Mērkaķa gads.(2016)
Sācies jauns gads, pirmais reiss uz Poliju. Līdz izkraušanās vietai aizlidoju ātri, izkrāvos un eju pēc kravas. Kaut kādā pilsētiņā man jātaisa kreisais pagrieziens. Stāvu gaidu luksoforu, iedegas zaļais, spiežu pedāli, Volvo nekustas. Tad braucu citā firmā un ar Volvo, kam negadās. Pārbaudu, ir taču ātrumā, drošības pēc, vēlreiz izņemu no roba un atkal ielieku, nekas nenotiek. Stāv mans Volvo. Pa to laiku, jau sarkanais, atkal gaidu zaļo. Iedegas zaļais, bet Volvo nekust. Jāpiebilst, ka Volvo automāts. Kādas reizes trīs nomainījās luksoforā gaismas, līdz man pielec, laikam nekas nebūs, kaut kas nobrucis. Tā kā ar Volvo maza darīšana līdz šim bijusi, tad zvanu uz servisu. Izstāstu savu sāpi. Tur saka, ka varētu būt sajūgs. Lai nospiežot pogu pie kloķa, vismaz krustojumu atbrīvošot, jo štavs jau sāk veidoties. Bet servisa vecis brīdina, tikko es nospiedīšu to pogu, tā tūlīt arī autiņš sāks kustēties. Ok, sagaidu zaļo un spiežu pogu, Volvo izkustas, bet tūlīt sāk kaut kas brakšķēt un krakšķēt. Tā! - nodomāju, tūlīt izbeigsies mans Volvo. Un tad labajā pusē ieraugu, laikam vieglajam jumts! Spiežu bremzi, Volvo noslāpst, jo sajūgs nestrādā. Tā poga bez sajūga ieliek pirmajā ātrumā. Izrādās tā skaņa bija no tā, ka nabaga vieglais pa labo pusi mēģināja apbraukt, bet nedomāja, ka es arī kustēšos un gandrīz saspiedu panu. Nabaga bulku vāģis, durvis vairs netaisīsies. Arvien jautrāk. Tikko noziņoju, ka autiņš nobrucis, nu jau jāzvana, ka avārija. Nu ko, jāsauc policija. Pans izsauca policiju, es pa to laiku sabildēju notikuma vietu. Mazums, varbūt noder. Pēc laika poliči klāt. Apskatās kas un kā, tad arī sabildē un prasa vai tikšu no tā sasodītā krusta prom. Nu jau štavs ne pa jokam. Saku , ka mēģināšu, bet lai noliek visus mierā, jo Volviķim izbeidzies sajūgs. Tur pat netālu veikala stāvvieta, tur arī griežu iekšā. Tālāk seko visa papīru būšana un katrs stāsta savu taisnību. Saprotams, vainīgs tas otrs. Man bija jātaisa kreisais, bet tā kā es pirmais pie krusta un nekustos, tad citi sāka apbraukt. A luksofors ar kreiso papildsekciju. Poliči noklausās, saraksta papīrus un galvenais saka, lai sēžam abi pie viņa auto, brauksim pie krusta skatīsimies, kuram pirmajam iedegsies zaļais, (jo abi sākuši uz zaļo), taisni vai pa kreisi, reizē nevarot būt. Nu ko, sēžamies policijas auto. Pans apmet līkumu un braucam pie krusta kā sākumā, jau pa gabalu redzam, ka sarkanais. Tad dzeltenais un kreisais!! Pēc pāris sekundēm arī taisni zaļais. Policists, saka, pārbaudīsim vēlreiz, ieslēdz mirgalkas un nostājas ceļa vidū. Otreiz tas pats, kreisais pāris sekundes ātrāk. Nu vismaz. Tā kā Volvim tikai krāsa noberzta un pagrieziena lukturis sabeigts, tad galvenā skāde tomēr sajūgs. Pans paliek ar sasistu auto un rūgtumu sirdī. Pa to laiku mājas jau sameklējuši, ka tuvākais serviss, kādi 30km, lai mēģinu tikt. Spiežu atkal to sasodīto pogu un sāku kustēt. Kā vēlāk izrādījās, knapi 4 ar pus stundās aizvilkos. Vairākās vietās bija zīmes smagiem aizliegts un nācās riņķot, bet tā kā kustējos lēni, aiz manis štavs. Vienā vietā poliči klāt, kas par vainu. Saku, ka vajag servisu. Ok, šie braukšot ar mirgalkām pa priekšu, izvedīšot pa taisno. Kātad! Pēc pāris km šiem apnika, parādīja kur braukt un aizlidoja. Beigās jau atradu servisu, pieteicos. Pani sarakstīja papīrus, parādīja kur nostāties un teica, ka rīt ķersies klāt. Nostājos un volvis arī izbeidzās, vairs nekustējās vispār. Nākošā dienā ar stumšanu iestūma boksos. Līdz vakaram viss bija kārtībā un šefs vēl nopriecājās, ka lētāk kā Latvijā. Sakrāvos un braucu mājās. Vēl pats galvenais, tas viss notika 13. datumā.
Pēc mēneša, 13.datumā, nācu mājās no platā gala. No Madonas puses, Jančuka kraji. Jau Berģos ievēroju vieglo, kaut kā stulbi muļļājas pa priekšu. Nogriežos uz Juglas ielu, vieglais arī pa priekšu. Un ķēms brauc pa otro joslu, akurāt 70 negribēju pa pilsētu vilkt, kaut arī 9 vakarā. Sēžu aiz viņa. Zinu, aiz Malienas ielas būs tikai viena josla, luksoforā zaļais, ejam pāri. Paskatos spogulī, pa pirmo joslu lido vieglais un tam kretīnam taču obligāti jātiek smagajam priekšā. Tajā momentā kad viņš man blakus, beidzas divas joslas, bet man priekšā vieglais, abiem vietas nav un abi liek pa mēmajiem. Nepietiek, ka viens ķēms jau mocījās pa priekšu, tagad divi apstājās. Viss, kas bija spaļņikā bija uz grīdas. Apstājos, skatos tas ķēms raušas ārā un nāk pētīt aizmuguri savam dranduļetam. A tas kretīns pa to laiku, pa klaņiem un prom. Raušos ārā arī es. Vai tad pieskārās, dusmīgi prasu, jā, esot bijis sitiens. Godīgi sakot, es nemanīju. Ar lielām mokām, atradām noberztu krāsu uz mana Volvo bufera, tam vispār neko nevarēja redzēt, bet milzīgi uzstāja, ka bija sitiens.
Tā kā tur bija autobusa pietura, lai nenobloķētu satiksmi, norunājām atbrīvot brauktuvi un nobraucām malā aiz maksas stāvvietas. Tās slavenās, kurā es atcerējos, ka vieglā atslēgas palika Itālijā. Un tad es ieraugu, ka man logā zirneklis. Izrādās uz augšējās koikas bija 2 litru Cola un tā ienāca logā. Skaisti. 13.februāris. Dabīgi noformēja par distances neievērošanu, tas nekas, ka man bija reģistrators un teicu, ka te jau drīzāk ir agresīva braukšana un avārijas vietas pamešana. Bet lai nu paliek. Par to, ka nezin kāpēc vienmēr mēģina visu nogrūzt uz smagajiem varētu veselu grāmatu sarakstīt. Kad piezvanīju šefam un apstāstīju situāciju, viņš pateica - tu esi profesionālis, tev vienmēr jābūt gatavam. Logu un maiņu sadalījām uz pusēm.
13.martu jau gaidīju ar bažām. Iedeva reisu uz Holandi, tātad ar prāmi. It kā pa smuko, pats nebraukšu. Tomēr vēl tāda, kā lai pasaka, gluži pārliecība, ka viss beidzot būs ok arī nebija, jo es izrēķināju, ka Travemunde mēs būsim 13. marta vakarā. No prāmja būs jānobrauc. Vakarā iebraucām Travemunde, nobraucu no prāmja un likos ostā gulēt. Tīšu prātu izaicināt likteni, nekāda vēlēšanās nebija.
Nu tāds šoreiz stāstiņš. Lai visiem veicas un kā saka pani - širokoi dorogi!( burtiski būtu - platu ceļu)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru