otrdiena, 2016. gada 27. decembris

Gandrīz mednieku stāsti. Cilvēks cilvēkam draugs, biedris un brālis


Cilvēks cilvēkam draugs, biedris un brālis

   Ja atceraties 1975.gadā bija filma ,,Motociklu vasara" , no tās arī šī frāze.
         cilvēks cilvēkam draugs
   Šoreiz gribu pastāstīt par situācijām, kad man un es citiem, esmu palīdzējis.
   Velku kārtējo reizi uz Itāliju. Jau vēls rudens vakars, bet es vēl Lietuvā. Līdz paniem gribējās tikt.
   Kaut kur starp Panevēžas un Kaunas,  uz ceļa kaut kāda rosība.Tumšs. Ieslēdzu visus uguņus, jāredz taču, kas tur tumsā, kūņojas, kust. Skatos - vieglais, cilvēki skraida un plātās. Jau nometu ātrumu un ieraugu, tas vieglais taču deg! Te derētu krievu izteiciens. Dabīgi, stājos nost. Vēl paspēju ieraudzīt, ka numuri LV.
Izlecu ārā un prasu:  nu ko, degam?! Skaidrs, ka degam, bet saruna jāsak, kaut gan runāt arī daudz nav laika. Vīrelis pieskrien pie manis, rokās bugatieris (uguns dzēšamais aparāts), vismazākais, kāds nopērkams, lai uz tehnisko apskati būtu. Rāda, to savu štruntu, un prasa vai man ir bugatieris? Un vēl piebilst, ar šo nekas nav nodzēšams. Taisnības labad jāsaka, ka saruna notika krievu valodā, bet tam jau nu liela nozīme nav. Ja nu vienīgi izteicieni sulīgāki. Sievietei rokās lupata un cītīgi zvetē pa motoru, kurš deg diezgan smuki. Mums parasti fūrēs ir divi, viens kabīnē mazāks, otrs, pie fūres, lielais. Sapratu, ka jāņem lielais. Norāvu no borta bugatieri un veiksmīgi apdzēsu. Abu prieks par izglābto autiņu pat nakts melnumā bija redzams. Kad uzprasiju, kur tad jāperas pa nakti, šie atbildēja, ka braucot uz Belostokas tirgu. Novēlēju laimīgu ceļu un aizbraucu. Pēc reisa, kad šefam pateicu, ka jāuzpilda bugatieris, vēl nācās taisnoties, kāpēc. Bet kad uzprasiju- ja tu degtu, tad diezvai tik stulbi prasītu, apklusa.
       Vienreiz nāku no Liepājas prāmja uz Rīgu un aiz Grobiņas, pirms tā bijušā kroga, skatos - ceļa malā stāv vieglais un sieviete met ar roku, lai apstājos. Jau gribēju vilkt garām, bet pamanīju, ka vieglajam mīkstais, labi palīdzēšu. Kamēr nobremzēju, labu gabalu paskrēju garām. Eju atpakaļ un sieviete jau pretī nākot, saka, ka viņai spēka nepietika. Kas ir, riteni nevarēji atskrūvēt? - vēl nosmeju. Jā! - viņa tūlīt apstiprina. Man sanāca smiekli.
Visu pārējo jau viņa izrādās bija izdarījusi, vīrs pa telefonu, jau bija apstāstījis, kas, ko, kāpēc. Atskrūvēju riteni, samainīju un novēlēju laimīgu ceļu! Vēl beigās piemetināju, varbūt kādu labu vārdu par mums smagajiem tomēr aizliksi. Viņa uzreiz ņemas taisnoties, ka nekad neko sliktu par mums nedomājot un vīrs arī teicis, lai turot smagos ātrāk būšot. Labi, labi - nosmeju un vēlreiz novēlējis laimīgu ceļu, arī pats braucu tālāk.
        Pagājušajā gadā vasara bija karsta ( tas bija nu jau pirms kādiem 5 gadiem, nu jau vēl kādi pāris gadi klāt,vienkārši laikā nepabeidzu uzrakstīt) un panos ap 35. Velku pa 50. ceļu apkārt Warszawa un kādus pāris km pirms Betonkas (slavena stāvvieta), pans ar vieglo apdzen un sāk bremzēt. Jau sāku lamāt, atkal stulbie vieglie, bet šis rāda, lai stājos nost. Galvā jau pazib doma, nevar būt, ka aizķēru kādu, bet pans nepārprotami tur mani nost. Nu ko, stājos arī. Pans tūlīt klāt un sāk stāstīt, sapratu tikai, ka fūrei aizmugurē kaut kas ar riteņiem nav kārtībā. Kāpju ārā, aizejam līdz aizmugurei. Nu neko neredzu, nevienā pusē, bet pans neliekas mierā un rāda lai nāku aizmugurē un paskatos. Eju arī. Kad ieraudzīju to, ko pans man par visu varu centās parādīt, sapratu, ka man ir paveicies. Labajā pusē pēdējam ritenim iekšpusē bumbulis dūres lielumā. Tāpēc arī nevarēja tik vienkārši redzēt. Bet pans ar vieglo no aizmugures ievēroja, jo redzes leņķis mazāks. Un kas nav mazsvarīgi, pateica. Vēl, kas mani pārsteidza, tas bija jauneklis ap 25. Cilvēks saprata, tādā karstumā tas noteikti sprāgs. Un tad man vajadzētu lasīt pa pļavu detaļas. Jo sprāgstot riepai, tiktu aprauti vadi, vēl var pārsist gaisa spilvenu... labāk nerunāt. Kā es slavēju panu. Vēl paveicās, ka tas bija pirms stāvvietas, kurā ir arī serviss smagajiem. 35 grādos skrūvēt riteņus nekāda vēlēšanās nebija. Aizvilkos līdz servisam, tur samainīja uz rezerves riteni un es veiksmīgi turpināju ceļu. Vēl ilgi slavēju panu, kurš paglāba mani no mocībām tādā karstumā.
   Nu tad par slaveno teicienu. Nāku mājās no Itālijas, kārtējo reizi. Zvana telefons. Kolēģis. Kur esmu, šis jautā, Austrijā, atbildu. Tad jau par vēlu, viņš saka. Prasu, ko gribi? Kāzām vajagot šampi, un viņš zināja, ka Itālijā ap 1€ var dabūt un es pa Itāliju dauzos. Saku, vēl varu Wien apskatīties, vai uz robežas- Mikulov. Ja sanākšot, lai apskatos, jo tas neesot viņam vajadzīgs, bet pazīstamiem. Ok. Kādas 50 pudeles lai ņemot. Vēl nopelnīt varēšot, jo pie mums zem 3€ nekas jēdzīgs neesot. Wien nekas jēdzīgs arī nebija, vilku līdz robežai. Mikulov ir gan TESCO, gan LIDL, neatceros kurā, bet atradu par normālu cenu. Šampis ne šampis, bet dzirkstošais vīns bija. Un vēl ne tāds, kā pie mums, ko vēl vairāk vajag. 50 pudeles gan nesanāca, plauktu izgrābu tukšu. Sakrāvu ratiņos un nolēmu stumt līdz camjonam, jo aiznest to nevarētu un gabals arī kādu km. Izstūmos no veikala un jau pāri stāvlaukumam stumjot, sapratu, līdz camjonam tā tačka izjuks, jo jāstumj pa bruģi.  Te skatos tieši pretī stāv vieglais ar LV nummuriem. Nolemju pagaidīt, varbūt izdosies sarunāt, lai aizrauj līdz camjonam. Ilgi nebija jāgaida, skatos nāk ģimene ar bērnu. Šie atver durvis un krāmē savus pirkumus mašīnā, es klāt un spļauju ārā - Sveiki! Cilvēks cilvēkam draugs, biedris un brālis. Vai nevar palīdzēt? Tiem laikam mute palika vaļā. Te uz Austrijas- Čehijas robežas bāliņš, skaidrā latviešu valodā. Un kamēr nav attapušies, speru tālāk - uz kuru pusi brauksiet? Uz Austriju, skan atbilde. Kur vēl labāk, nodomāju un turpinu, varbūt var paraut līdz smagajam mani ar visām pudelēm. Neteikšu, ka ar lielāko prieku, bet aizveda mani līdz camjonam, novēlēju laimīgu ceļu un es arī taisījos uz mājām. Ceru, ka garšoja labi, kāziniekiem aizjūras dzēriens.
  


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru