svētdiena, 2013. gada 1. septembris

Gandrīz mednieku stāsti

                         

 Rumānija

    Pirmo reizi uz Rumāniju, tiku, kad salecos ar menedžeri. Uz turieni sūtija vai nu pieredzējušos vai nogrēkojušos. Vēl pie savas mašīnas nebiju ticis. Atbrauca kolēģis tieši no Rumānijas ar uzlauztu kabīni un man jādodas reisā tieši ar viņa auto.Sākums jau ne visai. Piedevām vēl dzirdētie nostāsti par bandītiem  un ceļu laupītājiem. Kaut kā sataisīja tās durvis, es sapirku paiku uz mēnesi un devos ceļā.
    Līdz robežai nekādu piedzīvojumu nebija, vismaz atmiņā nav palikuši. Rumānija vēl nebija EU, un tapēc tur bija kontrole pilnā komplektā.  pirmie bija robežsargi, kā mes saucām -robiņi , tad muita.Te es uzzināju, kas ir "tradicija"(5 euro) dokumentos. Stāvu pie lodziņa un muitnieks apskatījis dokumentus prasa- "tradicija"? Stāvu un brīnos, ko viņš grib, tad viens lietuvietis man paskaidroja, ka vajadzēja ielikt 5euro. Teicu, ka i netaisos maksāt. Uzprasīja vēl cigaretes, bet tās ar man nebija, jo nesmēķēju. Beidzās ar to, ka atsvieda dokumentus un teica, lai lasos, bet citu jau neko man arī nevajadzēja. Pēc muitniekiem vēl bija veterinārā kontrole un transportnieki. Nezinu, kādā sakarā viņi pārbaudīja dokumentus, bet ap auto staigāja un meklēja, kur piekasīties. Vienreiz piekasījās, vedot kokvilnu. Ķīpas bija nedaudz izspiedušās tentā un transportnieks piesējās, ka esot negabarīts. Kārtējo reizi cerot nopelnīt tradīciju. Pasaucu viņu pie auto un parādīju, ka gabarīti mašīnai ir spoguļi un nevis tentā neliels puns,.transportnieks demonstratīvi atsvieda manus dokumentus malā un aiztaisīja lodziņu. Bet es ar kārtējo reizi iespītējos un demonstratīvi nostājos pie auto ar sakrustotām rokām, pēc 15 min šie saprata, ka laikam nekas nesanāks, jo kamēr es stāvu uz svariem, neviens cits uz tiem arī neuzbrauks, bet viņi visas mašīnas svēra. Kārtējo reizi pierādījās, ka uz robežas notiek psiholoģiska cīņa - kurš kuru, jo īstenībā īstas problēmas ir ļoti reti.
    Vēl ir cīkstēšanās ar suvenīru pārdevējiem un logu mazgātājiem. Galvenais nevajag viņus rupji atraidīt, bet tas ar jāskatās pēc apstākļiem. Padomus dot jau visi māk, bet ne vienmēr visur der viens un tas pats. Vienā no reisiem kamēr stāvu rindā, pienāk logu mazgātāji, uzšļāc uz priekšējā stikla netīru ūdeni un sāk berzēt ar savām slotām. Izsmērē pa visu logu un prasa 5eur. Šovs ir sācies. To visu grūti aprakstīt, tas jāredz, bet sajūtas nebija no labākajām, kad pieci vīri staigā ap autiņu ar mietiem un draud izsist logus un lukturus, ja nemaksās. Beigās jau vinnēju, kaut gan tai brīdī, tāda pārliecība nebija. Viens no vīriem izmeta, ja nebūs nauda, būs problēmas, uz ko es atbildēju- problēmas tūlīt būs tev un paņēmu telefonu. Tikko sāku spaidīt pogas, skatos, neuzkrītoši, bet pa vienam vien mani mazgātāji pazūd. Es atviegloti nopūtos un sapratu, ka galvenais neizrādīt bailes un neapjukt. Bet to vieglāk pateikt, nekā izdarīt.
    Rumānija ir skaista zeme ar kalnu skatiem un savām tradīcijām. Jau toreiz viens no kolēģiem teica- vismaz vienreiz tur jāaizbrauc, lai redzētu. Tas nav braukt pa Vācijas bāņiem un plātīties ar tālbraucēja pieredzi, īstā tālbraucēja pieredze sākas Rumānijā, kur bāņa nav un kalnos jārāpjas pa serpentīnu. Ja pa leju, tad parasti vienā pusē ir upe, otrā klints un ceļš pa vidu. Kā tek upe, tā iet ceļš, līkums aiz līkuma. Vidējais ātrums pa Rumāniju ne vairāk par 60km/h, tagad būvē bāņus un lielajām pilsētām jau ir apvedceļi. Tolaik apvedceļi bija tikai ar traktoriem izbraucami.