pirmdiena, 2015. gada 5. janvāris

Gandrīz mednieku stāsti


Policija, bagi un citi velni.

  Paši saprotiet visu nevar izlikt publikai, bet dažas epizodes tomēr pastāstīšu. Secība, kādā atcerēšos nav tik svarīga, bet ceru, ka palasīt būs interesanti.
  Sākšu ar to, kā policisti palīdzējuši dažādās situācijās. 
  Kad sāku braukāt uz Itāliju, atceros, ka kolēģis teica, ja iela paliek tik šaura, ka balkons sāk strīķēties gar fūri, tālāk labāk nebrauc, jo Tu jau esi d...!  Nu un man kā reizi nācās iekulties gandrīz līdzīgā situācijā. Tas bija pie Neopoles. Braucu pa pilsētiņu un ieliņas šauras, bet manējā, kā nav, tā nav. Tad ieraugu, krustojumā stāv policisti, es uzreiz Scani nolieku mierā, ieslēdzu avarijkas, CMR (kravas pavaddokuments) rokā un pie policistiem. Man jātiek te! Tas, kas notika pēc tam, bija šova cienīgs gabals. Kādas 10min trīs policisti (sieviete un 2 vīrieši) savā starpā ņēmās apspriest, kur ir tā adrese un kā man tur tikt. Tad beidzot vienojās un viens no policistiem izgāja uz ielas. Nolika mierā arī visus pārējos, parādija, lai giežu riņķī. Otrs pateica, lai sekoju, un iekāpa auto. Ieslēdza bākugunis un uz priekšu, es ar Scani aiz viņa, aizveda uz palielu laukumu. Nolika mani tur un pateica- Gaidi, Tev atbrauks pakaļ. Pats apgriezās un aizbrauca. Un tiešām, pēc kādas pusstundas no firmas atbrauca pārstāvis un atkal teica, lai sekoju. Vienīgais baidījos, kā viņš mani vedīs. Ja tā kā vieglie, būs auzas, bet tas bija sakarīgs un brauca tā, lai es ar fūri varētu izbraukt. 
   Par Neapoli, vēl jāsaka, ka toreiz biju pārsteigts par atkritumu kalniem, kuri bija piepilsētās uz ielām un to, kā braucot pa bāni pirmo reizi ieraudzīju Vezuvu. Es vēl nodomāju, baigais kalns, izskatās kā Fudzijama Japānā. Un liels bija mans pārsteigums, kad vakarā atšķīru karti un ieraudzīju - tas arī ir vulkāns- Vezuvs.
   Tad vienreiz Itālijā krustojumā nogriezu uz nepareizo pusi, pēc pāris km iebraucu kādā ciemā un saprotu, laikam nav riktīgi. Skatos krustā stāv policists. Dabīgi - Scanis mierā, avarijkas, CMR - man vajag te. Policists apstiprina, manas aizdomas, tas ir uz otru pusi. Es tikai pajautāju vai varu, te griezt riņķī? Policists atbildēja apstiprinoši, izgāja krustojuma vidū, pacēla roku un nolika visus mierā. Apgriezos, pasveicināju policistu un aizbraucu.
    Līdzīgs gadījums bija Austrijā. Braucu mājās no Itālijas un ceļā no Wien uz Bratislav norāvu ne tajā nobraucienā. Toreiz braucām caur Slovākiju un bānis no Wien uz Bratislav vēl nebija, vajadzēja braukt pa nacionalku, kā mēs sakām. Norāvu no bāņa un sapratu, ka vajadzēja nākošajā. Apstājos un gaidu momentu, kad varēs raut riņķī, lai brauktu atpakaļ. Te piebrauc policija un prasa, kāpēc stāvu?. Es šiem stāstu, ne tur nogriezos un tagad gribu apgriezties un braukt atpakaļ. Ok! Policits iekāpj mašīnā un brauc prom, bet tūlīt atkal apstājās un nāk atpakaļ. Es jau paspēju nodomāt -Tā! Kaut kas nepatika. Tagad būs sūdi! Bet policists izgāja uz ceļa- Halt! Un nolika visus mierā. Satiksme bija diezgan liela un man būtu jāķer moments, bet tagad policists parādīja, lai griežu riņķī. Ko es arī izdarīju, pasveicinājām viens otru un aizbraucām katrs uz savu pusi.
   Tas par palīdzību. Varbūt vēl kādu aizmirsu, bet tos labākos pastāstīju. Bija arī pārkāpumi, jo ne jau bez grēka. Te nu jums jāsaprot, ka negribu attaisnot savu rīcību izdarot pārkāpumu, bet vienkārši pastāstīt, kā tas bija.
   Sākšu atkal ar Itāliju. Velku pa bāni un  veicot apdzīšanu, nepaspēju to izdarīt līdz tunelim. Bet Itālijā tunelī smagiem apdzīt aizliegts. Pabeidzu manevru jau tunelī. Nākošajā tunelī, ( ienākot no Austrijas caur Arnoldstein tuneļi no vienas vietas) policijas auto jau blakus. Paskatos uz šiem, viņš parādīja- tunelis beigsies - malā! Ievilka mani kabatā un šovs sākās.  Kā viņš aurēja sākumā. Tiesības nost uz pusgadu, 400eur sods. Mēģināju iebilst, kā tad mājās tikšu bez tiesībām. Lai zvanot šefam un lidojot ar lidmašīnu, vai izsaucot taksi, viņam esot vienalga. Varot braukt arī ar autobusu. Tad sāku skaidrot, ka vienkārši nepaspēju veikt manevru līdz tunelim. Te policists mani pārtrauca- zīme jau 5km iepriekš bija, ka apdzīt vispār aizliegts! Tagad es uztaisīju lielas acis - vai tad?!
   Nu jau saruna noritēja mierīgākos toņos un es saku, ka tik daudz man nemaz nav skaidrā naudā. Policists uzreiz noprasīja 150eur būs? Tik daudz būs, atbildēju,jo makā divi simtnieki bija, bet tad tiesības atdosi?, prasu. Ja maksāšu uzreiz, tad atdošot. Neko darīt, gāju pēc naudas. Atnesu naudu, policists izvilka savu kodeksa grāmatu un sāka šķirstīt. Tad kaut ko atrada un parādīja kolēģim, tas apstiprinoši pamāja - derēs, un sāka rakstīt protokolu. A4 formātā. Izrakstīja sodu par 150eur un atdeva tiesības. Kas bija rakstīts protokolā un ko biju pārkāpis nezinu, bet tiesības palika kabatā. Itāļi vienkārši sameklēja sodu uz 150eur un šķīrāmies ar godam padarīta darba sajūtu no policistu puses un atvieglojuma sajūtu no manas puses- daudz maz veiksmīgi izkūlos.
   Panos pārsvarā par ātrumu iekrītam, jo atļautais ātrums smagajiem ir 70km/h, murgs kaut kāds. Pa bāni ok, tur iet ar 90km/h, bet pārsvarā mēs ejam pa visiem ceļiem ar 85- 90km/h, nu un tad nākas taisnoties, mānīties un ko tur slēpt arī atpirkties. Un tas viss ir īsts improvizāciju teātris dzīvē, jo te nu nav variantu, vai nu maksā uzreiz vai mēģini ko darīt lietas labā. Gadās tikt cauri arī sveikā.
   Vienreiz nāku mājās pirms Ziemassvētkiem un panos kādā ciemā kā nācu iekšā tā arī sašāva. Noliek mani mierā, pienāk policists savāc papīrus un saka- Pan, šipko jedeš! Uzprasīju cik tad bija? 76, viņš atbild, un prasa, kur tad jāskrien? Nu te es nenoturējos un sāku- Tu redz svinēsi svētkus, a man vēl līdz Tallinn jāvelk. Cauri Polijai, Lietuvai, Latvijai uz Igauniju. Vai tad jūs arī svinat?, pans brīnījās. Atbildēju ar pretjautājumu- vai tad mēs savādāki? Tad pans prasa- 7. janvārī, vai tad nav?, nu ņemu skaidrot, ka tad pareizticīgie svin Ziemassvētkus. Beigās šķīrāmies kā draugi, vēl pabrīdināja, ka nākošajā derevņā arī radars, lai neskrienot.
   Uz balli nepaspēju, jo no Tallinn 24.decembrī, tikai izbraucu, tad vēl nesvinēja, kā valsts svētkus un bija jāstrādā. Rīgā vēl pusdienu stāvēju rindā lai Scani nomazgātu un mājās jau pārbraucu dusmīgs uz visu pasauli.
   Neliela atkāpe, bet tālāk atkal par policistiem. Parasti jau uzreiz ir skaidrs, vai apturēja, lai izspiestu naudu, vai tiešām par pārkāpumu. Ja par pārkāpumu, tad lekties nav nozīmes, bet ja izspiedēji, tad kapājos līdz pēdējam. Vienreiz nāku mājās no Ungārijas un jau naktī panos paņem mani ciet. Dabīgi vilku - cik iet. Kur viņi stāvēja, neredzēju, bet kad panāca un apturēja, skaidrs -par ātrumu. Pienāk pans un uzreiz nosauc mežonīgu summu- pāris tūkstošus. Es uzreiz atbildu, lai nemuld, maksimums, ko vari uzlikt divus simtus zlotos. Tai laikā par katriem 10km virs normas 100zl, tā kā smagajiem atļautais bija 70km/h, tad par 20km 200zl. Pans saka- Tev gāja ap simtu! Es atkal - nemuldi! 90 maksimums. Skaidrs, būs jāatpērkas. Es šim saku- man ir 100eur vienā gabalā, vari samainīt? Nevarot. Simtnieku es Tev nedošu, atbildu, vēl ir 20zl un 10eur, ņem un braucam. Viņš neesot viens. Es vēlreiz saku- simtnieku nedošu, gribi ņem 20zl un 10eur un liecies mierā. Pans šķobījās, šķobījās, bet beigās paņēma un aizbrauca. Es ar liku Scanim pa klaņiem un vilku tālāk.
   Citējot klasiķi- bija arī tāds gadījums. Eju uz Itāliju un panos aiz Augustov apdzinu pāris fūres un pēc pāris km skatos nāk pakaļ policists ar mirgalkām (bākugunīm). Jā! Novelk mani malā. Domāju atkal par ātrumu, nē! Esot apdzinis krustojumā. Neatceros summu, kuru viņš nosauca, bet sapratu, ka tik daudz es maksāt negribu un jutu, ka jākapājas. Es saku- skaidra nauda vispār nav!  Kā tad Tu bez naudas brauc?- vaicā policists. Man ir bankas karte, atbildu, ja vajag, normālās zemēs ir bankomāts un tur var tikt pie naudas. Pans laikam ātri mēģināja izskaitļot tuvāko bankomātu, bet vai nu nezināja, vai tādu nebija, tad sadraudēja, ka nākošreiz būšot sods un atdeva papīrus un dusmīgs aizbrauca. Bet variants ar karti ne vienmēr der, jo pagājušajā gadā pie Berlin mani paņēma uz bāņa it kā par distances neievērošanu. Piebrauca blakus un parādīja, lai sekoju. Novilka no bāņa un braucām kādus 5km līdz ciematam, tur bija kolonka, ievilka stāvlaukumā un sāka skaidrot. Neesmu ievērojis distanci. Uzprasīja, kādā valodā sapratīšu? Atbildēju- latviski. Latviski neesot, varot piedāvāt krieviski un iedeva kaut kādas lapas. Tur krievu valodā bija rakstīts, ka braucot pa bāni, distancei starp transporta līdzekļiem jābūt vismaz 50m un atsauce uz noteikumu punktu, kuru ne es zināju, ne varēju pārbaudīt tā eksistenci vispār. Tad aizgājām līdz vieglajam (netrafarēts BMW) un parādija video, kurā redzams, ka tuvojos fūrei, jo taisījos apdzīt, bet šie piezagās un tagad notiek skaidrošanās. Kad prasīju, pēc kādiem parametriem noteica attālumu, tad atbilde bija - attālums starp stabiņiem ceļu malā esot 50m, bet video redzams, ka es jau esmu tuvāk. Kad mēģināju iebilst, ka es nevis braucu aizmugurē, bet gatavojos apdzīt, tad nemaz neklausījās, bet tik mala savu maļamo par distanci. Tu tur vari skaidrot, ko gribi, bet viss jau atstrādāts perfekti. Paņem uz bāņa, novelk malā un tikai ārzemniekus, jo laukumā bija tikai pani, leitis un es un vēl viena policijas ekipāža. Jāmaksā uzreiz un skaidrā naudā (110eur), ja tev nav naudas, tad kolonkā ir bankomāts, vari noņemt. Viss ir izdomāts. Ja nepatīk, vari tiesāties, bet tagad jāmaksā, tāpēc arī tikai ārzemnieki, jo vācieši attiesās.
    Vienreiz Suwalkos novelk malā kontrole- bagi, kā mēs saucam. Pārbauda visus dokumentus un pēc laika pasauc mani un saka- viss ok, bet bānis jau sen esot beidzies, tomēr pēc taho rādījumiem esmu braucis ar max ātrumu. Kad mēģināju, ko iebilst, pans uzreiz atbildēja- es zinu, ka jums jāskrien, lai nopelnītu, ka šefs, tā liek, ka visi tā brauc, bet šodien es noķēru Tevi. 100zloti un vari braukt. Pēc tik atklātas runas man sanāca smiekli, samaksāju 100zl (apmēram 25euro) un braucu tālāk.
    Vēl jau ir muitnieki un robežsargi, ar tiem arī gadās piedzīvojumi. Tā reiz nāku mājās no Ungārijas ar rumu un Barwinek (Polijas- Slovākijas robeža) pans prasa, kas kravā? Atbildu- rums. Kāds rums, man prasa, saku alkohols. Tūlīt savāca visus papīrus un saka, lai nobraucot malā. Kad jautāju, vai kādas problēmas, tad saņēmu atbildi, ka slovākiem arī jāpārbauda. Bija ap diviem naktī. Pie sevis domāju, ka robežsargi gribēs kādu pudeli sev, jo vedu Cazino rumu. Nolēmu, ka kravu nevēršu vaļā, lai sauc ārā muitu un raksta visus papīrus, kā pienākas. Pagāja kādas 20min atnes man atpakaļ dokumentus un saka, ka varot braukt. Es pārsteigumā vēlreiz pārprasu, vai viss ok un tiešām varu braukt. Slovāks saka jā, viss ok. Paskatos pulkstenī- pustrīs naktī, kravu neaiztika! Tad ienāca prātā, varbūt asti pielika un tagad skatīsies, kur likšos gulēt. Nolēmu nekur vairs nebraukt un nostājos turpat stāvlaukumā uz robežas. Lai paši sargā un likos gulēt. No rīta, kā startēju, tā līdz Lietuvai vilku bez apstājas un pārbraucu mājās bez piedzīvojumiem.
    Lai visiem laimīgs Jaunais gads, bez policijas un citiem velniem! Laimīgu ceļu un lai veicas visiem, kas pie stūres!

1 komentārs:

  1. Stāsts kā vienmēr pa pirmo,ar lielu aizrautību izlasīju! Žēl vienīgais ka tik reti raksti :) Lai veicas!

    AtbildētDzēst