pirmdiena, 2021. gada 1. novembris

Gandrīz mednieku stāsti. Izglāba.

         Izglāba.
  Šo nolēmu nelikt "Jaunajā ērā", bet kā atsevišķu stāstiņu. Notika tas čehos pagājušajā (2020.) vasarā. Šoreiz vilku uz Itāliju. Jau bija septembra sākums, bet čehos 30 grādi. Netālu aiz Ostrava bija remonts uz bāņa, kaut ko čehs tur  bakstījas un ceļš bija šaurs, jo vidus bija ciet un fūres brauca pa pašu malu, līdz ar barjerām, blakus vieglie. Nebija garš tas posms, kādi pāris km. Bet tieši šajā posmā, piekabes riepa, pamanījās uzsprāgt. Bāziens bija pamatīgs, pat kabīnē sajutu sitienu. Paskatījos spogulī un sapratu, manā, kreisajā pusē un tieši remonta posmā. Skaisti! Tūlīt būs štavs, ja apstāšos, jo kaut arī remonts, visi iet ap 80km/h. Bet nestāties nevaru, jo jānoskaidro, kurš ritenis un vai vispār varu turpināt braukt. Vai nav vēl kas parauts līdzi. Stājos nost, jo mēs jau bracam pa pašu malu, bet tik šaurs, ka durvis neattaisīsi, ja vieglais blakus. Novaktēju, kad bija sprauga, vieglie nenāca un lecu laukā. Pirms tam gan uzvilku vesti, lai vismaz redz. Citādi nonenīs un vārdu nepaprasīs. Aizlavījos līdz piekabei.  Skatos vidējais ritenis. Ok, tātad vēl ir cerība, ka novilkšos no bāņa, jāpaskatās tikai vai poduška nav pāsista. Tā paldies Dievam vesela, tikai vadi aprauti, sānu gabarītiem. Zogos atpakaļ uz kabīni. Paskatos navigācijā, pēc kādiem 400m, nobrauciens. Nu tik tālu aizvilkšos.  Avarijkas jau pirms stājos ieslēdzu. Tagad rakstot, tikai ienāca prātā. Vispār jau paveicās, kā tajā brīdī neviens vieglais nebija blakus. Avārija momentā. Nu ko, sāku lēnām kustēt un ieraugu, ka aizmugurē jau policijas auto ar mirgalkām. Vēl pie tam, netrafarētā Škoda. Nu neko, velkos tālāk un nobraucienā griežu nost. Nostājos līkumā, kreisajā pusē, jo man jābūt malā. Policija aiz manis un nāk klāt. Lai noripinot līdz lejai, citādi vēl kāds āksts iemaukšot aizmugurē. Tomēr nobrauciens no bāņa. Nostājos un sāku meklēt instrumentus. Policija aizmugurē un atkal nāk klāt. Cik ilgi es ņemšos? Saku st vismaz. Ok, šis saka un iet atpakaļ. Sameklēju instrumentus un sāku skrūvēt. Pēc mirkļa sapratu, drēbes jāvelk nost, jo biju saules pusē un ārā ap 30. A policisti sēž savā Škodā un bēdu nezina, kondiška iet, tumšie logi, aš škrobe. Atskrūvēju bez problēmām, jo visiem šefs sapircis gaļas mašīnas (spec ierīce riteņu skrūvēšanai, pēc izskata tiešām atgādina gaļas mašīnu), bet tālāk vairs negāja tik gludi. Disku nevarēja dabūt nost, bet uzsist ar ko nebija. Mēģināju ar zapasku(rezerves riteni), bet nekas nesanāca. Pa to laiku atbrauca ceļu uzturēšanas dienests un policija aizbrauca. Tie savukārt policijas vietā nolika speciālu piekabīti ar mirgojošām lampām un arī aizbrauca. Ik pa brīdim garām pabrauca arī smagie. Nolēmu kādu apturēt, varbūt palaimējas un kādam būs arī kuvalda. Cerības mazas, bet ja nu. Pa starpu tomēr mēģināju dabūt nost to nolāpīto disku, bet tā kā uzsist kārtīgi nebija ar ko, dabīgi nekas man nesanāca. Kādus trīs vai četrus man izdevās arī apturēt, bet kārtīga āmura nevienam nebija. Bet visa šī stāsta pamatā ir tas, ka neviens čehs neapstājās. Ja jūs zinātu, kā es viņus "slavēju", un pārsvarā krieviski. Apstājās poļi, slovāks.
Tuvojās vakars, sapratu, ka te nekas nebūs, jātiek līdz kādam miestam. Savācu instrumentus, navigācijā izpētiju uz kuru pusi labāk doties un vilkos projām. Kādi 5km, tuvākā bija, bet veiksmīgi aizvilkos. Braucu miestā pa kalnu lejā un meklēju, kur varētu nostāties, lai nevienam netraucētu. Skatos, veikals kreisajā pusē un blakus laukums, kur varētu piespiesties, jo miests pavisam neliels un uz Svētā Marka laukumu nav ko cerēt. Nostājos un skatos, blakus sētā viens sievišķis grozās. Es tūlīt pie žoga un prasu vai nevar līdzēt. Vajag kārtīgu āmuru.
Šī  atbild, pasaukšot vīru. Jau labāk. Jo privātmājā jau nu noteikti atradīsies kāds belžamais. Iznāk vīrs un es atkārtoju savu jautājumu, lai būtu vēl skaidrāk, parādu uz beigto riteni. Tūlīt, viņš saka un ieiet atpakaļ mājā. Pēc brīža viņš atgriežas ar vieglā atslēgām rokā un rāda uz busu, kurš stāv tālāk uz ielas. Nedaudz paracies busā, viņš nāk ar kārtīgu kuvaldu rokās. Tieši tas, kas man vajadzīgs. Kādas trīs reizes iesviedu pa disku, tas nost. Tagad tik darbošanās vaina. Kaut arī jau bija vakars, es biju putās, kamēr samainiju riteņus. Čehs arī ik pa brīdim pieslēdzās ar palīdzību, par ko es tiešām biju dikti priecīgs. Bet vislabākais bija pašās beigās. Riteņi jau bija samainīti un jau vācu savus štrumentus, pienāk čehs un rokās tam divi alus kausi. Vienu viņš sniedz man! Saku, es nevaru, man vēl jātiek līdz normālam parkingam. Viņš saka, tas bezalkoholiskais, veldzēt slāpes. Jo viņš redzēja, kamēr es darbojos, ik pa laikam, padzēros minerālīti. Alus bija vēss un gards. Tieši laikā. 
  Tā viens cilvēks ar savu palīdzību izglāba veselu valsti no kauna, pašam pat nezinot!
  Un es veiksmīgi turpināju ceļu. Lai veicas visiem, kas ceļā!
   

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru