svētdiena, 2013. gada 24. novembris

Gandrīz mednieku stāsti

Gandrīz mednieku stāsti.

Cietums.

  Jāsāk laikam ar to, ka vienreiz kolēģis atbrauca mājās ar sagrieztu tentu. Tikai tents sagriezts nevis sānos, kā parasti, bet uz jumta. Atslēdznieki nobrīnījās par savādo griezumu, bet neko, salāpīja, un galvenais, ka kravā bija alus, kurš nebija aiztikts. Atkal nobrīnījāmies, bet neko. Pēc pāris mēnešiem pieleca.
  Es biju atvaļinājumā un manu veco Scanīti pārdeva, vai iedeva pirmai iemaksai jaunajam Scanim nezinu, bet man itkā pienācās jauna mašīna. Gaidu mašīnu un pūšos, bet vienu dienu zvana dispečers un saka, ka vajadzēs aizbraukt līdz Bratislavai un savākt Iveco. Prasu, kas par lietu un kāpēc es, jo man atvaļinājums. Visi citi esot reisā, es vienīgais mājās. Nu skaisti!
   Cits kolēģis gāja uz Itāliju un ar to kopā braucām. Atceros, ka līdz Bratislavai jau uzzinājām, ka mašīna ir arestēta uz Slovākijas - Austrijas robežas, par nelegālo imigrantu pārvešanu. Tagad mums pieleca, kāpēc caurums tika izgriezts jumtā. Tiem kurdiem, kā mēs viņus saucām taču vajadzēja tikt ārā.  Atradām Iveco, bet tas aizslēgts un atslēgas ar visiem papīriem tiesā Korneuburg Austrijā. Tas ir blakus Wien. Tikai otrā pusē. Nāk vakars, kolēģim jābrauc tālāk, bet man vajag atrast, kur palikt pa nakti. Braucam uz turieni. Apbraukājam tuvējos miestus, bet vai nu vispār nav viesnīcu, vai brīvu vietu nav. Bija novembris, ja nemaldos. Domājam, ko darīt un ieraugam degvielas staciju. Ejam un prasām, kur var atrast viesnīcu, mums iestāstīja vienu miestu, bet tas kolēģim galīgi nav pa ceļam. Izsaucām taxi. Taksists malacis, atbrauca ātri un apzvanīja vairākas viesnīcas. Noskaidroja, ka ir brīva istaba un krāmēju savas paunas taxi.  Es uz viesnīcu, kolēģis tālāk uz Itāliju.
   Aizveda mani līdz viesnīcai, palīdzēja sanest somas un čau. Man līdzi bija viss nepieciešamais, lai varētu mašīnā dzīvot, arī gāzes plītiņa, jo man tas Iveco vēl bija jādabū līdz Itālijai un jāizkrauj krava.  Paliku ar savām paunām viens pats un dusmīgs uz visu pasauli, jo kamēr mēs Austrijā meklējām, kur palikt pa nakti, man piezvanīja un pateica, ka jaunais Scanis ir atdots citam. Vai nav skaisti! Es tūlīt pazvanīju dispečeram un pateicu, ka pēc šī reisa rakstu atlūgumu. Apvainojums bija milzīgs. Kamēr es te vācu citu savārītos sūdus, mani vienkārši apčakarē.
    Sagaidīju nākošo dienu un braucu ar vilcienu uz tiesu, jo tā bija blakus pilsētiņā. Atradu tiesu un noskaidroju, kas, kur, kāpēc. Tas arī bija piedzīvojums, jo vāciski nemāku, sazvanīju konsulu Austrijā un tā tulkoja. Neatceros kāpēc, bet man radās iespēja parunāt ar apcietināto šoferi. Cietums bija zem tiesas ēkas, pazemē, jo lejā braucām ar liftu. Noveda mani lejā, pārbaudīja dokumentus un ielaida telpā ar stiklu. Tas ir tas, ko rāda amerikāņu filmās, stikla siena un telefons abās pusēs. Viena lieta ir redzēt to televizora ekrānā, cita dzīvē. Iespaids bija milzīgs. Un labi, ka es šajā pusē.  Kad es tur iegāju, arestētais kolēģis jau bija atvests. Apsēdos, paņēmu klausuli un sākām runāt. Varēja redzēt, ka vīrelim acīs sariesās asaras. Ap sešdesmit viņam bija, bet vēl vajadzēja iekulties sūdos. Atceros, ka mani izbrīnīja, kā viņi izrauti bija no kabīnes un spārdīti ar kājām, jo man likās Austrija civilizēta zeme. Viņam bija lauztas ribas un pārsists deguns, sieva, kura arī bija līdz, tikusi izrauta aiz matiem.  Pēc viņa teiktā tajā dienā bija paņemtas padsmit mašīnas un ap simts kurdiem. Bija paņemti gan leiši, gan poļi un bāliņš ari viņu vidū.
   Pāris dienas vēl nācās padzīvot viesnīcā, līdz tiesa nolēma atdot auto papīrus un atslēgas, bet vīrelis vēl gaidīja nedēļu un piesprieda viņam pusgadu. Tas vēl skaitās maz, jo var piekarināt cilvēku tirdzniecību, bet par to var dabūt vairāk, kā par narkotikām.
   Tiku pie atslēgām, bet tagad jātiek atpakaļ uz robežu pie autiņa, kādi 100km. Zvanu savējiem un saku, kā man tikt, jāņem taxi. Deva svētību un es uz viesnīcu pasūtīju taxi. Kad taksists pieteicās, abiem bija pārsteigums, jo tas bija tas pats, kurš mani atveda uz šejieni. Salīkām cenu un braucām uz robežu. Iveco stāvēja, jau otro nedēļu, jo gandrīz nedēļa pagāja, kamēr šefs saprata, ka galamērķi auto nav sasniedzis un kamēr atrada, kur, tas atrodas. Tad kamēr es atbraucu. Kā jau teicu, bija novembris un naktīs jau bija zem 0. Kā jau varēja gaidīt, akumulatori bija nosprāguši un lai būtu jautrāk, tas bija piektdienas vakars. Noturēju pāris smagos, pielikām kabeļus, bet nekas nesanāca, pārāk ilgi nostāvējis, vajag palādēt, bet kuram ir laiks vismaz pusstundu stāvēt pie manis.
Skatos pulkstenī un saprotu, pēc stundas beigsies darba laiks un smagie arī parādās arvien retāk, būs sūdi, ja nedabūšu pie dzīvības Iveco. Man jānosalst. Zvanu dispečeram un uzreiz saku, ja nedos atļauju pirkt jaunus akumulatorus, rīt lai sagaida Rīgas lidostā. Es te netaisos nomirt. Jāņem vērā, ka biju dusmīgs par Scani un tonis kādā es to pateicu, laikam nostrādāja, jo momentā atļauja tika saņemta. Ja vēl ņem vēra, ka Bratislavas lidosta arī nebija tālu. Nu, ko atļauja saņemta, jātiek tikai uz Bratislavu. Kādi 10km varēja būt. Izsaucu atkal taxi un saku, man vajag smagajam akumulatorus, kur braukt? Taksisti var visu. Sazvanīja veikalu, sarunāja, aizbraucām, nopirku. Atveda atpakaļ pie smagā, palīdzēja vēl izcelt un aizbrauca. Jau palika tumšs, kamēr apmainīju akumulatorus, vecos aizstiepu līdz konteineriem un atstāju. Pus konteineru vēl sasviedu ar to, ko izvācu no kabīnes, jo man to nevajadzēja un tam vīrelim arī vēl ilgi nevajadzēs.
   Aizvedu uz Itāliju to kūdru un kraujot ārā brīnījos, cik maz vietas starp maisiem un fūres griestiem, tur pat pusmetra nebija, bet kurdi bija gatavi to visu paciest, lai tikai tiktu uz Eiropu. Kad visu izkrāva atkal jumtā bija caurums, tagad jau zināju, kāpēc.
   Neatceros, ko vedu atpakaļ un kā, bet atceros, kā ofisā atdevu papīrus un atskaiti, paprasīju baltu lapu un uzrakstīju atlūgumu. Un tad mani paņēma uz izbrīnu, jo kaut ko tādu, es arī nebiju gaidījis. Neatceros tieši kā tā saruna notika, bet pateicu, ka tas ir sakarā ar Scani, tad man teica, ka Scanis stāv sētā. Braucot iekšā teritorijā, redzēju, ka pie žoga stāv balts Scanis, domāju, ka tas ir tas, kuru man neiedeva. Šie saka, nē, šis esot cits. Man! Zinu, ka divus nebija paredzēts pirkt, bet kamēr es tur ņēmos pa cietumu, šefs nopirka man, laikam saprata, ka nepareizi, bija rīkojies. Kā viņš to dabūja gatavu nezinu un godīgi sakot arī neinteresēja, jo ne jau autiņā bija vaina, bet attieksmē. Es tikai uzprasīju par piekabi, jo to, jau pusgadu iepriekš biju saņēmis jaunu. Štorku. Nu piekabe gan būšot cita, jo manējā aizgāja līdz Scanim, nevarot taču jaunais Scanis vilkt vecu piekabi. Es saku, bet kā tad es? Es varu ar jaunu?
   Tā arī beidzās mana sadarbība ar šo kompāniju, kurā biju nostrādājis piecus gadus, jo ja ir tāda attieksme - tipa, paspēlējies, pietiek. Tad es eju uz citu smilšu kasti spēlēties. Kaut gan sapratu, ka varbūt tā bija vienīgā reize, kad varēju tikt pie pilnīgi jauna Scania un vēl toplaine.  Nākošajā firmā tiku pie gadu veca Scania, bet tas ir atkal cits stāsts.

3 komentāri:

  1. Jā, kārtējā viela pārdomām, ka šoferim jācieš ne savas vainas pēc! Labi gan, ka cietumā pabiji tikai apmeklētāja statusā!

    AtbildētDzēst
  2. Jaa cik nav dzirdeti gadijumi kad melnais,mazais shoferits beigas "izradas" vispasaules noziedzinieks...tas ir ljoti negodigi un saprotams jau ka ekspedicija un shefs savu pakalju glaabs pirmo un tad tik varbut padomas par shoferi...Te pirms neilga laika notika kkas nedaudz lidzigs,čomam kolēģis Kalvarija uz rentgena uzravas ar cigaretem krava,protams pasham nezinot,krava naca no vienas no lielajiem kurjerpastiem/ekspedicijam (negribas minet konkretus nosaukumus) ,sakuma ari auto ar kravu un visu shoferi aresteja,bet par laimi shefs izpestija un shoferits vismaz uz brivam kajam,ko nevar teikt par autinju...jau vairak kaa menesi polji nedod atpakalj :( domaju ja shefs nebutu izspestijis vinju,butu kas lidzigs kaa tam Austrijaa...bet par austrieshu varas iestazhu darbinieku neželigumu gan liels izbrins,ari domaju ka kas tads iespejams vien Krievija...sievieti aiz matiem,Jezus Marija nu kur ta var!


    Veiksmi viiri!

    AtbildētDzēst