- finieris, šis atkal- Marlboro, es jau nepacietīgāk- kāds Marlboro, finieris, tad serbs pagriežas un saka, ka viņam vajagot Marlboro. Man pielec, bet atbildu: Kur tad es Tev raušu Marlboro, nesmēķēju. Domāju sāks kasīties un viss pasākums ievilksies, bet serbs pagrozīja papīrus un atdeva, varot braukt. Kur un kā izkrāvos vairs neatceros, bet krauties vajadzēja Belgrad otrā pusē. Velku pa bāni uz Belgrad, karte priekšā un aiziet. Iebraucu Belgrad un tikpat gudrs otrā pusē izbraucu ārā. Zinu, ka jāpagriežas pa kreisi, bet norādes, kur īsti, nekādas. Griežu Scani riņķī un braucu atpakaļ, atkal tas pats, arī no otras puses nevienas norādes. Atkal giežu apkārt un braucu trešo reizi, nu nav ne mazākās sajēgas pa kuru ceļu braukt. Bet tad uz viena no viaduktiem ieraugu, ka apakšā ir kolonka(degvielas uzpildes stacija) un tur stāv taksisti. Velku no bāņa nost un griežu uz kolonku. Taksisti iestāstija kā atrast pareizo ceļu. 
    Lecu Scanī un velku, bet kā nogriežu no bāņa, pēc pāris krustojumiem policija visus smagos ceļ nost. Mēģinu skaidrot, ka knapi atradu šo ceļu, bet atkal, jāmeklē cits, taču policists ciets kā klints- tālāk pa šo ceļu nebrauksi. Neko darīt griežu nost, bet kur braukt, nezinu. Skatos priekšā divi serbi, jauki, tie taču noteikti zina. Kur tie, tur es. Riņķojām pa kazu takām kalnos līdz izlīdām uz ceļa, jau sapriecājos, bet tikai uz brīdi, jo priekšā bija T veida krustojums un viens serbs pagrieza uz vienu pusi, otrs uz otru, bet kur man?! Norādes nekādas! Kā Iļja Muromietim no krievu pasakas. Griežu pa labi un braucu, bet pēc laika saprotu, nav riktīgi, vēl kādus 5km nobraucu, līdz atradu, kur apgriezties un braucu atpakaļ. Tātad uz otru pusi, bet īsti pārliecināts neesmu, jo saprast kur atrodos nevaru. Apdzīvota vieta ir, bet nosaukuma nav un sajēgas nekādas. Kādā trešā sādžā stājos nost un eju prasīt, kur atrodos un vai vispār pa šo ceļu es tikšu tur, kur man vajag. Viss esot ok, pēc kādiem 30km beidzot būšot krustojums ar norādi, lai tik griežot pa labi un tad jau aizbraukšu. Tā arī bija. Ciemu atradu, bet kalnos un kad es tur uzpēros ar smago, viss krogs iznāca skatīties, kas tagad būs, jo te nav tas, ko meklēju, bet serbi ne tikai noskaidroja, kur un ko man vajag, bet arī parādīja. Pastnieks ar auto brauca pa priekšu un aizveda līdz durvīm. Braucām no kalna lejā, izrādās es tam šķūnim, kur tika ražotas un fasētas žāvētas plūmes biju paskrējis garām. tas esot ražošanas cehs. Man laikam mute palika vaļā. Mūsu sanitārie nemaz no mašīnas neizkāptu, lai saprastu, ka tas ir jāklapē ciet, bet serbi vēsā mierā sakrāva mani un vēl uzlika stiprus zīmogus- ražots EU. 
   Atceros bija piektdienas vakars un kad man pateica, ka šodien vairs nekraus, domāju, būs jāstāv līdz pirmdienai, bet tad mani nomierināja, ka rīt uzkraušot.
   Krāva ilgi, bet uzkrāva. Kamēr viņi krāva, nolēmu pavazāties pa apkārtni. Ne katru dienu iznāk kalnos būt. Pretējā nogāzē arī ceļš veda augšā, vajadzēja, taču auto nobildēt no augšas. Uzvilkos arī, tur augšā un izdomāju nolīst no ceļa, jāredz taču, kas te un kā. Nepagāju ne pāris metrus, dzirdu, kaut kas šņāc. Paskatos, čūska! Tāda smilšu krāsā. Man mati gaisā. Es taču nezinu, kādi te tie radījumi un cik bīstami. Tas bija viens moments un es biju atpakaļ uz ceļa un diezgan naski soļoju atpakaļ uz auto. Ej tu sazini ar tiem mošķiem, nepaspēšu nemaz iepīkstēties un jau būšu stīvs, labāk pasēdēšu kabīnē. Vēl jo vairāk, ka sakari, jau pazuda iepriekšējā dienā, līdz ko piebraucu pie kalniem. 
   Atpakaļ ceļā Belgrad mani vēlreiz pārsteidza. Braucu jau pa pilsētu, joslas trīs, bet brauc piecās un man blakus autobuss. Tas ķēms mani ķīlē iekšā, jo viņam no trešās joslas jātiek pirmajā. Man atkal mati gaisā par viņu braukšanu, vēl nodomāju, kas tad notiek Turcijā, ja jau Serbijā tā brauc. Vēlāk pēc pāris gadiem viens leitis Rumānijā, stāstija, kā viņam Turcijā gājis. Tai laikā leiši uz Turciju televizorus valkāja. Braucis pa pilsētu un sieviete ar vieglo nošķīla labo pusi. Atbrauc policija, gandrīz stundu skaidrojas ar visiem turkiem un beidzot paziņo leitim spriedumu- vainīgs! Leitis mēms. Atbrauc tulks un paskaidro- nebūtu Tu te atbraucis, tā avārija nenotiktu! Atbrauci, pats vainīgs!
   Tā mums pasaulē iet, kur jāmāk sadzīvot ar pavisam citiem uzskatiem un citu kultūru un vēl izkulties ar veselu ādu, ja nedod Dievs kāda ķibele. Lai
tā laika auto
veicas visiem!

sestdiena, 2014. gada 27. septembris


Bez brīvdienām.

   Nu jau būs četri mēneši, kā atkal nomainīju firmu. Iejūdza vagā konkrēti. Brīvā laika principā nav, pasēdēt un bez steigas, ko sakarīgu uzrakstīt neiznāk laika. Bet rakstīt, lai tikai ko uzrakstītu, arī negribas. Padomā ir daži stāsti, jāizbrīvē tikai laiks. Mājās ieskrienu pārgulēt nakti, vai braucot garām uz ostu. 
uz prāmja
   Tagad pārsvarā braukāju pa Vāciju un Holandi, dažreiz aizskrienu uz Beļgiju.  Vācija, kā zeme man nepatīk nemaz, kur viņu izslavētā kārtība nezinu. Laika ziņā plānot neko nevar, jo uz jebkura bāņa vari iekulties sastrēgumā. Tie āksti sastrēgumu var uztaisīt no nekā. Pietiek vienam apstāties un ja blakus būs policija vai palīdzības dienests, štavs būs kā likums, jo katram kārtīgam vācietim taču jāpiebremzē un jāapskatās, kas tur notiek, lai mājas var pastāstīt. Un gandrīz vienmēr tas beidzas ar to, ka kāds tādam manevram nav gatavs un tad ir avārija, kas atkal iaraisa ķēdes reakciju, tagad taču noteikti tas jāredz arī otrā pusē bānim un tur notiek tas pats, visi bremzē un kāds atkal nokavē, kā rezultātā bānis ciet uz abām pusēm.
   Nedēļas nogalē tie āksti visi brauc, bet kur? Ja nav tikuši vismaz piecos štavos, tad vikends nav izdevies.
Tagad arī pie Bremen, skrēju uz ostu, ja paveiksies paspēšu, bet, kas tev deva. Pretī brauca kolēģis un iepriecināja-štavs 16km. Mēģināju apbraukt caur pilsētu, bet tur jau tādu gudrinieku bez manis pietika un rezultātā laiks zaudēts, prāmis aizgāja bez manis un mājās atkal netiku. Gaidīju nākošo.
kad tieku mājās
    Pāris reizes no Leipzig nācu caur Poliju. Kādus piecus gadus nebiju braucis caur Wroclaw, tur tagad tāds bānis uzbūvēts. Pani drīz visu Poliju būs pārvilkuši pa jaunam.
    Mums tagad galvenais ir vēlēšanas. Viss būšot pa jaunam, tikai jānobalso par viņiem, tiem īstajiem pasaules glābējiem. Un tad mums būs vācu ordnugs un panu ceļi. Radio jau riebjas klausīties.
   Bet ko nu par slikto, priecājieties, jo dzīve ir skaista un mūsu mazā Latvija arī! Kā teica klasiķis- nāk rudens apgleznot Latviju. Izmantojiet saulainās dienas, lai to redzētu.